Rūta Fjodorova

Tautas lietišķās mākslas studijas «Engure» audējām – apaļas jubilejas

Marts un aprīlis ir apaļo jubileju laiks piecām Tautas lietišķās mākslas studijas «Engure» meistarēm – Zitai Ābelei – 60, Dacei Čikstei – 70, Maijai Veinbergai – 80, bet Milijai Linkenai un Lilijai Židovai – abām 90.

Marts un aprīlis ir apaļo jubileju laiks piecām Tautas lietišķās mākslas studijas «Engure» meistarēm – Zitai Ābelei – 60, Dacei Čikstei – 70, Maijai Veinbergai – 80, bet Milijai Linkumai un Lilijai Židovai – abām  90. Par godu šīm cienījamajām jubilejām visas uz īsu, bet skaitu brīdi satikās Bērzciemā pie Lilijas kundzes. Un, tā kā pagājuši daudzi gadi, kopš visas kopā tikušās, ko pārrunāt netrūka.

Maija Veinberga ilgus gadus bijusi studijas vadītāja. Viņa norādīja, ka nākamajā gadā studijai jāsvin 45 gadu jubileja. Bet par savām audējas gaitām viņa stāsta: ”Es beidzu Vecbebru lauksaimniecības skolu. Tur bija Mājturības nodaļa, kurā mācīja daudz ko – kā bērnudārzu un ēdnīcas darbu organizēt, pa drusciņai arī rokdarbus. Ar aušanu vienīgais sakars bija tāds, ka bija jauna skolotāja, kura pati bija nedroša. Bet Vecbebros bija trīs skolotājas, kas beigušas slaveno Kaucmindi. Tad nu skolotāja kopā ar vienu no kaucmindietēm audeklu uzvilka un katra no mums noauda pa vienai sienas sedziņai. Šī amata prasme man nāk arī jau no dzimtas.

Agrāk pagastā bija tāds Auseklis, viņš bija bitenieks un Ķesterciema kultūras nama vadītājs. Viņš parūpējās par to, lai pie mums noorganizētu Rīgas studijas «Rota» izstādi. Tur dzintara apstrādi mācīja Indulis Sarkanis, bet rokdarbus, tieši  aušanu – Skaidrīte Sarkane. Izstāde bija vasarā, bet rudenī nolēmām, ka vajadzētu pašām kaut ko darīt. Sazinājāmies ar Sarkaņiem, un viņi sāka braukt reizi mēnesī mūs mācīt. Tā nu sākām darboties 1970. gadā. Bet jāteic, ka ar Skaidrīti vien aušanu nebūtu apguvusi, labi, ka Milijai Linkumai bija māsa Līna Irbe, kas vēl pirmās brīvvalsts laikā bija beigusi aušanas kursus. Vēl bija Katrīna Rone, kurai šogad būtu 100 gadi. Viņa bija labi zināma ciema audēja, kas ciemniekiem auda vadmalas. Tad nu uz šīm divām kundzēm mēs arī balstījāmies – kad kaut kas samudžinājās, notrūka, viņas nāca palīgā. Vēlāk jutāmies tik stipras, ka varētu iztikt pašas. Tad arī es uzņēmos studijas vadību. Studijas nosaukumu saņēmām 80. gados. Gāja jau labi, pat uz Maskavas Tautsaimniecības izstādi mums izvirzīja dažus darbus. Mēs ar Daci Čiksti vedām tos ar vilcienu uz Maskavu. Atceros, kā braucām uz Baškīriju, pie Baškīrijas latviešiem. Tā bija sirsnīga un aizkustinoša tikšanas… Toreiz bija kolhozi, kas maksāja ceļa naudas…

Tālāk lasiet laikraksta 17. aprīļa, laikrakstā ŠEIT!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.