Agris Jansons

Ievērojamajam lauksaimniekam Jēkabam Spickum – 90

11. februārī Tumes kultūras namā 90. dzimšanas dienu svin Tukuma novada lauksaimnieks – ilggadējais SIA «Dzimtene» un SIA «Auseklītis» vadītājs Jēkabs Spickus, kurš 2012. gadā saņēmis Tukuma novada Goda pilsoņa apbalvojumu un konkursa «Sējējs» gada balvu nominācijā «Par mūža ieguldījumu lauksaimniecībā».

11. februārī Tumes kultūras namā 90. dzimšanas dienu svin Tukuma novada lauksaimnieks – ilggadējais SIA «Dzimtene» un SIA «Auseklītis» vadītājs Jēkabs Spickus, kurš 2012. gadā saņēmis Tukuma novada Goda pilsoņa apbalvojumu un konkursa «Sējējs» gada balvu nominācijā «Par mūža ieguldījumu lauksaimniecībā». Kad aicinājām uz sarunu, Jēkabs Spickus teica, ka paņēmis slimības lapu – neesot gluži laba jušana un “vecums sāk manīties un kājas vairs tika labi neklausa”, taču esam vienisprātis, ka sarunai tas netraucēs.
Mēs tiekamies jubilāra mājās Tumes centrālās ielas malā. Un tā ir tā pati kolhoza celtā ēka, kurā Jēkabs Spickus sācis dzīvot 1960. gadā, tikai pērn, kā saka saimnieks, pamatīgāk izremontēta. Kad 1954. gadā atnācis strādāt uz kolhozu «Dzimtene», gadu braukājis uz MTS staciju Jaunmoku pilī, kur augšstāvā viņam bijusi istabiņa, bet vēlāk apmeties kolhoza kantora augšstāvā. J. Spickus atceras, ka tas bijis pavasaris, šķiet, aprīlis, kad Tumes skolas zālē viņš ievēlēts par kolhoza «Dzimtene» priekšsēdētāju – ceturto pēc skaita. Četrpadsmit gadus vēlāk – 1968. gadā režisors Hercs Franks par šo laiku uzņēma dokumentālu filmu «Ceturtais priekšsēdētājs»…

– Bijāt pārsteigts, kad jūs, jaunu cilvēku, ievēlēja par priekšsēdētāju?

– Īpaši nebiju pārsteigts, jo mani jau kādu pusgadu mocīja – ilgi aicināja, bet sevišķi liela prieka par to nebija. Es tolaik biju galvenais agronoms Jaunmoku MTS, un man tur tīri labi veicās. Pirms tam piecus gadus Bauskā biju vecākais koksagīza agronoms – koksagīzs bija militārām vajadzībām audzēta kultūra, un bija nozīmēti atsevišķi cilvēki, kas ar to darbojās. Šis augs bija gluži kā pienene – ar dzelteniem ziediem un tādu pašu garu sakni; nezinātājs to no pienenes atšķirt nespētu, tāpēc reizēm koksagīzs ar pienenēm sajaucās, tikai pienenes nesaturēja kaučuku…

Tālāk lasiet laikraksta piektdienas, 10. februāra, numurā ŠEIT!

Komentāri

  1. Un vispār mums bija pats labākais kolhozs! Labākie kombainieri, Bērzkalnu kompleks,super ēdnīca,kur varēja paēst par taloniem.40 kapeikas. Kāpostu cehs,konservu cehs. Mehāniskās darbnīcas,kur bija gazirofkas automāts! Katru rītu tur mudžēja no vīriem! Celtnieki,traktorists utt. Kantorī Dzintra maksāja algas. Mazais veikals un pārdevēja Emīlija! Katru ceturtdienu pieveda Druvas saldējumu! Ambulance un frlšere Maruta! Diskotēka Otto,un instrumentālais ansamblis Rēbuss!!!!! Veselību Jēkabam!

    1. Piekrītu. … un vēl 16.00 katru dienu veda maizi un kā tā smaržoja!
      Un kādi bija super sporta svētki un ražas balles!

    2. Jaa,mums gan te Tukumā visiem viss slikti… Mums asvaltu liek un lidmašīnas lido… Toreiz gan laikam nelidoja..

  2. Vismīļākie sveicieni mīļajam priekšsēdētājam.Veselību un optimismu arī turpmākajos gados! Atceros tikai ar labu kopā nostrādātos gadus.

Atbildēt uz Ass Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *