Vents Dubrovskis

Gleznotājai Jolantai Balodei – 50

8. februārī Engures saieta namā atklāj gleznotājas Jolantas Balodes jubilejas izstāde. Viņa ir savējā Tukuma Tēlotājmākslas studijā un čakls darbarūķis trijās mācību iestādēs (tostarp Engures Mākslas un mūzikas skolā)

8. februārī Engures saieta namā atklāj gleznotājas Jolantas Balodes jubilejas izstāde. Viņa ir savējā Tukuma Tēlotājmākslas studijā un čakls darbarūķis trijās mācību iestādēs (tostarp Engures Mākslas un mūzikas skolā); pamanīta gan studijas izstādēs, gan sava ekstravagantā izskata pēc.

– Par viņu noteikti jāuzraksta, – ir pārliecināta studijas kolēģe Sņežana Tišlere, uzsverot Jolantas atdevi bērnu izglītošanā – kā reti kurš paceļot mazos talantus. Esmu aicināts uz kafiju studijas telpās Tidaholmas ielā, Tukumā, kur cits pie cita rindojas molberti ar aizsāktiem darbiem. Jolantas glezna pārsteidz ar kompozīciju – uz baltas palodzes vientuļa balta pudele un apkārt baltums, kas pārtaps gaismā, bet varbūt arī ne. Jolantai tipisks darbs, un par to tad arī pamēļojam – par dzīvi un mākslu.

J. Balode:

– Esmu dzimusi visskaistākajā Kurzemes vietā – Talsu novada Laucienas ciemā; visu apzināto mūžu dzīvojusi Rīgā, bet tad jauši vai nejauši nokļuvu Tukumā, kur dzīvoju nu jau vairāk nekā 15 gadus. Tomēr Tukumā iedzīvoties nevaru. Nevaru. Tā nav mana pilsēta!…

Tad jau esat Talsu patriote?

– No Talsiem nezinu neko daudz, jo tur esmu tikai dzimusi – ar apzināto mūžu domāju vietu, kur pagājusi jaunība un labākie gadi – tā arī ir tā labākā vieta.

– Jaunība ir labākie gadi?

– Protams! Tad man nebija nekādas materiālās atbildības – tā bija bohēma… Vispār kolosāli! Esmu beigusi Rozentāļus (J. Rozentāla mākslas vidusskolu. – Red.), bet akadēmijas iestājeksāmenos pirmajā gadā paliku aiz strīpas. Glezniecības pamatus tālāk apguvu Bruno Celmiņa darbnīcā, taču viņš palūdza tā kā aiziet, jo vai tad man neesot kur naudu likt!? – visu jau zinot, bet par izglītošanos darbnīcā jāmaksā… Tad aizgāju pie Arnolda Plauža – pavingrināties grafikā, jo glezniecības pamatus jutos apguvusi. Darbu Plauža darbnīcā atceros ar lielu pozitīvismu, jo tā bija vieta, kur varēja satikt kolosālus cilvēkus. Tur iepazinos ar Juri Podnieku, Bindes kungam (fotomāksliniekam Gunāram Bindem) līdzās bija fotodarbnīca. Binde nāca dzert tēju, un tad meitenes to gatavoja. Tas bija pats vērtīgākais visā tajā pasākumā, jo zīmēšana mani stipri maz interesēja. Man vispār nepatīk zīmēt – es visu redzu krāsās.

– Kas tad lika pievērsties grafikai?

– Tas, ka nebija savas darbnīcas (dzīvokli tikai īrēju) un vajadzēja vietu, kur strādāt! Apstākļi tā sakrita, un caur pazīšanos (kā jau viss tajā laikā) nonācu Plauža darbnīcā.

Tālāk lasiet laikraksta piektdienas, 7. februāra, numurā ŠEIT!

Komentāri

Atbildēt uz Ota Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *