Par atbildīgu darbu, patriotismu un vaļaspriekiem

Tagad – krīzes laikā – daudz tiek runāts par pašaizliedzīgiem cilvēkiem, par tiem, kas, neskatoties uz apdraudējumu, iet uz darbu, pilda savus pienākumus, lai atvieglotu iespēju dzīvot un strādāt citiem. Taču dažu profesiju pārstāvji šai ziņā ir īpašā statusā. Un kā pirmie noteikt ir minami mediķi un ugunsdzēsēii-glābēji. Viens no šādiem pašaizliedzīgiem ugunsdzēsējiem ir arī jaunpilnieks, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Dobeles daļas vada komandieris, Artis Veiss, ko cita starpā sveicām arī gaidāmajos profesijas svētkos – 17. maijā atzīmējam Valsts ugunsdzēsības un glābēju dienu.

Par policistu, ugunsdzēsēju vai karavīru?!

Kaut arī darba dzīve Artim ir saistīta ar Dobeli, bet viņš joprojām ir cieši saistīts ar dzimto novadu. Arī šobrīd viņš dzīvo laukos pie mammas, jo Dobeles dzīvoklī notiekot aktīvs remonts. Savu bērnību pavadījis Struteles ciemā, beidzis Jaunpils vidusskolu un tehnikumu Jelgavu, Artis tomēr ar tā brīža profesijas izvēli īsti nav bijis mierā. “Pabeidzis Jelgavas tehnikumā mācības un kļuvis par automehāniķi, gribēju vēl turpināt mācības. Iesākumā plāns bija iet uz Policijas akadēmiju, bet, ja tā var teikt, nejauši (bet varbūt ne bez iemesla) trāpīju ugunsdzēsējos. Meklējot tālākās mācību iespējas, atradu, ka ir tāda Uguns drošības un civilās aizsardzības koledža. Interesanti, bet tajā laikā tā netika nekādā veidā popularizēta, vairāk tika reklamēta Policijas akadēmija un Nacionālā aizsardzības akadēmijā. Es negribēju nekur palikt aiz svītras, man bija svarīgi turpināt mācīties, tādēļ iesniedzu dokumentus abās koledžās. Un sanāca tā, ka pirmie iestājeksāmeni bija ugunsdzēsējos. Tā nu uz Policijas akadēmiju vairs neaizgāju, jo negribēju pazaudēt savu jau iegūto vietu ugunsdzēsējos. Tā arī četrus gadus izmācījos šajā arodā.”

Jautāts, vai tas bijis bērnības sapnis – kļūt par policistu vai ugunsdzēsēju- glābēju, Artis atbildēja: “To, ka strādāt pie konveijera, stādīt tomātus vai darīt kādu citu monotonu darbu negribēšu, zināju jau sen. Pabeidzot tehnikumu, gan sapratu, ka man patīk skrūvēt – mašīnas, motociklus, tomēr vairāk vai mazāk hobija līmenī – sev, kā arī draugiem palīdzēt. Bet  savu ikdienas darbu, kurā pelnīt naudu, es tādu negribēju. Nē, lai nav pārpratumu… – sēdēt garāžā man patīk, pat ļoti… Bet… Pēc tehnikuma beigšanas vēl arī bija doma par dienēšanu profesionālajā armijā, mani šī iespēja ļoti saistīja! Kādēļ armija tomēr atkrita? Manā gadījumā izšķirošais bija tas, ka es noteikti gribēju mācīties un uzreiz. Bet Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmijā viena no prasībām bija ļoti augsti līmeņi mācībās, bet, pēc mācībām tehnikumā man, protams, tāda līmeņa nebija. Bet lai akadēmijā iekļūtu savādāk, bija ļoti ilgs process … Tad nu tas atkrita.

 Uz darbu dodas ar prieku

Pēc mācībām Artis uzsāka darbu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā (VUGD) par ugunsdzēsēju un četrus gadus vienlaikus – arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD) par ātrās palīdzības šoferi.

Jautāts par slodzi un arī emocionālo spriedzi, A. Veiss skaidroja: “Salīdzinot, ko nākas redzēt VUGD un NMPD dienestā, godīgi sakot, ātrās palīdzības izsaukumos jāredz daudz vairāk nepatīkamu skatu… Un jāpiebilst, ka  šoferis nav tikai tas, kas brauc pie stūres, mums vajadzības gadījumā jāpalīdz mediķiem, piemēram, veikt arī sirds masāžu. Bet VUGD ir tāda specifika, ka mēs ejam tur, no kurienes citi mūk. Vai jāsagatavojas katram izbraukumam? Jā, bet ar laiku cilvēks pie visa pierod. Ja sākumā, braucot uz notikuma vietu, adrenalīna līmenis bija augsts, tad nu var teikt, ka tas arvien samazinās. Laikam ejot, ir redzētas tik daudzas un dažādas situācijas… Sāku vilkt arī paralēles ar citiem gadījumiem un varu teikt, nu jau liekas, ka nekas vairs nespēj pārsteigt… Vismaz pagaidām.

Nu jau kādu laiciņu strādāju tikai VUGD –  palieku pie šī amata, jo to esmu četrus gadus mācījies un esmu kļuvis par vada komandieri… Un man patīk mans darbs – patīk tā kustība, mūžīgā neziņa par to, kas būs, un labā sajūta, ka ir paveikts labs darbs… Es tiešām savu darbu mīlu. Ir dienas, kas ir labākas, ir dienas, kas ir sliktākas, bet, no rīta ceļoties, nekad par darba dienu nedomāju ar smagumu.”

 

Vairāk lasiet otrdienas, 12. maija, laikraksta numurā ŠEIT=>

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.