Visnesekmīgākie skolēni Tukumā un Bauskā?

Nedēļas sākumā centrālajā presē izskanēja Izglītības un zinātnes ministrijas publiskotā informācija, ka Tukuma rajons (arī Bauskas) ir viens no tiem, kurā ir visvairāk nesekmīgo skolēnu – 15 līdz 16%, salīdzinot, piemēram, ar Rīgas pilsētas Centra rajonu. Mēs interesējāmies, vai reālā situācija ir tik nopietna; ja tā – kādi varētu būt cēloņi?

Gada rezultāti vēl nav zināmi

Rajona izglītības pārvaldes speciāliste Vivita Šermukstīte skaidroja, ka šī gada rezultāti vēl nav zināmi, jo mācību gads noslēgsies rīt, 30. maijā. Nekāda informācija ministrijai nav sniegta, tāpēc nav zināms, no kurienes ņemti šie dati:

"Šobrīd lielākā daļa skolu pārvalžu informējušas tikai par devītklasniekiem, kas varētu beigt skolu ar liecībām (nevis atestātu) nepietiekamā zināšanu vērtējuma dēļ. Pavisam šogad skolu rajonā beidz 767 skolēni. Ne Tukuma 2. vidusskolā, ne Pūres pamatskolā, Džūkstes vidusskolā, Praviņu pamatskolā, Kandavas internātvidusskolā, Kandavas K. Mīlenbaha vidusskolā, Jaunpils vidusskolā, Tumes vidusskola, Smārdes pamatskolā, ne Tukuma Raiņa ģimnāzijā neprognozē audzēkņus, kas varētu beigt ar liecību, savukārt Lestenes pamatskolu ar liecību varētu beigt 2 skolēni, Tukuma E. Birznieka-Upīša 1. pamatskolu – 5, Tukuma 3. vidusskolu – 4, Zemgales vidusskolu – 2, Tukuma vakara un neklātienes vidusskolu – 17, Irlavas vidusskolu – 4, K. Barona pamatskolu – 1. Visas skolas informāciju vēl nav iesniegušas. 2004./2005. mācību gadu ar liecībām beidza 116 skolēni (no 924), bet pagājušajā mācību gadā trīs un vairāk vērtējumus, kas zemāki par trim ballēm, bija saņēmuši 177 skolēni (no 842) vispārizglītojošajās skolās un 23 no 59 vakarskolā."

Tātad šogad, kā secina V. Šermukstīte, sekmju līmenis 9. klašu skolēniem ir krietni uzlabojies.

Pārcels ar papildu mācīšanos

Atbilstoši grozījumiem MK noteikumos nr. 822 no šī gada tiek ieviesti pēcpārbaudījumi un papildu mācību pasākumi (konsultācijas) tiem skolēniem, kam mācību gada beigās vērtējums 1. līdz 4. klasē neatbilst mācību priekšmeta standartā noteiktajiem rezultātiem vai gada vērtējums ir zemāks par četrām ballēm (vai nav saņemts), kā arī 5. līdz 8., 10. un 11. klasē, ja gada vērtējums ir zemāks par četrām ballēm vai nav saņemts.

Tas nozīmē, ka nesekmīgo skolēnus šogad uz nākamo klasi drīkst pārcelt tikai ar papildu mācīšanos un pārbaudījumiem, turklāt arī tikai tad, ja no 1. līdz 4. klasei galarezultātā (pēc pēcpārbaudījumiem) būs viena nesekmīga atzīme, savukārt no 5. līdz 8. un 10., 11. klasē – divas. Ja skolēnam ir vairāk nesekmīgu vērtējumu, viņš tiek atstāts uz otru gadu. To, cik daudz šādu bērnu būs rajona skolās, zinās tikai septembrī, kad būs noslēgušies papildu mācību pasākumi un pēcpārbaudījumi.

