Viesatās atzīmē Latvijas pirmā kartogrāfa Matīsa Siliņa 150. gadadienu

Matīss Siliņš – Latvijas kartogrāfijas pamatlicējs, arī etnogrāfs, vēsturnieks un rakstnieks – ir mūsu novadnieks. Šī izcilā un atraktīvā personība jau otro simtgadi Viesatās tiek pieminēta ar labu vārdu, un par tradīciju kļuvusi pazīstamā novadnieka apaļo jubileju atzīmēšana. Tā, izcilā novadnieka radiniekiem, kā arī vēstures un kartogrāfijas speciālistiem klātesot, 24. martā Viesatu kultūras namā tika svinēta Matīsa Siliņa 150. dzimšanas diena.

Matīss Siliņš – Latvijas kartogrāfijas pamatlicējs, arī etnogrāfs, vēsturnieks un rakstnieks – ir mūsu novadnieks. Šī izcilā un atraktīvā personība jau otro simtgadi Viesatās tiek pieminēta ar labu vārdu, un par tradīciju kļuvusi pazīstamā novadnieka apaļo jubileju atzīmēšana. Tā, izcilā novadnieka radiniekiem, kā arī vēstures un kartogrāfijas speciālistiem klātesot, 24. martā Viesatu kultūras namā tika svinēta Matīsa Siliņa 150. dzimšanas diena.

Latviskuma saknes seno zīmju rakstībā

To, kādēļ M. Siliņš ir ne tikai Viesatu, bet arī visas Latvijas vēstures lappusēs neizdzēšami ierakstīta personība, šajā pasākumā palīdzēja atcerēties Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas speciāliste un Nacionālās bibliotēkas darbiniece Sanita Stinkule. Līdzās biogrāfijas faktiem, S. Stinkule savā priekšlasījumā iekļāva arī fragmentus gan no paša vēsturnieka darbiem, gan tā laika publikācijām presē, kas gabaliņu pa gabaliņam atklāja izcilā novadnieka personību. Piemēram, izrādās, jau izglītojoties Irlavas skolotāju seminārā, topošais Latvijas kultūras pētnieks iepazinies ar puķkopību, kas kļuva par vienu no viņa vaļaspriekiem mūža garumā. Šo kaislību pārmantojusi arī M. Siliņa mazmeita – Maigas kundze, kas kopā ar vīru Laimoni dzimtas mājās «Ķuņķuros» iekopusi priekšzīmīgu daiļdārzu. Vēl interesants fakts, ka, tieši pateicoties M. Siliņam, Pirmo pasaules karu pārdzīvojuši daudzi vērtīgi Nacionālā Vēstures muzeja eksponāti un materiāli. Jūtot, ka juku laikos daudz kas var iet zudībā, M. Siliņš, kas tolaik bija arī muzeja direktors, vērtīgākās nacionālās vēstures liecības nolēmis paslēpt dažādās vietās, tai skaitā – iemūrējot sienā. S. Stikule atzīst, ka šādi paglābtie krājumi arī mūsdienās muzejā ir ar vissenāko vēsturi, tātad – visvērtīgākie. Atradies gan nav reiz M. Siliņa sastādītais senlatviešu zīmju alfabēts, ar ko vēsturnieks bija aizrāvies pēdējos sava darba gadus. Proti, pētot arheoloģiskos priekšmetus, piemēram, Liepājas pusē uzietu kokli, to, ko mūsdienās vēsturnieki pieņēmuši uzskatīt par ornamentiem, M. Siliņš nodēvējis par senlatviešu rakstību un mēģinājis pat uzrakstus atšifrēt. Galu galā – pat sastādījis īpašu alfabētu un izvirzījis teoriju, ka latviešu "rakstības" pamatā ir sengrieķu valodā izmantotās zīmes. S. Stikule atzīst, šodien zinātnieki uz šīm M. Siliņa idejām skatās skeptiski, tomēr pilnībā viņa centienus un atziņas apgāzt nevar, jo vēsturnieka valodzinības bijušas ievērojamas – M. Siliņš pārzinājis gan latīņu, gan sengrieķu valodu, kā arī pazinis sanskritu.

Ieviesis Malienu un Ķūļus

Īpaši rūpīgi M. Siliņš pievērsies karšu zīmēšanai. Kā pasākumā atzina izdevniecības «Jāņa sēta» pārstāvji, pirms viņa vēl neviens nebija izdevis kartes latviešu valodā. Tādēļ tikai loģiski, ka, pievēršoties arī antikvārām kartēm, šogad – jubilejas gadā – izdota M. Siliņa sastādītā Rīgas apriņķa karte. Kopumā pirmais Latvijas kartogrāfs sagatavojis vai piedalījies aptuveni 80 karšu un plānu tapšanā, kam centies pievienot izsmeļošus paskaidrojumus. Arī kartes zīmējot, M. Siliņš īpašu uzmanību pievērsis latviešu tradicionālās kultūras vērtībām. Proti, kā pastāstīja S. Stinkule, pētot tautas tērpus, tradīcijas, valodiskās īpatnības, kādas nu katrā nostūrī bijušas sastopamas, viņš Latvijas kartē vilcis robežas. Rezultātā, viņaprāt, Latvija dalāma 23 apriņķos un, vadoties pēc piederības kādam no tiem, M. Siliņš Nacionālajā Vēstures muzejā kārtojis arī ekspozīcijas. Tā laika presē gan par viņa izdarībām mazliet vīpsnājuši, it īpaši par M. Siliņa sadomātajiem apriņķu nosaukumiem – Maliena, Ķūļi, Tāmnieki… Kas tie tādi – tolaik brīnījušies kultūras apskatnieki. Tomēr kritika viņa pētījumiem nebūt netraucējusi – tāpat M. Siliņš turpinājis ceļot pa Latviju, pierakstīt tautasdziesmas (arī pats sacerējis līdzīgus pantus), pētījis tradicionālo kultūru, valodu – visos iespējamos veidos cēlis saulītē latviskos pašapziņu.

Dāvinājums nākotnei

Sekojot novadnieka piemēram, arī mazie viesatnieki īpaši šai reizei bija sazīmējuši Latvijas kartes, kurās izcēluši savas dzimtās vietas. Katrs zīmētājs no Viesatu bibliotēkas vadītājas un vienlaikus pagastiņa kultūrvēstures pētnieces, materiālu glabātājas Sandra Šteinas rokām saņēma pārsteiguma balviņas. Tāpat S. Šteina bija sagatavojusi īpašus citātus no M. Siliņa darba «Ko es pieredzēju un piedzirdēju», apliecinot, ka laiki mainās, bet problēmas – ne. Kā pagājušā gadsimta sākumā lauku ļaudis bijuši "norikšojušies", tāpat arī šodien, strādājot laukos, atelpai īsti laika neatliek…

Savās atmiņās par to, kā reiz bijis Viesatās un kuras vietas pagastā bērniem bijušas visinteresantākās, klātesošajiem pastāstīja arī M. Siliņa mazmeita Maiga Krecere. Savukārt viņas māsasmeita Ausma Strautmane visiem vēlēja kļūt tikpat zinātkāriem un izglītoties gribošiem kā viņas vecvectēvs M. Siliņš. Izglītība nu reiz ir tā, ko neviens cilvēkam atņemt nevar, uzsvēra A. Strautmane un kopā ar citiem savas dzimtas pārstāvjiem Viesatu bibliotēkai dāvināja 300 latus grāmatu krājumu atjaunošanai. Savukārt uzņēmuma «Jāņa sēta» pārstāvji S. Šteinai pasniedza divus M. Siliņa karšu faksimilizdevumus, kas nu papildinās pagasta novadpētniecības materiālus.

Bet pēc savstarpējas apdāvināšanās un apsveikuma vārdiem uz dziesmu latviskā garā klātesošos aicināja Ariadna Puriņa, jo kādēļ gan būtu vērts saglabāt tradīcijas, tautasdziesmas, ja neviens vairs tās nekoptu un nedziedātu…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.