Baltiem matiem, linu kreklā…

Pavasarim atnākot, līdzās priekam par dabas atmodu nāk arī atmiņas par tālu un baigu gadu notikumiem. Par Otrā pasaules kara beigu gada asiņaino "katlu", par pēckara trūkumu un bailēm no atkal atnākušās sarkanās varas. Ar bailēm no paziņām un kaimiņiem, no katra, kam ir ausis un iespējama vēlme ziņot… Bailēm ir pamats, jo filtrācijas nometnes un izsūtījumu tolaik piedzīvojusi vai katra Latvijas ģimene…

Pavasarim atnākot, līdzās priekam par dabas atmodu nāk arī atmiņas par tālu un baigu gadu notikumiem. Par Otrā pasaules kara beigu gada asiņaino "katlu", par pēckara trūkumu un bailēm no atkal atnākušās sarkanās varas. Ar bailēm no paziņām un kaimiņiem, no katra, kam ir ausis un iespējama vēlme ziņot… Bailēm ir pamats, jo filtrācijas nometnes un izsūtījumu tolaik piedzīvojusi vai katra Latvijas ģimene…

Šodien par tālo gadu notikumiem liecina atmiņas. Tās atgādina un aicina neaizmirst – ikvienā nelaimē un izšķirīgā brīdī cilvēkam ir dota izvēle. Lai kas arī nenotiktu, viņš vienmēr var izvēlēties, lai nodzīvotu sev atvēlēto dzīvi ar cieņu un godam. Par to liecina daudzu savulaik represēto dzīves stāsti. Arī tas, ko pirms Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» redakcijai atsūtīja kādreizējais Zantes iedzīvotājs Jānis Sanders. Viņš aprakstījis novadnieka, kādreizējā Tukuma lidlauka pilota Ivara Cipula kara, pēckara un pašreizējās gaitas.

Ienāca krievi, un beidzās Latvijas aviācija

Vidzemnieku Ivaru Cipulu, kas dzimis 1924. gadā Valmieras apriņķa Rozēnu pagastā, vācu armijā iesauca 1943. gadā. Pirms tam, 1939. gadā, viņš mācījās Rīgas Valsts tehnikumā un iestājās Latvijas aerokluba planieristu kursos.

Par pirmskara darbošanos Latvijas aviācijā pats I. Cipuls savās atmiņās raksta:

"Brīvajā laikā es mācījos aerokluba planieristu kursos, kā arī piedalījos buru lidmašīnu būvēšanā aerokluba darbnīcās Valmieras ielā Rīgā.

Aviācijas pulku likvidēja 1940. gada jūnijā. Diemžēl turpmāk militāro un politisko notikumu straujā attīstība 1939., 1940. gadā Eiropā, padomju kara bāzu ierīkošana Latvijā un Latvijas okupācija pārvilka svītru visiem nākotnes plāniem: pašiem attīstīt savu aviācijas rūpniecību un ar tās sērijas ražojumiem apgādāt Latvijas kara aviāciju. 1938. gadā pēc VEF projekta Spilves aerodromā kara aviācijas daļā tika uzcelts speciāls īpatnēji veidots VEF angārs ar mazu remontdarbnīciņu. Beidzamajā aviācijas skolas lidkursā tika lietotas poļu trofejlidmašīnas RWD-8, kuras krievu-poļu kara rezultātā pārlidoja uz Latviju 1939. gada septembrī. Sešas lidmašīnas RWD-8 tika iedalītas Latvijas aerokluba beidzamajam sporta lidotāju kursam jaunajā Kalnciema sporta aviācijas aerodromā.

Aerokluba nākamajos darbības gados turpināja veicināt buru lidošanas attīstību Latvijā. Rīgas un republikas rajonu nodaļu buru lidotāju kopās turpmāk visi lidojumi pēc Kalnciema aerodroma atklāšanas notika tikai aerodromā līdz pat krievu ienākšanai. Mācību lidojumi gandrīz pilnībā tad tika pārtraukti, un lidoja tikai LAK buru lidotāju kopa, kurā bija kvalificēti skolas buru lidotāji. Kopas vadītājs bija intendants Krastiņš, arī skolas priekšnieks. Lidojumi notika ar treniņplanieriem H-17 un «Brinon Baby» vienīgi no autostarta.

Jau septembrī sekoja padomju varas instanču rīkojums atbrīvot Kalnciema aerodromu un pārvest gandrīz visu skolas materiālo daļu no Ventspils ielas darbnīcām Rīgā. Ar lidošanu bija cauri, un centrālā buru lidotāju skola beidza pastāvēt."

