Foto no personīgajiem arhīviem

Optimisms vienmēr notur uz pareizā viļņa

Kas tu būsi, kad izaugsi liels? Gan jau, ka uz šo jautājumu katrs no mums sev un citiem pat vēl pirms skola laika ir atbildējis neskaitāmi daudz reižu. Un, domājams, ka atbildes (ja tās vēl atceramies) nevienam vien šodien varētu būt par labu jautrības avotu. Piemēram, tad, ja bailīga daudzbērnu māmiņa atceras, cik nopietni gatavojusies kļūt par kosmonauti, bet juriste atzīstas, ka ilgojusies pēc darba pie konvejera rūpnīcā

Jā, bērnības sapņi ir dažādi, bet pat tie, kas izvēlēti visai apdomīgi un ar pamatojumu, ne vienmēr piepildās. Ne visiem izdodas savu sapni izlolot, pievienojot sapņošanai arī tik nepieciešamo mērķtiecību un gandrīz vienmēr – arī gana neatlaidīgu un smagu darbu. Tas izdevies mūsu novadniecei Anetei Klapkalnei. Viņa savu bērnības sapni par dejošanu ir izkopusi līdz profesionāli veiktam algotam darbam. Anetes dzīve ir vēl viens pierādījums tam, ka arī radošā sfēra ir liels darba lauks, kurā var attīstīties, ar to pelnīt naudu, vienlaikus ik dienas darīt to, ko mīli no visas sirds!

Kā saka pati Anete, viņas lielākie sasniegumi profesijā vēl tikai būs, taču jau tagad, apskatot jaunās sievietes portfolio, redzams, ka viņu jau trīs gadus var redzēt vairākos televīzijas projektos, tādos kā «Es mīlu Tevi, Latvija», «X faktors», «Izklausies redzēts». Viņa ir arī pasniedzēja deju studijā «Pro-X», trenere Dzelmes deju studijā un deju skolas «Dzirnas» pedagoģe. Vēl Anete piedalās dažādās deju izrādēs un Latvijā atpazīstamu mūziķu videoklipos. Mūsu novadniece specializējusies dažādos, jo īpaši laikmetīgās dejas stilos, tādos kā hip-hops, džeza deja, klasiskā deja, modernā deja, afro. Vienlaikus Anete dejo arī deju apvienībā «Karma», kurā apvienojušās piecas dejotājas.

11 gadu vecumā deja bija apzināts lēmums

Visa sākums nākamās profesijas izvēlē Anetes gadījumā bijusi mākslas vingrošana, ko apguvusi tepat, Tukumā, taču vēlāk pamēģinājusi savas iespējas deju studijā «Demo» pie Lienes Bēniņas. Pēc vidusskolas absolvēšanas jauniete devās uz Rīgu, kur Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā ieguva bakalaura grādu. Jāmin, ka šobrīd Anetei ir 26 gadi un tad, kad sarunas laikā apspriedām, cik gadu vecumā viņa sapratusi, ka deja būs viņas izpausmes veids arī profesionāli, viņa stāsta: “Es teiktu, ka 11 gadu vecumā es sāku apzināties, ka gribētu, lai deja ir mana nākotne. Tai laikā vēl gāju mākslas vingrošanā, kas vairāk ir sports. Bet tieši šī sporta nodarbību laikā pieķēru sevi pie domas, ka man patīk izjust mūziku, improvizēt, radīt jaunas kustību kombinācijas, radīt savas… dejas, ne tikai atrādīt konkrētas darbības.” Ieklausoties savās sajūtās, Anete tolaik brīvajos brīžos, kā pati saka, sāka “plivināties” pa māju, ieklausoties savā ķermenī, izjūtot mūzikas ritmu. Viņa daudz laika pavadījusi, skatoties platformas Youtube.com video ar profesionāliem dejotājiem. “Tad arī es sāku attālināties arvien vairāk no sporta. Jo jau zināju, ka vairāk patīk izpausties radošos priekšnesumos. Es, mana personība, ir vairāk pa gaisiem nekā praktiska. Man vienmēr paticis fantazēt, un šķiet, ka tieši dejā mani fantāzijas tēli ļoti organiski ir savienojušies ar manām ķermeniskajām un arī sajūtu izpausmēm…Bet tolaik – savos pusaudzes gados – gan vēl neapzinājos, ka horeogrāfs ir profesija, ka ar to nākotnē arī nodarbošos.”

Domājot par nākotni, ir svarīgi apzināties arī darba iespējas, iestājoties augstskolā. Bieži vien dzirdams, ka vecāki nelabprāt atbalsta bērnu izvēli par labu radošai sfērai, sakot, ka tas jau nav darbs, ar ko varēs iztikšanu un nākotnes stabilitāti nopelnīt. Bet šis nav Anetes gadījums. Jaunā sieviete atklāj, ka tieši vecāki un labākā draudzene Paula Kalniņa, apzinoties meitenes aizrautību, mudinājuši Aneti iesaistīties dejo studijā «Demo». Arī joprojām, kā pati saka, viņas komanda – vecāki un labākā draudzene – ir liels atbalsts Anetei it visās jomās. “Man šķiet, ka arī mani vecāki diezgan ātri saprata, ka nebūšu ne ārste, ne juriste,” viņa smejoties saka. “Vecāki vienmēr mani ir atbalstījuši, es nekad neesmu jutusi nevienu “pret” par savām izvēlēm, kas attiecas uz deju. Vecāki nekad nav ne iebilduši, ne stājušies pretī maniem sapņiem, par to varu teikt lielu paldies. Jāsaka, ka man šis jautājums par to, vai vecāki nav kaut kādā veidā mani kavējuši, vai atrunājuši no izvēles par labu dejai. Un es vienmēr ar lepnumu saku un atkal un atkal, ka vecāki man atbalstījuši vienmēr.”

 

Vairāk lasiet otrdienas, 21. aprīļa, laikrakstā ŠEIT=>

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.