Vaicāta, kāpēc ir diezgan daudz bērnu, kam ir nesekmīgs vērtējums, pārvaldes speciāliste domā, ka lielākā problēma ir tā, ka mazākajās klasēs nav vērtējuma balles, tāpēc bērnus pie tā nepieradina. V. Šermukstīte: "Piemēram, 1. līdz 4. klasē dominē aprakstošais vērtējums, līdz ar to vecākiem ir grūti izsekot zināšanu novērtējumam. Arī "i" (ieskaitīts) vērtējums pamatskolā neko neizsaka, jo tas var būt 4 līdz 9 ballu robežās. Sarunās ar vecākiem pārmetums par šādu vērtēšanas sistēmu dzirdams bieži, jo vecāki neizprot "i" nozīmi. Ja tas apzīmē "4", skolēnam konkrētajai tēmai jāpievērš lielāka uzmanība, taču bērnam nav motivācijas to darīt. Bet galarezultātā liecībā ir 5. Kāpēc? Vērtējums taču bijis. Vērtēšanas sistēma ir valstiska problēma, taču nekādi uzlabojumi netiek solīti."

Problēmas saknes meklējamas pagātnē

Izglītības pārvaldes vadītāja Velta Lekse neilgi pirms mūsu sarunas iepazinās ar priekšlikumiem, kurus skolēnu nesekmības uzlabošanai valdībā iesniegusi Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe. Tie paredz izstrādāt pētījumus par izglītības satura atbilstību skolēnu spējām; pilnveidot valsts pārbaudes darbu rezultātu analīzi; nodrošināt skolas ar mūsdienīgiem mācību materiāliem; ieviest skolotāja palīga amatu; pedagogu tālākizglītības kursos vairāk domāt par to, kā pilnveidot profesionālo meistarību darbā ar mazmotivētiem vai nemotivētiem skolēniem; pilnveidot e-klases iespējas; atjaunot skolu beidzējiem zelta un sudraba medaļas; organizēt atbalstu talantīgiem skolēniem utt. Jau noteiktas stingrākas prasības pārcelšanai nākamajā klasē, noteikti arī pēcpārbaudījumi nesekmīgajiem, kā arī palielināts atbalsts pedagogiem.

Spriežot par presē izskanējušo informāciju skolēnu nesekmības sakarā, V. Lekse stāstīja, ka diez vai var salīdzināt Rīgas centra skolas un izglītības iestādes citur. Kas attiecas uz situācijas risinājumiem, viņa uzskata, ka viens no labākajiem risinājumiem tiešām varētu būt stingrākas prasības skolēnu pārcelšanai uz nākamo klasi. V. Lekse: "Iecerēts, ka uz nākamo klasi pārcels tikai ar pietiekamu vērtējumu (4 un vairāk balles) obligātajos mācību priekšmetos. Protams, šādā gadījumā otrgadnieku būs daudz vairāk, taču tieši tā bija vislielākā kļūda, ka pieļāva pārcelt uz nākamo klasi nesekmīgus skolēnus. Otra kļūda, ka par pārcelšanu ļāva izlemt mātēm. Ja vecāki pateica, ka bērns nepaliks uz otru gadu ar pieciem nesekmīgiem vērtējumiem, tad arī viņš mācījās tālāk. Un tai brīdī radās daudz nesekmīgo, tiesa, šobrīd tam vilnim esam tikuši pāri. Taču pagāja gari gadi, līdz bērni saprata, ka ir jāmācās, lai tiktu pāri uz nākamo klasi, nevis jāatsēž laiks. Ja latiņu uzliks augstāku, atkal būs daudz vairāk otrgadnieku, taču arī tas reiz izlīdzināsies, jo bērni pie tā pieradīs."

