Apšuciemnieku lielā bagātība – bibliotēka

Plieņciemā, Apšuciemā, Klapkalnciemā ziemas sezona rit klusi, savā noteiktā visu lietu ierastajā kārtībā. Atpūtnieki aizbraukuši, tie, kuri strādā un mācās, arī devušies uz pilsētu. Daļa atgriežas mājās nedēļas nogalēs, bet daļa – retāk. Šajos ciemos nav daudz vietu, uz kurieni palikušie vietējie cilvēki varētu aiziet; katrā ir pa veikalam, bet Apšuciemā vēl ir bibliotēka un feldšeru punkts.

Plieņciemā, Apšuciemā, Klapkalnciemā ziemas sezona rit klusi, savā noteiktā visu lietu ierastajā kārtībā. Atpūtnieki aizbraukuši, tie, kuri strādā un mācās, arī devušies uz pilsētu. Daļa atgriežas mājās nedēļas nogalēs, bet daļa – retāk. Šajos ciemos nav daudz vietu, uz kurieni palikušie vietējie cilvēki varētu aiziet; katrā ir pa veikalam, bet Apšuciemā vēl ir bibliotēka un feldšeru punkts.

Grāmatas un datori – pieejami katram

Dzintra Dirvēna ir apšciemniece ar matemātikas skolotājas izglītību. Svētdienas vakaros vīrs dodas uz Rīgu, jo tur pirmdienā sākas viņa darba nedēļa. Brīvdienās nereti ciemos atbrauc meita ar mazmeitām. Dzintra, kā vairāki citi apšuciemnieki, paliek saimniekot mājās viena. Viņas dzīvē ļoti liela vieta ir ierādīta grāmatām. Un nu jau sešus gadus viņa ir Apšuciema bibliotekāre bibliotēka, kas iekārtota netālu no Dzintras mājas, vecajā Apšuciema skolā. Lasītāji uz šejieni brauc gan no Plieņciema, gan Klapkalnciema, protams, nāk arī paši apšciemnieki. Interneta pieslēguma punkts bibliotēkā ir nepieciešams gan skolēniem, kuri šeit nāk gatavot referātus, dažādus citus skolas darbus, gan ciema iedzīvotājiem, kuriem jāveic dažādi darījumi ar valsts iestādēm. Dažkārt pat atbraucot skolēni no Engures, jo šeit iespējams pie datora pavadīt ilgāku laiku. Dzintrai nereti nākas arī palīdzēt apgūt cilvēkiem pirmās iemaņas darbā ar datoru. Tā kā bibliotekāre savus klientus labi pazīst, tad jau daudz kas bibliotēkas darbā tiek pakārtots viņu vēlmēm un vajadzībām. Bibliotekāra štata vieta šeit paredzēta tikai pusslodzei. Taču dažkārt bibliotēkas apmeklētāji nevar atnākt noteiktajā darba laikā. Tā kā Dzintra dzīvo tepat līdzās, ja kādam vajag, viņa atnāk arī vakarā, vai arī kādreiz Dzintrai piezvana un lūdz paņemt uz māju kādu grāmatu, pēc kuras tad klients atnāks vakarā, pēc darba. Pa telefonu taču iespējams visu nokārtot…

Grāmatas no pašas, ciema un kaimiņpagastu krātuvēm

Vairāki bērni ir ienākuši un jautājuši pēc kādas konkrētas grāmatas. Ja mūsu bibliotēkā tās nav, piezvanu uz Lapmežciemu – tur ir. Lapmežciemā patiešām ir ļoti lieli grāmatu krājumi. Manuprāt, nevajadzētu pārcensties ar grāmatu norakstīšanu, jo dažkārt ir nepareizs priekšstats, ka laba ir tikai tā bibliotēka, kuras vizuālais izskats ir nevainojams, neskatoties uz to, kādi ir grāmatu krājumi," saka Dzintra Dirvēna. Viņa stāsta par to, ka regulāri apmainās ar Lapmežciema un Bērzciema bibliotēkām ar grāmatām. Ērti esot tas, ka šajās bibliotēkās iedotās grāmatas var paturēt tikmēr, kamēr visi ieinteresētie lasītāji tās ir izlasījuši. Līdzīga sadarbība notiekot arī ar Engures sabiedriskā interneta pieslēguma punktu, kur grāmatu apmaiņā iesaistās tā vadītāja Ligita Feldmane, kas arī esot liela grāmatu lasītāja. Izrādās, ka grāmatas no vienas bibliotēkas uz otru bibliotekāres nogādā ar autobusu pašas par saviem līdzekļiem un savā brīvajā laikā. Tad nu jautājām Dzintrai, vai tad maz no algas kas pāri paliek?

"Bet ko darīt, ja cilvēkam vajag?" atjautā Dzintra. "Ja es šo darbu daru, tad man par to ir jāgādā." Bibliotekāre arī atzīstas, ka pašai ir grūti iziet no grāmatnīcas, nenopērkot kādu grāmatu. Sevišķi nav iespējams paiet garām "Rozes grāmatnīcā" plauktiņam ar pazeminātu cenu grāmatām. "Ja redzi, ka grāmata, kas maksājusi astoņus latus, tagad maksā 4 līdz 5, kā nenopirksi?" Tad Dzintra lasa anotāciju, un, ja kādai no viņas lasītāju grupām grāmata der, viņa grāmatu pērk. Jauno, pašas pirkto grāmatu apritē tur tik ilgi, kamēr bibliotēkas lasītāju loks to izlasa, un tad viņa grāmatu nes uz savu māju.

Neparasti ir arī tas, ka bibliotēkā ir plauktiņš žurnāliem. Šeit žurnālus sanes tie apšciemnieki, kuri tos pasūtījuši, izlasījuši un atnes uz bibliotēku – varbūt vēl kāds cits izlasīs. Tas gan rada lasīšanas iespēju tiem, kuri nevar pasūtīt dārgos žurnālus, gan arī šis plauktiņš vasarās noder atpūtniekiem, kuri dodas uz pludmali – aizvien pa rokai ir kaut kas ko palasīt.

Klusie, neafišētie sirds darbi

Jūras krastā, līdzās bibliotēkai, nelielā mājiņā atnāca dzīvot jau gados cienījams dakteris Pauls Šmits. Viņš pa laikam uz bibliotēku atnes tīkliņu ar jaunām grāmatām, kuras visas bija kriminālromāni. Dzintra saka, ka viņas bibliotēkas lasītājiem – vīriešiem, tā bijusi gatavā sviestmaize. Visas grāmatas tikko pirktas. Viņa Šmita kungam piedāvājusi grāmatas bibliotēkā noformēt kā dāvinājumu, taču dakteris ar formalitātēm krāmēties nevēlas. "Tā arī grāmatas stāv bez zīmogiem, kas nedrīkstētu būt," saka Dzintra. P. Šmits arī feldšerpunktu apgādājot ar labiem medicīnas satura žurnāliem.

Pirms pāris gadiem bija tā, ka Plieņciemā nomira tante, kuras māju mantoja rīdzinieki. Arī viņi uzaicināja Dzintru pārņemt šīs tantes bibliotēku. Parasti jau piedāvā Viļa Lāča vai tā laika grāmatas, bet izrādījās, ka tante vai kāds viņas radinieks bija strādājis izdevniecībā un tur bija tā saucamās brāķa grāmatas ar attiecīgu zīmodziņu grāmatas aizmugurē. Tādējādi bibliotēka kļuva par gandrīz pusotru simtu grāmatām bagātāka.

No vācu valodas latviešu valodā tulkotās grāmatas ziedoja arī biedrība «Deutsch-Baltische Landsmannschaft in Bayern», kam pieder vasarnīca pašā juras krastā līdzās skolai.

Pavisam bibliotēkā ir apmēram četri ar pus tūkstoši dažādu grāmatu. Protams, katru gadu līdzekļus grāmatām, viena žurnāla un viena laikraksta gada abonementam piešķir pašvaldība.

Praktiķu viedoklis atšķirīgs

Atbilstoši Bibliotēku likuma 9. pantam visām bibliotēkām jābūt akreditētām, un tām piešķir noteiktu statusu. Šo procesu palīdz virzīt Tukuma centrālās bibliotēkas darbinieki. Un jāatzīst, ka ne vienmēr vietējo bibliotekāru viedoklis sakrīt ar to viedokli, ko pauž centrālās bibliotēkas pārstāvji. Runājot par Lapmežciema bibliotēku, zināmā mērā vēl situāciju varētu saprast, jo bibliotēkas telpās vajadzētu plašākas, tām nepieciešams arī remonts. Taču tas nav no bibliotekāra atkarīgs… Ir zināms, ka novada dome apņēmusies situāciju risināt.

Taču, kā pastāstīja Dzintra Dirvena, tad izpratne, kā grāmatas izvietojamas plauktos, tomēr esot atšķirīga. Vietējā bibliotēkā Dzintra plauktos sakārto grāmatas tā, lai varētu orientēties un ātri vajadzīgo atrast. Dz. Dirvēna mums pastāstīja, ka plauktā viņai aiz muguras stāvējušas bērnu pasaku grāmatas no «Brīnumzemes» sērijas. Bērni tās labprāt lasīja, grāmatas bija krietni vien nolasītas, ar pelēkām muguriņām. Tā kā tās bija vispieprasītākās, tās allaž stāvēja, tā sakot, pa rokai. Bet bibliotekārei ieteikts tās norakstīt vai vismaz pārlikt citā plauktā, kur grāmatas nav redzamas. Tagad šo grāmatu vietā Dzintra ielikusi grāmatas ar baltām muguriņām, kuras nav lasītas un kuras arī nemaz tā īpaši neviens nepieprasa…

***

Jau pēc viesošanās Apšu ciemā jautājām par akreditācijas procesu un tā norisi novados Tukuma Centrālās bibliotēkas vadītājai Irēnai Morītei, kura teica, ka bijušā Tukuma rajona teritorijā katrā reizē, kad akreditēšanas komisija izbrauc uz bibliotēkām, akreditējot vien sešas, septiņas bibliotēkas. Lapmežciemā un Apšuciemā akreditācijas komisija vēl neesot bijusi, bet, spriežot pēc bibliotēkās dzirdētā, pagaidām bibliotēkas saņemot konsultācijas.

Visi labie darbi jāsāk ceturtdienā vai sestdienā

Dzintras kundze pastāstīja, ka noorganizēt kādu pasākumu bibliotēkā esot samērā sarežģīti, jo pasākumam nebūs apmeklētāju un tad kauns vien sanākot pret tiem cilvēkiem, kuri uz bibliotēku atbraukuši. Reiz tā sanācis ar vietējo dzejnieku Pēteri Cīmani. Protams, tiem dažiem, kuri bija ieradušies, pasākums bijis ļoti interesants.

Vasarās ciema dzīve kļūst rosīgāka, tad parasti skolā ir atpūtas nometnes. Ja šeit atpūšas kādi draudzes pārstāvji, aicina uz dievlūgšanām, ja cukura diabēta slimnieki – aicina uz lekcijām, kā ievērot pareizu uzturu, bet poļu biedrības bērni aicinājuši uz pašu sagatavoto koncertu.

Kad sākusi šeit strādāt, Dzintra bijusi uzaicināta žurnāla «Ievas» nometnē. No 100 cilvēkiem, kas šajā nometnē bija, kādi 40 vēl aizvien rīko regulāras tikšanās, sazinās portālā «Draugi». "Es apbrīnoju tos, kas nometni organizēja. Kā viņi spēja savākt vienkopus cilvēkus ar tik vienādām interesēm, vienādām sāpēm, priekiem un bēdām?" saka Dzintra. Šīs tikšanās bijušas arī labas mācību stundas pašai, jo līdz darba atsākšanai bibliotēkā viņa kādu laiku bija dzīvojusi tikai pa māju, jo ģimene audzēja rozes, vajadzēja līdzekļus, lai būvētu māju. Bijis no jauna jāmācās kontaktēties ar cilvēkiem, arī daudz kas jauns jāiemācās, piemēram, datorprasmes. Vēl viņa jau 20 gadus darbojas kādā labdarības fondā. Pašlaik ģimene dzīvojot pēc vecāsmātes principa, ka svētdienās cilvēks strādājot priekš zālēm, jo šī diena domāta atpūtai, bet, ja sāk kaut ko jaunu darīt, tad tas jāsāk darīt vai nu ceturtdienā, vai sestdienā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *