Cik tas ir svarīgi – īstajiem cilvēkiem satikties!

Šis stāsts, pirmkārt, ir par dzīvesprieku, jo, satiekot vienu no tā galvenajām varonēm – Emīliju Darju Artjomenko – klātienē, šķiet, ka tieši tas no viņas vai pāri malām veļas.

Šis stāsts, pirmkārt, ir par dzīvesprieku, jo, satiekot vienu no tā galvenajām varonēm – Emīliju Darju Artjomenko – klātienē, šķiet, ka tieši tas no viņas vai pāri malām veļas. Otrkārt, tas ir stāsts par draudzību, jo, kā uzsver pati Darja, tā viņai palīdzējusi no jauna iejusties skolā, kur nereti bijusi nesaprasta un konfliktā ar vienaudžiem. Zināms jau, ka skolas reizēm mēdz būt kā tādi izdzīvošanas treniņu poligoni, kur jaunietim svarīgāk par visu ir iekļauties barā, bet, ja neizdodas, – viens, divi! – un topi par atstumto… Bet skolēnam, kurš ikdienā sadzīvo ar kustību un runas traucējumiem, kādi ir arī Darjai, šāda iekļaušanās var būt pat dubultgrūta. Taču viņai šajā sarežģītājā laikā daudz palīdzējusi stāsta otra varone – Dzidra Vasiļevska, kas pamatskolas noslēguma posmā kļuva par meitenes asistenti.

Darjas stāsts

No maiņas uz maiņu

….Cita lieta Slampē, kas ir vienīgā skola tuvējā apkārtnē, kur līdz mācību telpām nav jānokļūst, kāpelējot no stāva uz stāvu, kur ir pietiekami plaši gaiteņi u.tml. Tāda oficiāla aicinājuma gan nav bijis, bet, kad painteresējušies par tādu iespēju, pēc īsa laika tika sniegta atbilde, lai tik brauc un iesniedz dokumentus.

Ņemot vērā, ka Darja bija viena no pirmajām šīs skolas audzēknēm ar kustību traucējumiem, no sākuma varbūt arī viss nebija tik ideāli. Piemēram, reizēm grūti pārvarami bija augstie sliekšņi (Darja izmantoja staiguli) un citi lielāki vai mazāki šķēršļi, to skaitā transports līdz skolai. Bet pamazām skola Darjas vajadzībām pielāgojusies, gluži tāpat kā meitene – skolai. Fiziski, ņemot vērā, ka meitenei nepieciešams asistēt ģērbšanās procesā, arī pusdienošanas laikā, pirmos mācību gadus palīdzējusi tieši mamma. “Man tobrīd bija tāda iespēja strādāt darbus, kas sākās astoņos vakarā un noslēdzās ap astoņiem no rīta. Tad uzreiz pēc maiņas aizvedu Darju uz skolu, ievedu klasē, četras stundas mašīnā reizēm pagulēju, jo tobrīd nebija tādu līdzekļu, lai braukātu turpu šurpu, tad palīdzēju viņai pusdienot un pēc skolas abas kopā braucām mājās,” – tā laika režīmu raksturo Līga.

Tomēr psiholoģiski un emocionāli, stāsta pati Darja, tik spīdoši viss nav bijis. Skolotāji, ar retiem izņēmumiem, bijuši ļoti saprotoši un nereti ar meiteni strādājuši arī individuāli. Tomēr bijuši dažādi konflikti ar skolas biedriem, tāpēc kādā brīdī arī mācīties vairs īsti nav gribējies…

Asistents un arī draugs

Kā risinājums ģimenei nācis piedāvājums izmantot asistenta pakalpojumu (Acīmredzot, tobrīd šai jomā bija notikušas kārtējās likumu izmaiņas, – secina Līga). Cilvēks iepriekš nav bijis pazīstams, bet piedāvājumam tomēr piekrituši, un tas atmaksājies ar uzviju…

Vairāk lasiet, 10. janvāra laikrakstā ŠEIT

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.