Pēc uzrunām visi klātesošie aizlūdza gan par H. Faulu, gan pārējiem deviņiem vācu un latviešu kareivjiem, kas šajā vietā 1944. gada 27. decembra kaujā krita (ticami, ka viņi tika uzspridzināti ar tiešu lielgabala šāviņa trāpījumu) un kuri no tā brīža tiek uzskatīti par bezvēsts pazudušiem, jo netika atrastas ne mirstīgās atliekas, ne arī kādi dokumenti vai jebkas cits, kas apliecinātu viņu identitāti. Aizlūgšanā, pieminot kritušos, notikuma dalībnieki noskaitīja Tēva reizi vāciski un latviski.
Pēc piemiņas vietas iesvētes klātesošie devās uz Pasaku muzeju, kur notika simbolisks mielasts, kuru ar aizlūgumu vāciski un latviski par visiem II pasaules kara upuriem iesāka Tukuma evaņģēliski luteriskās baznīcas prāvests Mārcis Zeiferts. Mihaels Molters un Klauss Šmits, kura vectēvs arī ir kritis Latvijā un apbedīts Saldus vācu karavīru kapsētā, dalījās savās pārdomās par iespēju pieminēt kritušos II pasaules kara karavīrus Latvijā un Vācijā, atzīstot, ka šajā ziņā Latvijā šobrīd valda lielāka brīvība un demokrātija nekā viņu dzimtenē, kur vietā un nevietā, viņuprāt, aizvadītos gadu desmitus tika attīstīta nācijas vainas apziņa. Lai gan daudzi, arī zemnieks pēc sava aicinājuma – H. Fauls, nevēlējās piedalīties šajā karā, taču tika piespiedu mobilizēti (tāpat kā daudzi latviešu leģionāri) un tika nogalināti. Tātad – arī viņi ir uzskatāmi par šī bezjēdzīgā kara upuriem.
