Pie Putniem uz Ragaciema un Lapmežciema robežas

Lapmežciems ir viens no mūsu novada zvejniekciemiem, kur, varētu teikt, attīstās divas uzņēmējdarbības nozares: piekrastes zvejniecība un zivju apstrāde, kā arī lauku tūrisms un atpūtas iespēju nodrošināšana pie jūras. Šoreiz paviesojāmies atpūtas kompleksā «Pie Putniem», kur darbu nodrošina tāda paša nosaukuma jauns uzņēmums. Savukārt oficiālā adrese šai vietai ir Niedru iela 12, bet Zemesgrāmatā šī zemes gabala nosaukums ir «Zeltkalnītes».

Te saimnieko Ieva un Gints Baloži ar bērniem Grietu, Jēkabu un Rūdolfu. Atbalsta komandā arī Ginta mamma Ligita Balode.

Atpūtas komplekss nav pašā jūras krastā, bet gan šosejas kreisajā pusē, braucot Talsu virzienā, tuvu Kaņiera ezeram. Līdz jūrai – astoņu minūšu gājiens. Bet, atšķirībā no centra un šosejas, šeit valda patīkams klusums.

 Iesākumam – raksta projektu

„Pie šī zemes gabala tikām tai trakajā pirkšanas laikā, kad Lapmežciemā visi centās iegādāties zemi. Mēs bijām uzcēluši māju Lapmežciema centrā. To izdarījām par nelielām naudām, jo tie treknie gadi vēl nebija sākušies. Visi pirka zemi, mēs arī. Tad treknie laiki beidzās, pārdot zemi vairs nevarēja. Piedzima bērni. Tad arī domājām, ka bērniem šo zemi vajadzēs. Te bija viss aizaudzis ar krūmiem, pāri gāja elektrolīnija, kas tagad ir novākta. Lēnām šo vietu attīrījām. Mums arī nebija finansējuma, lai kaut ko uzsāktu. Tad Ievai bija atbraukuši draugi, kuri ieteica izmantot Eiropas Savienības fondus. Mums likās, ka tas nav iespējams, bet izrādījās, ka LEADER programmā mēs atbilstam noteiktiem kritērijiem – tas ir gadījumā, ja veido jaunu uzņēmumu. Tad arī tam ķērāmies klāt. Sākumā par neticējām, ka projektu apstiprinās, kaut gan tā sagatavošanā tika ieguldīts milzīgs darbs. Ieva bija projekta rakstītāja. Sākumā mums likās, ka neapstiprinās, jo naudiņa mums bija salīdzinoši maza. Vēl bija daudzi citi konkurējoši projekti. Bet mums tomēr projektu apstiprināja. Tas bija 2019. gada rudenī. Projekts mums paredzēja  50 000 eiro lielu atbalstu,” par veikumu stāsta Gints. Savukārt Ieva papildina, ka kopējās investīcijas bijušas vēl lielākas. Naudu projekta realizācijai jau uzreiz neiedod. Vispirms ir iecerētais jāuzbūvē un tikai var saņemt naudu. Izvēloties celtniekus, bija jārīko konkurss. Bijuši trīs pretendenti, un saimnieki izvēlējās finansiāli visizdevīgāko piedāvājumu. Tāds arī bijis Lauku Atbalsta dienesta uzstādījums.

Atpūtas kompleksa saimnieki stāsta, ka lielas grūtības bija piesaistīt finansējumu. ”Neviena banka faktiski Latvijā aizdevumu nedod. Ja grib būvēt veikalu, lai tirgotos, bankas iedos kredītu, bet, ja grib būvēt ražotni, aizsākt uzņēmumu, bankas ļoti negribīgi dod kredītu. Varbūt kādam lielam uzņēmumam dod, bet maziņam, lai tas varētu attīstīties, nedod. Mūs izglāba finanšu institūcija «Altum». Tā ir ļoti laba lieta, ko valsts ir izveidojusi. Ja nebūtu «Altum», mēs neko neizdarītu. Viņiem varbūt tie procenti nav tie mazākie, bet tā mums bija vienīgā iespēja. Viņi arī izskatīja mūsu projektu, finanšu plānu, vērtēja, vai mēs spēsim, tā sakot, noturēties virs ūdens vai nē. Viņi vērtēja naudas plūsmu, peļņas un zaudējumu aprēķinu pieciem gadiem. Tas viss no mūsu puses tika sagatavots. Kad projektu pabeidzām, Lauku Atbalsta dienests mums ieskaitīja tos 50 000 eiro, ko mēs uzreiz pārskaitījām «Altum»,” par uzņēmuma finanšu jomu stāsta Gints, piebilstot, ka bija nepieciešams arī savs līdzfinansējums. Lai to sarūpētu, palīdzējuši vecāki. Viņiem esot atņemti visi iekrājumi, Ievas vecāki bija pārdevuši īpašumu. Arī lielāko daļu no šiem līdzekļiem ieguldīja projektā. Un kopumā vērtējot, – tikko ģimenei parādās kādi līdzekļi, tos investē šajā projektā.

Komplekss ar trim atpūtas mājiņām

Pašlaik ir izveidotas trīs atpūtas mājiņas, kur ģimenes var ērti apmesties. ”Ērti vienā namiņā var apmesties seši cilvēki, maksimums – astoņi, ja kāds arī guļ uz izvelkamā dīvāna hallē. Viena no mājiņām ir paredzēta mazāk cilvēkiem, bet ar plašākām telpām, jo kvadratūra ir sadalīta mazliet citādāk. Tādējādi telpas ir plašākas. Pavisam maksimums mums ir 22 gultas vietas,” stāsta Ieva. Gints papildina, ka kādreiz braukuši slēpot uz Austriju. Tur saskārušies ar problēmu, ka parasti pieciem cilvēkiem piedāvājums ir mazs. Tad nu, aizsākot savu biznesu, sākuši domāt par to, lai var daudzbērnu ģimene atbraukt un lai viņiem visiem būtu, kur gulēt. Centušies mājiņas projektēt un iekārtot arī tā, ka hallē neviens neguļ.  Ja ir divas guļamistabas lejā un vēl mansardiņš, tad  laikā, kad bērni aiziet gulēt, hallē var paskatīties televizoru vai ko citu padarīt, netraucējot tiem, kas guļ. ”Tā kā paši esam daudzbērnu ģimene, tad arī esam ieviesuši tādu kārtību, ka mums nav jāmaksā par bērniem papildu maksa. Cena par četriem cilvēkiem ir nemainīga, bet par katru papildu cilvēku ir jāmaksā noteikta summa. Ja brauc daudzbērnu ģimene, tad par trešo un ceturto bērnu naudu neprasām. Tas arī ir kas tāds, ko paši esam piedzīvojuši, ka mums kā daudzbērnu ģimenei nāk pretī. Tad mēs to arī paši esam ieviesuši šeit arī citām daudzbērnu ģimenēm,” par cenu politiku atpūtas kompleksā stāsta Gints.

Viņu atpūtas kompleksā ir «Timbero Latvia» būvētās koka mājiņas. Paspējuši tās iegādāties vēl pirms ”koku krīzes”, jo šobrīd kokmateriāliem cenas cēlušās reizes trīs. Tajā laikā, kad šo mājiņu pirkuši, tā maksāja 15 000 eiro. Pašlaik šāda mājiņa maksā jau 20 000 eiro. Cenā ir iekļauti logi, koka konstrukcijas, bet nav iekļauti pamati un jumta konstrukcijas. Tādējādi viena māja kopumā izmaksājusi apmēram 30 000 eiro. Vēl jau gan jāpierēķina arī visas komunikācijas: elektrība, ūdens, kanalizācija.

Kompleksam ir pašam savas bioloģiskās attīrīšanas iekārtas. Problēmas sagādājusi ūdens apgāde, jo ciemā ir tāds sērains ūdens un tam esot nepatīkama smaka. Plānā bija paredzēts dziļurbums, bet, kā noskaidrojās, ja to izveidotu, iespējams, būtu nepieciešams šo ūdeni attīrīt. Tad radās doma ņemt ūdeni no ciema ūdensvada, tepat netālu bija divas akas. Grūtības bija atrast kaimiņu zemes īpašniekus, lai saņemtu atļauju gar viņu robežu ieguldīt ūdensvadu, jo nekur informācijas nav un pat, ja būtu, sakarā ar datu aizsardzību, neviens kontaktus, lai varētu sazināties ar zemes īpašniekiem, nedotu. Viņi šeit nedzīvo. Tad nu nācās meklēt dažādus ceļus, kā atrast zemes īpašniekus. Tas viss prasīja veselu nedēļu laikā. ”Mums paveicās, ka kaimiņu zemes īpašnieki bija pretimnākoši, saprotoši un atļāva mums ūdensvadu ierakt. Līdz ar to ūdens apgāde iznāca lētāka nekā bija plānots.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.