Priekšvēlēšanu diskusija Jaunpilī /pilna teksta versija/

Jau tradicionāli pirms vēlēšanām mūsu laikraksts dod iespēju izteikties deputātu kandidātiem, kuri pretendē uz vietu Saeimā vai, kā šoreiz, mūsu četru novadu pašvaldību domēs. Vienlaikus aicinām šajās sarunās piedalīties iedzīvotājus un uzdod sasāpējušos jautājumus, kā arī diskutēt par to, kas padarīts iepriekšējos gados un kas paredzēts nākamajos.

Pirmā diskusija norisinājās 23. aprīlī Jaunpilī, kur par vietām domē cīnīsies deputātu kandidāti no trim sarakstiem: «Zaļo un Zemnieku savienība», «Mūsu novads« un «Viesatām būt». Vēl jāpiebilst, ka Jaunpils novads ir to Latvijas mazo novadu sarakstā, kuru domē turpmāk būs 9, nevis 13 deputāti, kā iepriekš.

Pašreklāmas trīsminūte

Redakciju diskusijā pārstāvēja un sarunu vadīja galvenā redaktore Ivonna Plaude, korespondente Liena Trēde un fotogrāfs – Agris Jansons.

Vispirms izlozes kārtībā vārds tika dots pašiem kandidātiem – trīs minūtes saraksta pašreklāmai.

«Zaļo un Zemnieku savienība»:

1. Ligita Gintere – Jaunpils novada domes priekšsēdētāja; 2. Pēteris Baranovskis – VAS «Latvijas hipotēku un zemes banka» daļas vadītājs; 3. Velga Pavlovska – A/S «Kurzemes ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacija» bioprodukta noliktavas vadītāja; 4.Dace Adiņa – Jaunpils vidusskolas sporta skolotāja; Jaunpils novada domes sociālā darbiniece darbam ar ģimenēm un bērniem; 5.Raivo Altenburgs – SIA «Līvas grupa» sagādes daļas vadītājs; 6. Agita Kalviņa – P/A «Jaunpils pils» Viesatu kultūras nama vadītāja un Irlavas vidusskolas sākumskolas skolotāja; 7. Agita Trokša – Jaunpils vidusskolas pirmsskolas grupas skolotāja; 8. Artūrs Mokanu – students; 9. Raivis Pranis – Valsts tehniskās uzraudzības aģentūras inspektors; 10. Austra Sipeniece – pensionāre, pensionāru biedrības «Jaunpils» valdes locekle; 11. Jānis Siliņš – restorāna «Piramīda» viesmīlis; 12. Jānis Krūmiņš – z/s «Apškalni» īpašnieks, pensionārs.

L. Gintere:

– Mūsu pamats, kā darbojāmies (Veidojām sarakstu. – Red.), uzaicinājām visus esošos deputātus, kas domē tika ievēlēti jau no pagājušās sasaukuma reizes. Viņi, šie seši cilvēki, piekrita balotēties arī šajā reizē. Un vēl paaicinājām cilvēkus, kuri, mūsuprāt, arī varētu sniegt savu pienesumu. Kā iepriekš esmu minējusi, visus labos cilvēkus gan paņemt nevarējām, tādēļ nācās palikt pie kaut kādas izvēles. Tātad, kā minēju, sarakstā esmu es, Pēteris Baranovskis, Raivo Altenburgs, Raivis Pranis, Dace Adiņa, Agita Trokša, Agita Kalviņa, Austra Sipeniece, Jānis Siliņš – jaunietis, kurš grib nodarboties ar sporta veidu paplašināšanu, lai dotu nodarboties, jo īpaši ar futbolu, Jānis Krūmiņš, Velga Pavlovska un Artūrs Mokanu – arī mūsu jauniešu pārstāvis. Šoreiz mēs ejam ar «Zaļo un Zemnieku savienības» vārdu, jo tālāk ir arī Saeimas vēlēšanas un es piekrītu tam viedoklim, ka Latvijā partiju ir par daudz. Tāpēc jāstiprina vecās partijas, kuras ir ar senām tradīcijām un vērtībām, kas mums ir pietiekoši tuvas, jo lielais partiju juceklis arī valstī, mūsuprāt, ir radījis lielu jucekli. Ko mēs kā saraksts gatavojamies darīt? Visas tās lietas, ko jau esam darījuši, jo uzskatām to par labu pamatu, un, protams, arī katrs jaunais nesīs ko jaunu. Ideja – augstāk, tālāk, labāk! Ja mazliet par sevi personīgi, cilvēki jau, visticamāk, tāpat labi zina to stilu, kā es strādāju – varbūt arī vājās un atzīstamās darbības puses. Un tad jau to izvēli var izdarīt. Nākamajam darbības periodam, ja cilvēki atkal sniegs man savu atbalstu un uzticēsies, tad pamatprioritāte paliks izglītība. Vēl viena lieta, ko pie sevis zinu – man nepatīk kontrolēt, par ko reizēm sanāk saņemt lielākos pārmetumus, ka kontroles bijis par maz. Mans personīgais mērķis – to iemācīties.

«Viesatām būt»:  Ēriks Strautiņš, k/s «Viesatas» valdes loceklis, Jaunpils novada domes deputāts; Līga Bierande, Irlavas vidusskolas skolotāja; Jānis Krūtainis, a/s «Komforts» kurinātājs; Aija Zonberga, Tukuma vakara neklātienes vidusskolas skolotāja; Evita Žukovska, bezdarbniece, Andis Zonbergs, students, Aivis Jansons, SIA «Mežazīles» forvardera operators, Raimonds Blūmanis, z/s «Tiltmaļi», šoferis; Arvis Rasa, SIA «C.I.K.A», ekskavatora operators.

Ē. Strautiņš:

– Mūsu saraksts parādījās četrus gadus atpakaļ, un tas vairāk orientēts uz Viesatām – tur strādājošo cilvēku labā. Taču tas nenozīmē, ka esam ieciklējušies – “Viesatas, un viss”! Iesākumā tiešām bija Jaunpils un Viesatas atsevišķi, bet šo četru gadu laikā esam izlīdzinājušies. Iesniedzām sarakstu pēdējā dienā, bet varu painformēt – vēlēšanu komisija atzina, ka visas prasības saraksts ir izpildījis un kandidāti apstiprināti. Kādēļ uz diskusiju neesam vairāk cilvēku? Informāciju par to saņēmām pēdējā brīdī, un daudziem vēl turpinās darba diena. Piektdien (19. aprīlī. – Red.), starp citu, tikāmies arī ar iedzīvotājiem Viesatās, bet šobrīd esam ieradušies divi. Es – pensijas vecuma cilvēks, un jauns cilvēks, ar ko domāju – daudz kas ir izteikts. Kā minēju, mūsu sarakstā pārsvarā ir strādājoši cilvēki. Iepriekšējās vēlēšanās daudzi brīnījās, kur Viesatās ir tik daudz cilvēku, kas vēlas kandidēt, jo gan katrā sarakstā bija pa kādam pārstāvim, gan paši savu sarakstu varējām nokomplektēt. Arī šoreiz bija, no kā izvēlēties, kopīgi izspriedām un, domāju, sarakstā nav neviena tāda, kurš, kā saka, tajā ir “tikai skaita dēļ”. Bet nu jau, šķiet, ka laiks beidzies, un es pat neesmu pateicis pašu svarīgāko…

(Šajā sarakstā pieci cilvēki kandidē atkārtoti un viens – Ēriks Strautiņš ir esošais deputāts. – Red.)

«Mūsu novads»: Kaspars Leimanis, SIA «Kaims» valdes loceklis, Jaunpils novada domes deputāts; Sandra Vārpiņa, Bērnu un jauniešu basketbola skolas «Rīga» direktora vietniece izglītības jautājumos; Aigars Jakovels, SIA «Smartlynx airlines» valdes loceklis, SIA «Smartlynx airlines Estonia» atbildīgais vadītājs, Jaunpils novada domes deputāts; Sandra Smeltere, SIA «Līvas grupa» biroja administratore; Guntis Nikolajevs, z/s «Jumpravnieki» īpašnieks; Līga Augule, Jaunpils novada domes projektu vadītāja, Arvis Didrihsons, SIA «Novobaltic» valdes loceklis; Sindija Jansone, AS «Jaunpils pienotava» grāmatvede; Zigmārs Zvagulis, SIA «Līvas grupa» konsultants; Ainārs Birģelis, BUB «Jaunpils», biedrs «Mednieku biedrība Jaunpils» valdes priekšsēdētājs.

K. Leimanis:

– No mūsu saraksta šobrīd nav varējuši uz diskusiju ierasties vien divi kandidāti: Sandra Vārpiņa un Arvis Didrihsons, kuri atrodas ārzemju komandējumā. Pašreizējie deputāti esam es un Aigars Jakovels. Par to, kāpēc kandidējam atkārtoti? Mūsu apvienībai šis būs otrais vēlēšanu cikls, kurā piedalāmies, un šajā otrajā posmā, ja tā var teikt, no zīdaiņa, pusaudžu vecuma, nedaudz dabūdami punus un lielāku pieredzi, ar vecumu esam kļuvuši prātīgāki. Tai pat laikā no savas iepriekšējās programmas esam panākuši daudzas lietas. Ko esam solījuši – tiešām arī esam izpildījuši! Un arī šajā programmā ir iekļauti daudzi uzdevumi, ko reāli plānojam paveikt (par to, kuras lietas būs vairāk akcentētas, noteikti runāsim vēlāk šajā diskusijā). Un tad par to, kāpēc kandidējam – mūsu iekšējā pārliecība, kā esam runājuši, ka reizi četros gados Jaunpils un jebkurā domē vajadzētu ieplūst jaunām asinīm, jauniem cilvēkiem, kas, pirmkārt, nāktu ar jaunām idejām. Otrkārt, lai šie jaunie cilvēki saprastu, kas tad notiek pašvaldības dzīvē un darbā. Tie arī ir pamatpostulāti, kādēļ saraksts atkal startē vēlēšanās un mūsu domu biedru grupa ir kļuvusi lielāka. Par paveikto – ja atceraties, iepriekš programmā mums bija solījums izveidot bērnu uzraudzības grupu jeb bērnudārzu, kas veiksmīgi, pateicoties arī tam, ka mūs ievēlēja, īstenojās jau praktiski pirmajā darbības gadā. Noslodze iestādē ir ļoti liela un, kā redzu, arī citiem sarakstiem programmās jau iekļauta doma – būvēt jaunu bērnudārzu. Tā ir viena lieta. Otra lieta, ko esam panākuši – bija iekļauts punkts par pašvaldības mājas lapu un apņemšanās veicināt informācijas apriti kopumā. Un, ja apmeklēsiet Jaunpils mājas lapu, secināsiet, ka tā šobrīd darbojas ļoti aktīvi. Protams, nenoliedzami, tas nav tikai mūsu saraksta nopelns, bet tas panākts, darbojoties kopā ar esošajiem deputātiem.

Trīs problēmas vai prioritātes   

Pēc savstarpējās iepazīšanās un iepazīstināšanas katram sarakstam tika sniegta iespēja izvirzīt, viņuprāt, trīs būtiskākās problēmas vai prioritātes, kas būtu jārisina un ar kurām jāstrādā nākamajā periodā. Vienlaikus visi diskusijā klātesošie varēja izteikties, vai, viņuprāt, tā tiešām arī ir problēma un vai tā patiešām ir prioritāte.

«Zaļo un Zemnieku savienība»:

1. Par drošību uz ceļiem un novadā

R. Altenburgs:

– Pats kandidēju trešo reizi un pastāstīšu par vienu no problēmām, kuras novēršanā esmu piedalījies – par drošību uz ceļiem, konkrētāk, pie skolas un novadā kopumā. Piemēram, vairākkārt tika domāts par to, kā organizēt transporta kustību skolas teritorijā – vai to vispār aizliegt, vai savādāk novirzīt. Tika uzstādītas gan zīmes, gan organizēts neliels konkursiņš – aptauja, kā šo kustību organizēt, kas gan lielu atsaucību neguva. Būtībā šī problēma vēl arvien pastāv un ir aktuāla, bet tiek šobrīd nedaudz atlikta, jo ir iecere būvēt bērnudārzu. Līdz ar to, kad būs konkrētāk zināms, kur, kā un vai tas notiks, atkal tiks domāts par transporta kustību. Nākamais – jau divus mēnešus pie mums strādā jauns pašvaldības policists (Mārtiņš Knops. – Red.), ar kuru sadarbojamies un kurš arī intensīvi strādā pie šīs problēmas. Piemēram, tiek organizēti brīvprātīgie. Tāpat vairāk tiek domāts par drošību uz lielā ceļa, kas ved no Tukuma uz Liepājas šoseju – «Latvijas valsts ceļiem» jau esam nosūtījuši iesniegumu, lai tiktu atjaunotas un no jauna uzzīmētas gājēju pārejas utt. Īsāk sakot – par drošību.

Jautājumi

No zāles:

–  Par pašvaldības policiju – cik zinu, policists dzīvo Dobelē un viņa darba laiks ir līdz 17.00. Sāksies vasara, jaunatne izklaidēsies un, visi jau zina, kādas problēmas būs, piemēram, vakarā pie veikala u.tml. Kas to risinās? Kamēr pašvaldības policists atbrauc no Dobeles, viss jau ir beidzies…

R. Altenburgs:

–  Par to arī esam domājuši un domājam. Kā zināms, no Dobeles iespējams atbraukt 20 minūšu laikā. Varam uztaisīt eksperimentu – piezvanīt policijai uz Tukumu un paskatīties, cik ātri atbrauks viņi. Domāju, ka viņi neatbrauks ātrāk.

I. Plaude:

– Varam saderēt… Un vispār jau būtu jābūt tā, ka policists ir uz vietas…

R. Altenburgs:

–  Arī pašvaldības policistam ir darba laiks, un tās nav 24 stundas diennaktī. Municipālam policistam būtībā nav pienākums kriminogēno situāciju risināt. Viņa pienākums ir kārtība. Tāpat jau minēju, ka tiek organizēti brīvprātīgie. Pat ja Mārtiņš dzīvotu uz vietas Jaunpilī, viņš tāpat neskrietu ārpus darba laika. Viņš, piemēram, pieņem sūdzības, ierosinājumus visu diennakti, taču tas nav viņa pienākums obligāti braukt uz notikuma vietu kaut vai naktī. Viņš ieradīsies, piemēram, nākamajā rītā.

L. Gintere:

–  Ja naktī kāds sāk pie veikala kauties – katrā gadījumā ir jāsauc valsts policija.

I. Plaude:

– Tad jautājums, vai jūs pašvaldības policistam maksājat “cieto algu”, vai arī par ceļu, citiem izdevumiem? Vai galu galā, ja būtu pašvaldības policists uz vietas, tas nebūtu lētāk? Varbūt sanāktu nauda arī palīgam? 

R. Altenburgs:

– Tomēr bija jau arī noteiktas prasības pašvaldības policista kandidātiem…

L. Gintere:

– Un vai viņi abi – policists un palīgs – ietu abi, rokās sadevušies, kājām?

Ē. Krūmiņš:

– Es vēl gribētu piebilst, ka, nekādi nenoniecinot iepriekšējo pašvaldības policistu, šobrīd, kā saka, “jauna slota tīri slauka”. Līdz šim Viesatās tik bieži nekad neesam policiju redzējuši. Tiek risinātas gan sadzīviska rakstura problēmas, gan jautājumi par nesakoptiem laukiem, lai novērstu iespējamo kūlas dedzināšanu. Īsāk sakot, rezonanse ir liela.

I. Plaude: 

– Reklamējiet esošo sarakstu? Ak, jā, jūs jau esat deputāts….

L. Gintere:

– Es arī gribētu piebilst. Kopš tiem laikiem, kad bija Jānis Krūmiņš, kurš bija arī uz vietas, šķiet, mums pamazām jāiemācās salikt pa plauktiem to, kas ir kas. Vēl ar vien no tā laika palikusi sajūta, ka policists ir vienmēr sasniedzams, lai gan viņš jau arī nebija visiem un visur klāt 24 stundas. Bet laiks mainījās, un valsts policijai ir savas funkcijas, tai skaitā visas kaušanās. Savukārt mūsu virziens un mērķis, lai pašvaldības policists tiešām vairāk pildītu savus pienākumus – sekotu līdzi, lai tiktu pildīti domes lēmumi un saistošie noteikumi. Un Mārtiņš to veiksmīgi ir uzsācis. Vēl jāuzteic, ka Mārtiņam ir ļoti liela pieredze šajā darbā un nav jāstāsta, jāpierunā, kas un kā jādara.

I. Plaude:  

– Jūs atkal reklamējiet esošo darbinieku, tad jau redzēsim, kas notiks vasarā…

2. Par bērnudārzu

L. Gintere:

– Šis jautājums, visticamāk, visiem varētu būt kopīgs. Kaspars jau minēja, ka to veiksmīgi sākām risināt jau šajā sasaukumā – bērnu uzraudzības istabas veidošanu Jaunpilī. Nu četri pieredzes gadi pagājuši un secināts, ka istaba ir par mazu un tajā jau ieviesta pirmsskolas izglītības programma. Arī likumdošana ir pamainījusies – jāpieņem bērni no 1,5 gadu vecuma, ja vecāki to vēlētos. Tādēļ jau šobrīd ir iestrādes par bērnudārza celtniecību, un esošais sasaukums uzskata, kas tas ir nepieciešams. Ceram, ka četros nākamajos gados, izejot cauri visām stadijām – celtniecības vietas meklēšanai, projektēšanai, iepirkumiem u.c –  to izdosies paveikt. Informācijai – Jaunpils novadam nepienākas nauda no kāda valsts projekta. To jau zinājām, bet drošības pēc arī aizrakstījām ministrijai (Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai. – Red.), bet ministrs Sprūdža kungs atbildēja, ka mūsu vienīgā iespēja ir ņemt kredītu. Un to mēs varam darīt, jo “kredītportfelis” (Procentuāli izrēķināts, cik daudz pašvaldība attiecībā pret gada budžetu drīkst aizņemties. – Red.) novadam arī ir salīdzinoši neliels. Vēl jāiebilst, ka bērnudārzu gatavojamies būvēt skolas teritorijā, lai visa izglītība būtu uz vietas.

I. Plaude: 

– Esat domājuši arī, cik tas izmaksās? Cik zinu no Tukuma pieredzes, zem miljona bērnudārzu uzcelt nesanāk…

L. Gintere: 

– Konkrētu skaitļu vēl nav. Bet ir uzrunāti projektētāji, kas tad arī skatīsies, vai bērnudārzs tiks likts klāt pie sporta zāles gala, atsevišķi tiks būvēts, vai pie esošās ēkas. Līdz ar to daudz kas vēl jānoprecizē. Bet nu – lēti tas nebūs.

I. Plaude:   

– Ko liecina demogrāfiskā situācija – bērnudārzs vispār būs nepieciešams?

L. Gintere:

– Jā. Šobrīd zināms, ka tie ir 50 – 60 bērni, kuriem tas būtu nepieciešams; ja visi bērnus vestu, noteikti skaits būtu vēl lielāks. Šobrīd «Zemenītē» ir 30 vietas, un kādi 14 bērni stāv rindā. Iespējams, ja būtu kāda brīva vieta, varbūt pieteiktos vēl vairāk. Vēl jāsaka, ka mums ir ļoti laba audzinātāja, vadītāja.

I. Plaude:

– Kā saprotu, sarakstā iekļautā?  

L. Gintere:

– Jā – iekļautā. Lai nepazūd.

I. Plaude:

– Vēl viens jautājums, kas, ja nemaldos, izskanēja jau pirms četriem gadiem, gan pēdējā domes sēdē – Viesatās tukšas stāv vecā bērnu dārza telpas. Vai neesat domājuši, ka varbūt racionālāk būtu izmantot un neaizlaist postā jau esošu ēku, nekā būvēt jaunu?  

L. Gintere:

– Šis jautājums tiešām, no vienas puses, ir sāpīgs, jo ēka stāv, ir gatava (ja izmantotu, gan vajadzētu remontu). Taču no otras puses bērnu, cilvēku daudzums novadā ir citā vietā. Iespējams, pilsētā tā nebūtu nekāda problēma – vest 15, 10 kilometrus bērnus uz bērnu dārzu, bet laukos… Diemžēl tas tā ir. Jau pašā sākumā, piecu gadus atpakaļ, sākām runāt par šīs ēkas izmantošanas iespējām. Protams, ar pilnīgi visiem neparunāju, bet ar tiem, kuriem runāju, atbilde vecāku sapulcē bija diez gan strikta: “Mēs savus bērnus tur nevedīsim!” Var jau domāt, ka šī nostāja pāries, un ieguldīt līdzekļus tur, nezinot, kā tas viss  beigsies, bet situācija šobrīd ir tāda…

I. Plaude:

– Un tomēr jūs šobrīd esat viens novads, tā ir jūsu ēka, kas stāv tukša. Arī jautājums par braukšanu gluži neiztur kritiku, jo iepriekš taču bērni tika vesti uz Kaķeniekiem!

L. Gintere: 

– Iespējams, tā ir daļēji psiholoģiska lieta…Līdzīgi kā situācijās, kad cilvēks vairs nevar parūpēties par sevi (ne tādā ziņā, ka būtu vecs un kopjams, bet gan, iespējams, par daudz lieto alkoholu), nevar samaksāt rēķinus un vajadzētu tā kā iet dzīvot kaut kur tālāk no centra, kur lētāk… Tas lepnības gars ir tāds, ka: “Es jau no centra ārā neiešu. Man dzīvokli vajag centrā!”. Līdzīgi arī šajā gadījumā. Vai ar to vajag cīnīties? Nezinu. Vai var pierunāt un pārliecināt? Iespējams.

I. Plaude:

– Vai ir vēl kādi komentāri?   

Ē. Strautiņš:

– Protams, esmu eiforijā par to, kas šis arī man sāpīgais jautājums tiek cilāts. Tas bija iekļauts arī mūsu iepriekšējā programmā, bet šajā ne… Būs liecinieki, kas apliecinās, ka viens no nepatīkamākajiem brīžiem bija kādā domes sēdē, kad kāda no darbiniecēm tā arī pateica: “Mēs jau savus bērnus uz Viesatām nevedīsim!” Bet krupis bija jānorij un šobrīd domājam, ko ar ēku darīt. Piemēram, ir cerību stariņš, ka valdība atvērs programmu skolu pārprofilācijai un ka kaut kāds finansējums arī būs pieejams. Bet par bērnudārzu – pilnībā cerība nav atmesta, arī sapulcē šis jautājums tika pacelts, jo kādi četri vecāki savus bērnus ved uz Jaunpili. Un mūsu uzstādījums šobrīd, pat ja nebūsim deputāti, ka Viesatās arī būtu nepieciešama kaut vai bērnu istaba, kāda bija iesākumā Jaunpilī.

A. Jakovels:  

–  Par finansējumu. Kā jau Ginteres kundze pareizi norādīja – šādus projektus nefinansē no pašvaldības gada budžeta, bet gan no Valsts kases aizņēmuma. Un tā kā “kredītportfelis” tiešām Jaunpilij ir neliels, ir iespēja aizņemties un nauda nebūs jāfinansē no tekošajiem ienākumiem. Līdz ar to uz 10, 15 gadiem šī investīcija nebūt nebūs tik liela, un mēs to varam atļauties. Savukārt par to, vai bērnu istabai, bērnudārzam, jābūt Jaunpilī – tas tikai loģiski, ka tur, kur ir vairāk cilvēku, viss notiek. Arī skolai un administrācijai taču jāatrodas centrā, nebūtu prātīgi to taisīt, ja ne gluži mežā, tad kaut kur nomalē.

I. Plaude:

– Kaut neesmu grāmatvede, tomēr šobrīd jūsu budžetā neredzu iespējas šī projekta līdzfinansējumam.

K. Leimanis:

– Tiks paredzēti [līdzekļi], jo jautājums domē netiek cilāts pirmo reizi. Vēl jāpiebilst – ja jaunais bērnudārzs būs kā piebūve, tas arī izmaksās krietni lētāk.

L. Gintere:

– Arī vēl pēdējais komentārs šajā jautājumā – tas ir tāpat, kā ar mazajām skolām visā valstī. To bērnu ir tik maz un izmaksu tik daudz, ka tās nevar īsti pastāvēt. Tādēļ gribētu uzteikt kādreizējās Viesatu padomes paveikto – nepatīkamo lēmumu – aizslēgt skolu, jo tikai pēc gadiem parādījās daudz pozitīvu lietu, kaut iesākumā neapmierināti bija gan bērni, gan vecāki, gan skolotāji. Pēc gada jau bija skaidrs, ka bez darba neviens no skolotājiem nav palicis, un arī bērni tiek sēdināti autobusā un brauc uz visām pusēm mācīties (negatīvais bija varbūt tas, ka uz Jaunpili mācīties pārnāca mācīties labi, ja piektā daļa bērnu, jo Jaunpils, Remte, Zante ir teju vienā attālumā). Īsāk sakot, velku paralēles ar bērnudārza jautājumu, jo par skolu pieņemtais lēmums ilgtermiņā izrādījās pareizs. Savukārt par uzraudzības istabu – domāju, ka kopīgiem spēkiem mēs to varētu paveikt – gan vietu atrast, gan aktīvus cilvēkus, kas būtībā ir arī visas veiksmes pamatā.

3. Par dzīvojamo fondu un īpašumu sakopšanu  

L. Gintere:

– Vēl viena mūsdienu aktualitāte, ar kuru mums nākas diezgan nopietni nodarboties – dzīvojamais fonds, tā sakārtošana, pašvaldības, to skaitā sociālie dzīvokļi. Proti, tas attiecas cik uz pašvaldības īpašumu un cilvēku drošību, tik arī uz sociālo palīdzību un, nedaudz uz, ja tā var teikt, audzināšanu kopumā. Ikdienā tomēr nākas saskarties, attiecībā uz daudzdzīvokļu mājām, ar to, ka paši iedzīvotāji nav gatavi parūpēties par savu īpašumu. Šajā gadījumā būtu jāattīsta prakse veidot apsaimniekošanas biedrības.

I. Plaude:  

– Vai tas nebija pašvaldības pienākums – rosināt šo biedrību izveidi? Vai to esat darījuši?

L. Gintere:    

– Esam rosinājuši un vairākas apsaimniekošanas biedrības ir arī nodibinātas – sākot ar «Vēju» un «Aizvēju» mājām un beidzot ar «Dzīlēm» u.c. Šajās mājās gan ir maz pašvaldības dzīvokļu, bet, protams, vienmēr piedalāmies arī ar savu daļu. Bet, tas, ko es gribu pateikt un par ko runājām arī Viesatās, kur māju vecākie tā kā ievēlēti, bet darbība vēl nav sākusies, ir būtiska pašu cilvēku iniciatīva. Jānostājas uz abām kājām un pašiem jāpasaka, ka esat gatavi vienu vai otru lietu darīt.

I. Plaude: 

– Vai vismaz Viesatu gadījumā, kur liels procents ir pašvaldības dzīvokļu, arī iniciatīvai nevajadzētu nākt no pašvaldības puses? Manuprāt, to arī likums nosaka.

L. Gintere:

– Biedrību var veidot tikai iedzīvotāji paši, ne pašvaldība. Tas mantojums, kas palicis, apkure, arī cilvēku sastāvs pašvaldības dzīvokļos mēdz būt tāds, ka viņiem jāpalīdz visos iespējamos veidos, tai skaitā, sociālā palīdzība. Bet mēs nevaram pārvietot ne cilvēkus, ne bēdīgo pašvaldības dzīvokļu daļu un padarīt nebijušu. Nē, mums gan nav konkrēta cilvēka, kas to visu apsekotu, bet ir speciālists, kas atbild par visu kustamo un nekustamo mantu, komunālā saimniecība u.tml.

I. Plaude:

– Bet reāli jūs tiešām uzskatāt, ka visa atbildība, tai skaitā par sociālo situāciju nolaistās mājās ar pašvaldības dzīvojamo fondu, jāuzņemas kādam konkrētam cilvēkam – vienam no īrniekiem? 

R. Altenburgs:

– Kāpēc jūs tik daudz runājat tieši par pašvaldību? Kaut kas jau arī jādara pašiem cilvēkiem. Mēs esam braukuši, runājuši un rosinājuši, bet, ko var darīt, ja nav neviena, kas to vēlētos uzņemties (Veidot apsaimniekošanas biedrību. – REd.)

I. Gintere:  

– Par šī jautājuma izpratnēm, acīmredzot, mēs nevienosimies. Ar varu mēs laimīgu nevienu padarīt nevaram. Protams, ir jāpalīdz, lai sienas negāžas virsū, logi, durvis taisās ciet un pašvaldības dzīvokļos būtu daudz maz sakarīgi dzīves apstākļi, bet par pārējo daļu, kas ir īpašnieku dzīvokļi, viņiem pašiem ir jāpasaka, ka pie šīs mājas un mājā būs kārtība. Un tad mēs – pašvaldība – arī tūlīt esam klāt ar savu pārstāvi, un mēs to varam darīt. Jo, kamēr viss ir otrādi, viss ir galīgi otrādi… Jūs pasakāt, lai pašvaldība tīra sētas priekšu, pagrabus u.tml.

I. Plaude:

–  Man jau šķiet, ka tā ir demagoģija. Un mazliet sāk parādīties tas, ka ir attieksme – “mēs” – pašvaldība un “viņi” – iedzīvotāji…

I. Gintere:

– Arī no otras puses ir demagoģija… No vietas puses gribam mesties pie daudzdzīvokļu mājām un tūlīt viņiem palīdzēt, nenoņemot, protams, pašvaldības funkcijas, kas attiecas uz pašvaldības mantu, sociālo palīdzību un visu pārējo. Bet mums ir arī cilvēki, kuri dzīvo privātās mājās, un tie ir tādi paši cilvēki, kā visi pārējie. Ja mēs varētu visiem vienādi palīdzēt, tad visiem vienādi jāpalīdz… Bet ir taču cilvēki, kuri cīnās, dibina biedrības, piemēram, «Tērcēs». Un tad, kas interesanti, izveidojas tāds mazs pašvaldības modelis – tiek ievēlēts priekšnieks, pie kura tad nāk ar visām nelaimēm un vajadzībām, un visiem kopā jācīnās, piemēram, ar tiem, kas sētā ko lauž u.tml. Nereti tiek aicinātas palīgā arī esošās pašvaldības struktūras. Bet tas ir darbs, kas vēl jādara, un tieši tādēļ es to arī aktualizēju.

I. Plaude:

– Jums ir arī sociālie dzīvokļi?

L. Gintere:

– Kā sociālo dzīvokļu statusā – mums tādu nav.

I. Plaude:

– Ir rezerves, kur redzat, ka tādus varētu izveidot?

L. Gintere:

– Patreiz tādus meklējam. Liels fonds mums nav, jo pašvaldības dzīvokļi lielākoties ir tie, kas kādreiz nodoti, bet cilvēki tos nav privatizējuši.

L. Plaude:

– Bet, pieņemsim, nāk jums kāds izcils speciālists – bērnu dārza vadītājs vai skolotājs – jums ir ko viņam piedāvāt?

L. Gintere:

– Cilvēkiem, kuri nāk, varam vienīgi piedāvāt privāti īrēt kaut ko no tiem dzīvokļiem, kas ir privatizēti. Uzskaiti par šādiem dzīvokļiem nevedam, bet informācija ir. Piemēram, šobrīd, “Kalnu skolā” ir dzīvoklis, kas stāv brīvs.

I. Plaude:

– Bet tādos avārijas gadījumos – kur liksiet cilvēku?

L. Gintere:

– Mums ir slavenie «Medulāji», ja nu cilvēkam tiešām nav kur palikt, kur par pamatvajadzībām rūpējamies.

I. Plaude:

– Vai ir komentāri?

Ē. Strautiņš:

– Mums jau visa programma sastāv no vienām problēmām, bet ja par dzīvokļu fondu…Tā jau ir pieņemts, ka visi lamā padomju laikus, bet tiešām no tā laika arī stāv dzīvokļi; vairāk nekā 22 gadus skursteņos tiek laista apkure, kā rezultātā dūmi nāk arī blakus dzīvokļos. Tā ir problēma, un uzskatām, ka tā, neskatoties uz to, ka Viesatās esam vēlējuši māju vecākos, tomēr jārisina.

«Viesatām būt»

1. Novada ceļi

Ē. Strautiņš:

– Kāpēc ceļi? Jāmin kāds piemērs. Bija situācija, kad Saldū vērās vaļā ražotne un menedžeris meklēja piecus, sešus darbiniekus. Un, lai cik tas liktenīgi bija, viņi gatavojās braukt cauri Jaunpilij, un vēl divas nedēļas atpakaļ, ticiet vai neticiet, tur nevarēja izbraukt. Protams, no Tukuma uz Jaunpili vēl ir daudz maz pieņemams ceļš, bet to, ko solīja pēc reformas – nekas nav izdarīts. Solīja, ka mēs ar kājām varēsim no Viesatām uz Jaunpili atskriet!

L. Plaude:

– Kāpēc neizcīnījāt?

L. Gintere:

– Ja varu atbildēt – tas tāpēc, ka no 320 miljoniem latu, ko ievāc no akcīzes nodokļa un kas kādreiz bija paredzēti ceļu fondam, no kura arī kaut ko saņēmām (Repše šo fondu nolikvidēja), šobrīd ceļiem paredzēto naudu izlieto citur un no šīs summas izmanto vien 17%. Piemēram, pirms krīzes novadam bija Ls 80 000 saviem ceļiem un varēja vismaz grāvjus parakt. Ja neesat dzīvojuši ar aizvērtām acīm un ausīm, tad zināt, kāda ir situācija, un pareizi Ēriks teica – tā ir valstiska problēma. Un runājuši mēs esam, vai dieniņ, vai dieniņ…

I. Plaude:

– Bet varbūt šī problēma ir aktuālāka nekā bērnudārzs?

L. Gintere:

– Ir problēma, ko mēs varam risināt, un ir, ko nē. Protams, ceļos varam ielikt arī visu budžetu, bet tad visu pārējo uz gadu jātaisa ciet. Nākamie deputāti varēs lemt arī tā, bet mēs to nedarīsim. Bet katastrofa ir, un, kā liecina aptaujas, vismaz 60% iedzīvotāji ir arī gatavi piketēt šajā sakarā. Esmu pašvaldību savienībā un katru gadu cīnāmies par finansēm, kas pienāktos pašvaldībai. Bet patreiz, kā zināt vai nezināt, Finanšu ministrija ir kā valsts valstī un mēs varam stundām, pat dienām, mēnešiem spriest un gatavot priekšlikumus, bet ministrija pateiks vienā sekundē: ”Tam naudas nebūs!”

2. Sabiedriskā transporta kustība

Ē. Strautiņš:

– Šī problēma pa četriem gadiem ir tikai saasinājusies. Arī es personīgi esmu runājis gan ar Kalniņu (Ilgvars Kalniņš – SIA «Tukuma auto» vadītājs. – Red.) gan ar citiem, savu viedokli esam pauduši. Tas nebūtu tik daudz pat par to, kā tikt uz Tukumu, bet esam runājuši, piemēram, ar Rāvu iedzīvotājiem, un viņi jautā – kā students lai tiek piektdienās mājās? Nav šādu iespēju, un šobrīd, ja godīgi, neredzu arī iespēju, kā situāciju kopumā uzlabot. Tā kā pārvadātājs runā, ka gatavojas bankrotam, atliek vien domāt par to, kā novirzīt skolēnu autobusus, ko gan likums tā īsti neatļauj.

L. Gintere:

– Reformas uzstādījums bija, ka tiks savienoti novadu centri, un tad nu starp Jaunpili un Tukumu kursē autobuss. Visādi citādi…

I. Plaude:

– Bet kas jums liedz pašiem organizēt satiksmi, ja atvēl tam naudu? Likums taču to, deputāti, neaizliedz. Kā to risināsiet?

Ē. Strautiņš:

– Būsim ievēlēti un tad arī par to cīnīsimies, lai vismaz būtu iespēja iedzīvotājiem tikt kaut vai uz kopīgiem pasākumiem.

3. Savstarpējā komunikācija

Ē. Strautiņš:

– To esam domājuši, kā veidot komunikāciju starp jaunpilniekiem un viesatniekiem. Runājot gan ar Viesatu pārvaldi, gan citiem, saprotu, ka komunikācija vairāk notiek priekšniecību līmenī. Priekšsēdētāja iebrauc Viesatās, risina savus jautājumus, bet ir vietējie, kas arī nezin, ka Viesatās pārvaldība notiek. Kā to risināt? Atzīstu, ka tā zināmā mērā ir arī mana kļūda. Bijām izveidojuši Viesatās konsultatīvo padomi, kurā darbojās aktīvi cilvēki (arī neievēlēti), tomēr tas panīka. Mūsu lēmumi būtībā nebija saistoši – tos nevirzījām uz domes sēdēm, kā dienas kārtības jautājumus. Varbūt, ja būtu kas īpaši svarīgs – virzītu. Ja vēl par komunikāciju – mums sarakstā, ja tā var teikt, nāk iekšā jaunie pensionāri, kuri arī gribētu darboties tik pat aktīvi, kā jaunpilnieki. Ir ideja dibināt arī savu biedrību.

«Mūsu novads»

1.Jauno uzņēmēju atbalsts

K. Leimanis:

– Es mazliet pakāpšos atpakaļ, lai paskaidrotu, kādēļ, mūsuprāt, tā ir problēma. Mēs šeit dzirdam, ka visi grib tērēt naudu – ceļiem, bērnudārzam, vēl kaut kam. Vajadzību ir gana daudz. Arī mūsu iepriekšējā programmā, jāatzīst, tāpat kā citiem sarakstiem, ir bijušas standartfrāzes, ka atbalstīsim, veicināsim uzņēmējdarbību. Tad šogad, nākot kopā, esam domājuši, ka katru gadu no budžeta varētu atlicināt kādu latiņu vai eiro un veidot, kā esam nosaukuši, “jauno un radošo centru”, kas ir kaut kas līdzīgs “biznesa inkubatoram” (man un kolēģiem gan šis nosaukums nepatīk). Respektīvi, bāze mums ir ļoti laba – Jaunpils pašvaldības darbiniekiem un ne tikai – arī uzņēmējiem, zemniekiem, biedrībām ir ļoti laba pieredze, kā rakstīt projektus un piesaistīt naudas. 2011. gadā Jaunpils bija 2. vietā Latvijā, vērtējot naudas piesaisti uz vienu iedzīvotāju. Šajā brīdī domājam, ka pirmajā gadā varētu izveidot mazu bāzīti – palīdzēt rakstīt projektus, iebīdīt uzņēmējdarbībā studentus, skolniekus – tos, kas grib kļūt par uzņēmējiem. Proti, mēs radām viņiem vidi, lai būtu iespēja strādāt Jaunpilī un maksāt nodokļus, kas arī ir tā nauda, par ko kaut ko varam izdarīt. Esam jau runājuši ar uzņēmējiem (arī tādiem, kas ir vārdu ne tikai Latvijas mērogos, bet arī aiz robežām un būtu gatavi dalīties ar savu pieredzi), un viņi ir gatavi iesaistīties. Otrais gads un nākamais solis – mēs izveidojam telpas, kuras dodam uz īstermiņa nomu, kurās varētu būt grāmatvedības pakalpojumi u.tml. respektīvi, dažnedažādos veidos iesaistīt varbūt ne tikai uzņēmējus, bet arī mākslinieciski domājošus cilvēkus. Mums novadā jau tādi ir. Proti, mērķis – veidot vidi, maksimāli labvēlīgu, lai piesaistītu un ieinteresētu cilvēkus, arī tos, kas varbūt iet prom no novada. Vienlaikus tas varbūt būtu arī kā novada uzņēmēju klubs, ar dalības maksu, kurā varētu apmainīties, iegūt informāciju, iespējams, uzzināt, kur dabūt darbiniekus, kā rakstīt projektus u.tml.

I. Plaude:

– Vai redzat arī telpas, kur to varētu īstenot?

K. Leimanis:

– Lai nebūtu nepieciešamas ievērojamas investīcijas, iesākumā tas varētu būt arī kāds kabinets šī brīža domē, kur varētu rakstīt projektu. Nākamajā gadā – redzam, cik ātri tas attīstās un meklējam telpu kaut kur ārpusē. Varbūt kāds uzraksta projektu par ražotni…Bet šobrīd mēs nevaram zināt, kā tas attīstīsies, bet, ja tas būs ātri, viss kas var arī veidoties.

I. Plaude:

– Dāvinu jums ideju – ir iespēja rīkot biznesa projektu konkursu vidusskolēniem. Un piedaloties «Junior achievement» programmā, arī šādi ir iespēja piesaistīt jaunos cilvēkus. Vai vēl kāds komentārs?

No zāles:

– Ja visi cilvēki aktīvi darbotos, iespējams, mēs dzīvotu labākā situācijā, nekā pašreiz.

2. Starppilsētu satiksme

A. Jakovels:

– Varētu papildināt to, ko jau minēja Strautiņa kungs. Tā ir ne tik daudz problēma, kā jautājums, kas vērsts uz attīstību un kas ir vajadzīgs. Ja par attīstību kā tādu – mums ir svarīgi nodrošināt, lai naudas plūsma nāk iekšā, lai pēc tam būtu, ko tērēt. Ja mēs sakām, ka pašvaldības budžets ir 1,3 miljoni (iepriekš bija mazāk), tad mums vajag uztvert naudas plūsmu un kaut kādā veidā palielināt. Un to var izdarīt, nodrošinot cilvēkiem vienkāršāku pieeju Jaunpilij, vai tiem cilvēkiem, kas iet no Jaunpils prom – atgriešanos mājās vai šo aiziešanu atlikt uz nedaudz vēlāku laiku. Kā zinām, puse no Latvijas jebkurā gadījumā strādā Rīgā un, kas mums šķiet ir vajadzīgs – nodrošināt ērtu nokļūšanu uz Rīgu un atpakaļ.

I. Plaude:

– Bet kā to atrisināsiet? Šī bija arī problēma pirms četriem gadiem.

A. Jakovels:

– Protams, līdzīgi, kā tas ir ar ceļiem, arī šī ir problēma, kur visu laiku nākas dauzīt un dauzīt galvu pret sienu. Iespējams, tā arī kādreiz sagrūs…Iepriekšējos četros gados, iespējams, to nebija viegli atrisināt, jo Latvijā ekonomika gāja uz leju, bet šobrīd patiesībā ceļamies uz augšu. Arī budžets ir lielāks. Un mums visu laiku “jāklauvē” pie tā paša Liepājas, Tukuma autobusa parka, un kaut kādā brīdī jau tas pavērsies. Ja ne šajā, tad varbūt pēc diviem gadiem. Iestrādes jau ir un, domāju, ka durvis, kuras varbūt bija ciet, kādā brīdī tomēr atvērsies. Tas līdzīgi, kā ar Bikstu staciju, kurā atkal vilciens apstājas. Ir jāklauvē, jāklauvē, jāklauvē. Kā arī vienlaikus jāattīsta vietējā infrastruktūra.

I. Plaude:

– Rakstiet petīcijas, un es pat ticu, ka tas jums izdosies. Bet par jautājumu – kā saprotu, runājat par savienošanos ar lielo centru, kas būs galvenā asins dzīsla, kuras galā būs darbs un Jaunpils būs kā “guļamvagons”. Bet, ko sakāt par transporta iespējām uz nomalēm, no kurām cilvēki vispār nekur netiek?

A. Jakovels:

– Satiksme uz nomalēm ir vienmēr bijis tas, ko viena vai otra institūcija dotē. Vienīgi jautājums, vai naudu tajā varam ielikt. Un te nu es gribētu teikt, ka tad, kad būsim bagāts novads, arī uz Rāviem droši vien dzīsim autobusu trīs reizes dienā…Vai būsim bagāts novads? Domāju, ka jā, jo Jaunpilī ir tādi priekšnoteikumi un aktīvi cilvēki. Vienīgi, kas mani nedaudz satrauc – tas, ka pēc četriem gadiem vairs, iespējams, nebūsim novads. Bet, visādi citādi, pēc četriem, astoņiem gadiem, domāju, mēs varētu būt bagāts novads, jo cilvēki, kas te gājuši cauri, ir ar diezgan lielu potenciālu.

I. Plaude:

– Tomēr, tā kā jūs pats paužat neticību, ka pēc četriem gadiem būsiet atsevišķs novads – jums ir tikai četri gadi, lai kaut ko izdarītu. Varat solīt, ka būs autobuss uz Rāviem? Vai redzat budžetā rezerves šo problēmu risināšanā?

A. Jakovels:

– Mūsu budžetā aptuveni puse ir nodokļu ieņēmumi un, es teiktu, ka mums vajadzētu tos cilvēkus, kas pārdeklarējas kaut kur citur, noturēt pie sevis. Ir dažādas programmas, piemēram, Siguldā – “Esi siguldietis – deklarējies pie mums!”. Ir, protams, tādi, kuri nedeklarējas Jaunpilī, kā mana māsa – bērnudārzu, skolu, citu iemeslu dēļ, bet ir vesela “kaudze” to cilvēku, kuriem būtībā ir vienalga, kur viņi ir deklarējušies. Un, ja mēs pastrādātu ar tiem cilvēkiem, būtu iespējams pierunāt nākt uz mūsu pašvaldību.

3. Pagarinātās grupas pirmsskolas vecuma bērniem

L. Augule:

– Tie bērni, kuri vairs nav bērnudārzā, bet iziet 5-6 gadīgo apmācību, tāpat 1. un 2. klase, kas nevar uzturēties līdz pieciem, sešiem skolā, viņi brauc mājā vai jāizņem līdz 16.00. Līdz ar to praktiski vecāki nevarētu strādāt, jo līdz septiņiem gadiem bērnu nedrīkst atstāt vienu pašu mājās. Tādēļ arī ir šis motīvs: ja ir novadā jaunas ģimenes, cilvēki strādā un maksā nodokļus, šī problēma ir jārisina.

I. Plaude:

– Kur redzat šādu iespēju? Kā piemaksāt, aktivizēt interešu izglītību?

L. Augule:

– Pulciņi skolā ir, bet tie notiek uzreiz pēc stundām, un jau pēcpusdienā bērniem skolā vairs nav ko darīt. Mums gan ir ļoti aktīvi pensionāri novadā, tomēr mēs nevaram viņiem atņemt laiku, tādēļ problēma jārisina. Kā? Kaut vai apvienojot jau minētos pulciņus, kas varētu būt ilgāk, vai ar 5-6 gadīgajiem varētu palikt viena skolotāja u.tml.

Jautā redakcija un iedzīvotāji

Visbeidzot diskusijas noslēgumā visiem sarakstiem tika uzdoti papildus jautājumi, tostarp mūsu lasītāju iesūtīti un klātesošo sagatavoti.

–– Kāds novada iedzīvotājs vēlējās uzteikt deputātus, kas vienlaikus strādā domē – priekšsēdētāju L. Ginteri un sociālā dienesta darbinieci – D. Adiņu. Bet vienlaikus vēlējās uzzināt, kādu ieguldījumu devuši, ko izdarījuši novada labā pārējie šī sasaukuma deputāti?

R. Altenburgs:

– Kā lielākais projekts manā darbā varētu būt jau minētais drošības jautājums, kas tika risināts arī ārpus darba laika. Konsultējāmies ar policistiem, domājām par zīmēm u.tml.

L. Gintere:

– Ja drīkst piebilst, visi deputāti, lai ko un kur viņi nestrādātu, aktīvi piedalās jautājumu izskatīšanā.

Ē. Strautiņš:

– Es, protams, varētu lielīties, cik daudz esmu izdarījis, bet tāpat kā Ginteres kundze uzskatu, ka nozīmīgs ir tieši kolektīvais darbs. Ko es personīgi? Uzskatu, ka neesmu ļāvis pazust Viesatu nosaukumam, un, kaut esam vienots novads, tomēr puspajokam, ja kādu apstiprinām amatā, pieminam, ka tas ir Viesatu cilvēks. Jā, varu palielīties arī ar to, ka dibināts novusa klubs, taču tas jau vairāk ir mans hobijs.

K. Leimanis:

– Pieminēju jau sākumā un nedaudz atkārtošos – hobiju nekādu cauri neizbīdīju, bet domāju, ka arī bērnudārzs nav maz. Domē vadāmies pēc demokrātijas principa – balsojam par jautājumiem un, neskatoties uz to, ka bijām vien divi no 13, izdevās īstenot trīs programmas punktus – bērnudārzu, mājas lapas uzlabojumus un Tūrisma informācijas punkta izveidi.

A. Jakovels:

– Es šaubos, ka varu palielīties ar kaut ko tādu, ko būtu izbīdījis cauri – diez gan droši, ka nē, bet es laikam savu misiju redzu nedaudz savādāk. Esmu viens no retajiem deputātiem, kas dzīvo un strādā ārpus Jaunpils un piebrauc vien svētdienās vai uz domes, komiteju sēdēm. Bet tā kā esmu bijis “ārpusē”, domāju, ka vairāk varu uzdot jautājumus, kurus varbūt ”iekšienē”, ja ne gluži palaiž garām, tad vienkārši nepaceļ. Piemēram, ja skatāmies cauri ciparus, budžetu, kā pēdēja finanšu komitejas sēdē, kad tika prezentēts Jaunpils pils gads pārskats, tad es esmu tas cilvēks, kurš prasa loģiskos jautājumus. Tā kā uzskatu, ka man loģiskā domāšana ir spēcīga, nestāvu klusu, ja, manuprāt, kādi skaitļi neiet kopā. Tādējādi gribētos domāt, ka nedaudz uzturu tādu kā tonusiņu. Bet par izbīdīšanu… Nav jau tā, ka kāda jautājuma labā būtu jāiet kā buldozeram.

– Jautājums ”Mūsu novadam”. Iepriekš programmā bija un solījāt, ka Jaunpilī būs ”mazo darbiņu veicējs” – cilvēks, kurš, piemēram, varētu palīdzēt, ja radušās problēmas ar kanalizāciju. Vai esat to atrisinājuši?

K. Leimanis:

– Jā, šo jautājumu atceros. Aptaujājām uzņēmējus, un tā kā arī pats tāds esmu – kaut ko saprotu no tā, kas ir bizness, nācās secināt, – ja kāds strādās 24 stundas diennaktī, diez vai šo pakalpojumu iedzīvotāji varēs atļauties. Toties aktivizējusies ir komunālā saimniecība un nesen kā ieviests arī automātiskais atbildētājs, lai par savām problēmām varētu ziņot.

I. Plaude:

– Bet problēma jau būtībā nav atrisināta.

L. Gintere:

– Negribētu piekrist, jo šobrīd komunālajā saimniecībā ir gan cilvēks, kas strādā ar elektrību, gan ar ūdeņiem, un viņiem iespējams zvanīt.

– Ja nauda novada budžetā samazināsies – kam nogriezīsiet finansējumu vispirms?

L. Gintere:

– Izklaides pasākumiem, kas loģiski, jo, pirmkārt, ja samazinās finansējums, ir jāspēj nodrošināt pašvaldības tiešās funkcijas.

Ē. Strautiņš:

– Es, visticamāk, censtos meklēt iekšējās rezerves administrācijā.

I. Plaude:

– Varam minēt, ka no visiem četriem novadiem Jaunpilī ir vislielākie administratīvie izdevumi – 11,46%. Iespējams, tur tiešām ko varētu samazināt.

L. Gintere:

– Bet tad būtu jāsamazina arī funkcijas, jo tās ir tādas pašas, kā lielajos novados. Tikai administratīvos izdevumus izdalot uz iedzīvotāju skaitu, izskatās, ka procents ir liels.

K. Leimanis:

– Es domāju, kas mēs nevaram strādāt ar domu, ka būs sliktāk. Ar skaitļiem, ko minējāt, neesmu padziļināti iepazinies, bet nu, iespējams, ka varētu arī runāt par “iekšējām rezervēm”. Citu variantu man šobrīd nav.

L. Gintere:

– Krīzē jau vienreiz bijām un visu, ko varējām, arī nogriezām. Šī situācija mums ir zināma – esam mācīti un pērti.

– Jautājums Ginteres kundzei. Kādēļ nolēmāt startēt pie «Zaļo un zemnieku savienības», labi zinot, ar kādu bagāžu tā ir, piemēram, ka vainojama krīzē? Un tai pat laikā jautājums Sipenieces kundzei – vai nebūs konflikts ģimenē, ko izraisīs piederība Lemberga neglīto darbu apzīmogotajai partijai?

L. Gintere:

– Jau nedaudz pieskāros šim jautājumam sākumā. Tā kā mūsu valstī ir partiju sistēma, uzskatām, ka būtu jāstiprina esošās partijas, un izvelējāmies šo. Savukārt Lembergs nemaz nav «Zaļo un Zemnieku savienībā» – viņam ir pašam sava partija, un tādējādi tas nemaz nesaistās kopā. Un būtībā mēs skatāmies daudz plašāk, nevis uz kādām ambiciozām intrigām. Tāpēc jau mēs arī iesim tajā vairāk iekšā, lai partijas godu varbūt paceltu.

A. Sipeniece:

– Un to Lembergu dabūtu ārā…

– Visus gadus esmu balsojis par tiem pašiem, kas tagad laikam ir kļuvuši par zaļajiem. Bet tā situācija ir tāda, ka šogad varbūt būšu mainījis domas… Pašam varbūt mazāk nākas strādāt un tikties ar cilvēkiem, toties sieva strādā salonā, un, kā jau salonā, tur apgrozās visas jaunākā ziņas pagastā un ap pagastu. Un šī lieta, ar kuru arī pats esmu saskāries un man personīgi visu šo gadu laikā ir jau sakrājies, jo redzu, ka situācija neuzlabojas. Respektīvi, tā ir attieksme pret cilvēku, kurš pagastā nokļūst kādās darīšanās. Piemēram, ir jāzina konkrēti laiki, kad drīkst iet maksāt rēķinus, lai netrāpītu kādā no kafijas pauzēm. Esmu saskāries ar to, ka 10.00 – 10.30 pagastā nav neviena cilvēka! Visi speciālā telpā ir saspiedušies kā siļķes mucā un visi dzer kafiju darba laikā. Un tad nu Ginteres kundze izskrien, kura, godīgi, ir vienīgā atsaucīgā, bet pārējie tā arī turpina uz tevi skatīties: “Vai neredzi, ka esi atnācis uz kafijas pauzi? Nu pagaidi!” Šie cilvēki nejūtas nemaz traucēti, ka kāds ir atnācis. Un šajā gadījumā jautājums «Mūsu novadam» – vai saskatāt problēmu?

K. Leimanis:

– Jā, neslēpšu, tā ir problēma. Pēc pirmā gada, kad mūs ievēlēja, arī es sarunā ar Ginteri izmetu šo repliku. Un, kā jau Ligita sākumā teica, viņa nav konflikta cilvēks; apzinos, ka cilvēkiem arī pašiem jāzina, ka viņi ir darbā un kas viņiem jādara. Iesākumā uzlabojumi bija un vairāk cilvēku skrēja laukā no minētās istabiņas. Bet es negribētu teikt, ka kādam būtu jāstrādā kā vagaram, kaut pārrunas jāveic. Acīmredzot ir tiešām jārunā un jāsaka, ka dome, pašvaldība strādā iedzīvotāju labā, nevis viņus apgrūtina.

L. Gintere: 

– Es gan domāju, ka cilvēki ir tiesīgi gan kafiju dzert, gan atpūsties, un tas ir paredzēts arī darba samaksas nolikumā. Protams, ja apmeklētājs ierodas tieši šajā laikā, varbūt var gadīties, ka mazliet ilgāk jāpagaida… Bet mēs pie tā pastrādāsim, uzskatu, ka mūsu darbinieki tiešām dara daudz, lai iedzīvotāju vajadzības tiktu apmierinātas. Bet, ja jautājums tiek formulēts – netiek ievērots darba laiks – tik skarbi mums nav.

A. Sipeniece:

– Es vēl piebildīšu, ka man kā pensionāru biedrības pārstāvei diezgan bieži sanāk doties uz domi, un es neliekos traucēta – nokliedzos, ko man vajag, un cilvēks iznāk. Nejūtu, ka tā būtu problēma.

L. Gintere:

– Tie, kas bijuši domē, arī zinās, ka pie durvīm ir tāds “švilpējs“ un neviens nepamanīts te nevar ielavīties.

– Man jautājums par darbinieku izvietojumu pagastā. Kāpēc sociālie darbinieki, pie kuriem jāiet arī veciem, tizliem, kropliem cilvēkiem, atrodas ceturtajā stāvā? Nevaram pie viņiem aiziet.

D. Adiņa:

– Ja ir šādas situācija, cilvēki piezvana vai piezvana no labiekārtošanas nodaļas, pašvaldības policijas un mēs noejam lejā.

I. Plaude: 

 – Bet vai neesat domājuši mainīt šo telpu izvietojumu? Arī biznesā, kur jāstrādā ar apmeklētājiem, visbiežāk pieņemšana būs tieši pirmajā stāvā.

D. Adiņa:

– Mēs to neredzam kā tādu problēmu, jo atrodam risinājumu.

L. Gintere:  

– Būtībā – problēma ir, tādēļ katrā stāvā ir izvietoti krēsli, kur atsēsties. Bet kad mēs kļūsim nedaudz bagātāki un Valsts kase atļaus ņemt kredītu ne tikai izglītībai, tad mums jau sen ir plāns, ko vēlamies īstenot – izbūvēt liftu. Ja paliksim vēl bagātāki – uzcelsim administratīvo ēku. Taču šobrīd nav iespējams dienestu pārcelt uz pirmo stāvu, jo nav atbilstošu telpu, kur izvietot trīs darbiniekus.

– Vēl lasu avīzē, ka visu laiku tiek pieņemti jauni darbinieki pašvaldībā – tad tāds koordinators, tad savādāks. Kur šis bars var pagastā strādāt – tur izskatās kā bišu stropā? Ko viņi tur dara? Nekādu sapulču, kur to skaidrotu, arī pēdējo gadu laikā Jaunpilī nav bijis.

L. Gintere:   

– Toties mums bija iedzīvotāju forums.

– Par publisko tualeti. Mums brauc cilvēki autobusiem, viņi izkāpj un, gadās, ka ir taču vajadzības, bet nav kur iet. Pilī lejā tualete ir, bet nekādu norāžu nav. Kādreiz, kad vēl bija vecās siltumnīcas, man draugs pat prasīja aizdot binokli – visādus skatus un visādas biksītes bija iespējams redzēt…

K. Leimanis:

– Ja runa par siltumnīcām – tādu jau gadus 10 vairāk nav. Bet esam par to runājuši gan ar tūrisma, gan pils, muzeja pārstāvjiem, arī ar sevi paši – kad aizbraucam uz kādu nezināmu pilsētu, uzreiz taču tualeti nemeklējam…

I. Plaude:

– …Meklējam gan!

K. Leimanis:  

– Pilī uzraksts ir, bet, ja vajag – varam jau arī laukumā tādu uzstādīt.