"Stārķi" glāba ievainotos

Bet, iesaukts vācu armijā, Ivars Cipuls atkal pievērsās aviācijai. Grobiņā, netālu no aerodroma, mācījās jaunkareivju kursos. Priekšpusdienā – ierindas mācība, pēcpusdienā – apvidus mācība, ierakumu un ložmetēju lizdu veidošana, šaušana. "Ja mācībās izsvīsto šķidrumu savāktu – kādā zemākā ķermeņa daļā varētu karotes mazgāt," tā mācību laiku atceras pats jaunkareivis.

I. Cipuls Grobiņā uzsāka mācības, bet lidotāju skolu pabeidza Frankfurtē pie Oderas. 1944. gada decembrī viņu nosūtīja uz Tukumu.

Netālu no Smārdes bija palīgaerodroms. Te stāvēja viņa lidmašīna «Fiselar Schtorch-156» jeb "stārķis". Lidmašīna bija pārbūvēta un pielāgota sanitārajām vajadzībām. Tā varēja uzņemt divus smagi ievainotos ar visām nestuvēm. I. Cipula uzdevums – nogādāt ievainotos 19. divīzijas karavīrus no Irlavas, Jaunpils, Džūkstes uz Tukuma aerodromu, kur lielāka lidmašīna – «Junkers-52» jau gaidīja un tūlīt lidoja uz Vāciju. Starp ievainotajiem bija vācieši un latvieši – ar vairodziņu uz kreisās rokas. Ievainotos uz Tukuma aerodromu veda arī automašīnās.

"Stārķi" vadīja I. Cipuls. Viņam aizmugurē – strēlnieks ar MG-42 ložmetēju. I. Cipula bruņojumā – pistole P-42 un mašīnpistole MP-40. Lidoja 100 līdz 150 m augstumā dienā un skaidrā laikā. Abiem – arī izpletņi. Lidotāja apģērbs – kombinezons ar aitādas un trušādas oderi. Kājās – zābaki ar trušādas oderi.

1945. gada 8. maijā lidotājs kaprālis Ivars Cipuls nodeva lidmašīnu un ieročus Tukuma aerodromā. Dienests vācu armijā beidzās.

 

Bez pieraksta, tātad – spiegs

Noārdījis zīmotnes, uzģērbis lietusmēteli un sagaidījis krēslas stundu, paralēli dzelzceļam gājis Rīgas virzienā. Gājis tikai naktīs, dienas pavadījis mežā. Apgājis ceļu krustojumus, kur dežurēja krievu zaldātu patruļas. Bēdzis no visiem, kas kustas. Lielupi un Daugavu, iepriekš izlūkojot apkārtni, pārgājis pa pagaidu – pontonu – tiltiem, jo tos vēl neapsargāja. Fīrera armijā iegūtās zināšanas apvidus mācībā noderēja, glābjoties no "savējiem". Arī Gauju pārgāja pa pontontiltu.

Ceļa mērķis bija labi zināms – tēva mājas Valmieras apriņķī.

Dzīvoja nelegāli, jo krievi visus jaunos vīriešus mobilizēja Sarkanarmijā. Strādāja par smagās automašīnas krāvēju. Brālis bija šoferis, un abi kopā Mazsalacas mežrūpniecībā veda malku.

Bet 1949. gada 25. martā I. Cipulu kopā ar ģimeni aizveda uz Tomsku. Aprīļa beigās čekisti viņu apcietināja un troika notiesāja par spiegošanu – tikai tāpēc, ka viņš bija dzīvojis bez pieraksta. Tā nu līdz pat 1956. gadam "spiegs" raka ogles Vorkutā. 1957. gadā atbrauca uz Ventspils rajonu, kur viņu gaidīja latviešu zeltene.

Reiz kādam cilvēkam I. Cipuls pajautāja: "Kā oficiāli var iegādāties mazkalibra šauteni?" Ar tām šaušanā trenējās DOSAAF – brīvprātīgas apvienības sadarbībai ar armiju, aviāciju un floti – biedri un tās pārdeva arī privātpersonām. I. Cipuls nezināja, ka padomdevējs noslēdzis "līgumu" ar čeku. Otrā dienā viņu izsauca uz pārrunām. Tā bijušais lidotājs un spiegs bija nodrošinājis sev pastiprinātu uzraudzību.

Pēc Atmodas "padomdevējs" atnācis pie zemessargiem, "nožēlojis grēkus" un solījis kalpot Latvijai. Te viņam atgādināja, ka latviešiem ir Rūdolfa Blaumaņa «Pazudušais dēls» un vēl viens negatīvais tēls: "Cilvēks, kuram vienreiz kāja paslīdējusi, nevar iet pa ceļa vidu, tam jāiet pa ceļa malu!"

Vēl aizvien ierindā

Bet Ivars Cipuls arī šodien ir ierindā. Ventspils rajona Zemessardzes bataljonā viņš ir vecākais zemessargs. Tikai viņa ieroči vairs nepieder Lielvācijai, bet gan Latvijas Zemessardzei. Par teicamu dienestu Zemessardzē viņš saņēmis vairākus Atzinības rakstus.

I. Cipuls ir arī dabas draugs – putnu skaitītājs. Arī muzikants – spēlē basģitāru un kontrabasu. Represēto saietos un pensionāru ballēs kopā ar akordeonistu Kuģenieku Jāni «Seno draugu» un «Sugerbušu» nospēlē.

Cik pa šiem garajiem gadiem I. Cipuls saglabājis no latviskā? Visu! Viņu var raksturot dažiem īsiem vārdiem: "Baltiem matiem, linu kreklā. Rokās viņam koklīte un ap kaklu – prievīte."

Komentāri

  1. Nebija tikai sarkanie un baltie.
    Nav vēsturē arī tikai balts un melns.
    Mums ir jāiegaumē galvenā mācība. Jebkurš iekarotājs ir jāsagaida ar ieroču spēku. Tad nebūs latvieši jāšķiro sarkanajos,baltajos,zaļajos….Nebūs nepārtraukto sēru didienu,kuras daudzi pat neizprot.
    Labs piemērs ir Somija.
    Dzīves līmenis ir 10 x augstāks par mūsējo. Neskatoties uz daļēu teritorijas zaudēšanu,90 000 kritušajiem un nežēlīgām kontribūcijām.

  2. Leon, skan jau jauki un pacilājoši tas Somija piemērs, bet Latvijai tas nekādi neder, lai kā te vesela varza ūrā patriotu to grib iegalvot.
    Somijas kara gadījumā ir jāņem vērā divi ļoooti nozīmīgi faktori- reljefs un PSRS negatavība karošanai.

    Arī Ulmani tagad ar tik lielu centību sauc par tautas nodevēju(cik staļinisks stils) vai bailuli, bet pēc būtības viņam nebija citas izvēles.
    Mums bija viens sabiedrotais-Igaunija, kas bij sabiedrotais uz papīra un tā pirmā kapitulēja PSRS priekšā…Mūsu resursi neļautu saglabāt neatkarību, jo mūs nogāztu ar masu un skaidrs, ka pretī stāties vieniem pašiem būtu pašnāvība. Ulmanis nevarēja paredzēt to, ka bija paredzētas deportācijas un ka latviešiem būs jākaro divās pusēs asiņainākajā karā pasaules vēsturē.
    Pasaulē valdīja izolacionizms, kas maksāja lielākajai saļai valstu pārāk dārgi šai laikā(Čehija, Norvēģija, Polija, Baltijas valstis utt.).

    Bija sarkanie un bija brūnie, bija…Kolobracionisms sākās jau 1940. gadā un beidzās tikai deviņdesmitajos gados. Savu tautu atstāja novārtā vienlīdzīgi gan tie, kas bija iniciātori un kusli pakļāvās vāciešu pavēlēm leģiona izveides jautājumā, gan tie, kas parakstīja izsūtīšanas sarakstu, gan vēl daudzi citi…diemžēl…

    Mācība ir izdarīta, mēs esam NATO, bet mums jādara arī otrā lietas, jābūt gataviem stāvēt un krist par savu valsti, ja būs vajadzība. Un šeit ir vajadzīga gan patriotiska audzināšana skolās, gan valsts konsekventa rīcība attiecībā pret valsts aizsardzību un bruņotajiem spēkiem, lai mēs nebūtu tikai lūdzēji, bet arī slaveno latvju karavīru pēcteči, kuru slava spēja tricināt pasauli…un iedvest respektu preteniekam…

    Vajag arī mazāk pelt valdības un sūkstīties, ka mums pasaulē sliktākā valsts, muļķu zeme utt., jo mēs jau taši ar saviem darbiem un izvēli veidojam savu valsti, ikkatrs indivīds. Ja kāds iedomājas, ka viņš nosaucot Latviju par muļķu zemi pats nav kļuvis par muļķi, tad skaidrs, ka par maz viņam prātiņa galvā. Ja valdība rīkojas nepareizi, tad mums ir gana daudz iespēju to ietekmēt? kaut vai prātīgāk nododot savu balsi.

  3. tas jārakstā pareizi. Tāpat pistole P38. Tekstā minētā neeksistēja. Tāpat kā kaprāļa pakāpes Vērmahtā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *