27. augustā Zemītes draudze aicināja draugus, atbalstītājus un bijušos draudzes locekļus kopā svinēt dievnama 450. gadskārtu. Svētku dievkalpojumu vadīja Liepājas bīskaps Hanss Martins Jensons, Kandavas iecirkņa prāvests Mārcis Zeiferts un mācītājs Vilnis Auziņš. Ar Bībeles vārdiem draudzi uzrunāja evaņģēliste Ilze Rupenheite, bet ar apsveikumiem – draudzes priekšniece Janīna Jakušenoka. Savukārt koncertā dziedāja vokālais ansamblis «Cantabile» Toma Kazimirisaņeca vadībā. Uz augstā pakalna – ar pāri redzošu skatu – Zemītes baznīca atrodas jau kopš 16. gadsimta vidus, kad 1567. gadā tā pirmoreiz minēta rakstos saistībā ar Zemītes muižas īpašniekiem Butleru dzimtu.
Vairāk lasiet laikraksta otrdienas, 29. augusta, numurā ŠEIT!
Komentāri
Atbildēt
Līdzīgi raksti
-
Kandavas Kafijas Svētku ietvaros būs arī «Eiropas kūku konkurss»
-
Ieceļ K. Mīlenbaha vidusskolas direktoru
-
Aršanas čempionātā piedalīsies arī Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma audzēknis
-
Aicina uz domnīcu par sociālo darbu kopienā Tukuma novadā
-
Piekrastes skolu jaunieši turpina atjaunot Pelēko kāpu, tostarp Bērzciemā
Dieva nav!
Kapēc pieauguši cilvēki šādi ķēmojas?
DIEVS IR!
Tas ir viņu bizness! Tāpat kā numerologiem,astrologiem, pesteļotājiem un visādiem guru un koučinga speciālistiem(kas tagad modē)
Ir aitas – ir cirpēji! Mani tikai izbrīna aitu skaits! Un pat jaunieši!
Patiesi vārdi, tomēr tautas masas tos negrib dzirdēt! Vieglāk taču ir dzīvot un atdot galus ar cerību uz kungu apsolīto debesu valstību. Tas, ka, to gaidot, uz Zemes ir jādzīvo ellē, ir tīrais sīkums.
В сельскую школу приехала молодая учительница. На первом уроке она говорит:
— дети, запомните: Бога нет! Можете смело показывать фиги в небо.
Все дети начали дружно показывать фиги в небо. Только на задней парте тихо сидит Мойша и не показывает ничего.
— Мойша, а ты почему фигу не показываешь? Бога ведь нет!
— Если там никого нет, то кому показывать i.. А если там кто-то есть, то зачем портить отношения?..
Paldies,vajag ieklausīties -pirms ar akmeņiem mest…
Mēs tak dzīvojām Dievam neticīgo valsti , kura nodzīvojās tik tālu, ka pat ziepju gabals bija par taloniem.
Kaut gan tolaik bija arī dievs , kuram uzcēla mauzoleju,katras darbavietas direktora kabinetā pie sienas bijas neticīgo dieva svētbilde, pat studentam diplomprojekta ievadā bija jāraksta kāda atsauce uz šī dieva teikto.
Attiecības ar Dievu ir dziļi intīmas un izpratne par Dievu ir atkarīga no indivīda intelekta, daudzi pasaules līmeņa zinātnieki un komponidti ir arī ļoti ticīgi cilvēki. Savukārt, kam galva tukša , tas bļauj , ka Dieva nav.
Vai tad par velti kritiskās situācijās pat visneticīgākais cilvēks vēršas pēc Dieva palīdzības.
Sanācis ir paradokss, valsti , kuru vadīja matroži ar materiālistisku pārliecību, piemeklēja nebeidzamas materiālistiskas problēmas( nebeidzamais deficīts).
lobatomijas sdekas?
Andžejs Reiters – viens no vadošajiem izaugsmes treneriem – grāmatā “Īstā bagātība” raksta:
“Dievs dzīvo zāles stiebrā, cilvēka sirdī un debesīs vienlaicīgi. Viņš ir veselums!
Dievs ir katrs cilvēks, ja akceptē šo veselumu sevī!
Mīlam visu sev apkārt, jo tas viss ir visums – Viss MUMS!
Iet pa saulei nozīmē nest to sevī NENOSODOT, bet daloties BAGĀTĪBĀ”.
Mani uzrunāja autora vārdi.
Bet, manuprāt, katrs šo Dieva esamību (vai neesamību) uztver savādāk, kā katrs jūt un vēlās, un tas ir normāli.
Galvenais – vajadzīgā brīdī – spēt iestāstīt pašam sev, ka VISS BŪS LABI!
Jo tomēr viss jau mūsu galvās – ko domājam, tas esam!
Jeb – kādi esam iekšienē, tāda arī rādās mūsu ārējā pasaule.
Ilze Rupenheite ir neliete