Neveiksmīgā vērtēšanas sistēma

V. Lekse norādīja, ka vēl viens iemesls, kāpēc sekmju līmenis ir zems, ir motivācijas trūkums mācīties: "Vispirms likvidēja vērtējumus atzīmēs, izdomāja ballu sistēmu un aprakstošo vērtēšanu mazajās klasēs. Jo, bērnam, raugi, ir trauma, ja ierauga divnieku; nevar viņu kapāt ar sliktām atzīmēm, vajag, lai viņš var brīvi pilnveidoties un attīstīties, lai nebūtu āmura, kas iedzen bailes iet uz skolu. Bet kurš skolotājs nepārtraukti liek divniekus, ja bērns nezina vai nemāk? Un kāpēc kāds jākapā? Protams, nevaru atbildēt par visiem, bet normāls skolotājs neliek katru dienu divniekus, ja bērns nezina.

Bet šīs sistēmas rezultāts tagad ir tāds – bērnu neviens nevērtē, un viņš iet uz skolu kā uz zaļu pļavu. Vai vecāks pēc aprakstošā pastāsta kaut ko saprot? Nesaprot. Un skolotājs arī netiek gudrs, tāpēc ir otra grāmatvedība ar atzīmēm. Jo kurš var 30 bērniem atcerēties aprakstošos vērtējumus? Bet vecāki grib zināt, cik ballēs tad šis apraksts jeb bērna padarītais jāvērtē. Redziet, liels vai mazs, bet visi mēs ejam tik, cik mūs dzen, un katrs mēs gribam vērtējumu savam darbam vai nedarbam. Galvenais, lai būtu atzinība – cipars dienasgrāmatā. Saka, ka bērnus nevar salīdzināt, bet vai tagad mūsu dzīve neiet pēc vienas vienīgas salīdzināšanas, izsišanas spējām? Kad visi ir vienādi un nevienam neko nevērtē, tad arī labais neredz savus rezultātus. Ar to, ka skolotājs noglāsta bērnam roku un pasaka: "Bērniņ, tev bija labs darbiņš," nekas nav – pat mamma to nezina un neredz, jo vērtējuma taču nav.

Viens "i" neko neizsaka

V. Lekse atzīst, ka visā valstīt ir vienota vērtēšanas sistēma, kurā ir gan balles, gan novērtējums "i" un "ni". Taču ir skolotāji, kas, pārkāpjot normatīvos dokumentus, katru bērna darbu vērtē ballēs: "Un rezultāts ir labāks, jo bērns spiests katru dienu un sistemātiski mācīties, savukārt "i" un "ni" neuzņem nenopietni. Un galvā noteikti vairāk ir tam, kas par katru darbu saņēmis balles.

Protams, bērns var samācīties pārbaudes darbam, ko vērtē ballēs, bet – cik būs tādu, kas to varēs – trešā daļa? Un kur paliks vidus masa? Tieši lai piespiestu strādāt vidusmasu, jāpanāk, lai bērns ņemtu nopietni savu vērtējumu. Bet pirms tam viņa darbs ir jānovērtē, tikai mēs to nedarām."

Viens var, cits nevar

V. Lekse uzskata, ka liela nozīme ir skolotājam. Vienam un tam pašam skolotājam gadu no gada ir panākumiem bagāti bērni. Vai viņam katru gadu gadās gudrākie un labākie, kas gūst panākumus valstī? Muļķības. Tikai viņš prot un grib ar viņiem strādāt, ieraudzīt un attīstīt, mīl savu darbu un dara to ar lielu vēlēšanos. Un ne jau lielāka nauda atrisinās problēmas, – drīzāk cilvēciskais faktors. Tāpat ir arī ar bērnu spējām. V. Lekse uzskata – par to, ka bērns nespēj mācīties, liecina fakts, ka arvien vairāk bērnu lietu izskata medicīniskā komisija: "Un nevis tāpēc, ka viņiem būtu piemērojama speciālā izglītības programma, bet tāpēc, ka viņiem ir mācīšanās grūtības. Mēs varam gribēt nezin ko, bet bērni ir mazāk spējīgi, un nevaru pateikt, kāpēc tā notiek. Kāpēc bērni nevar iemācīties, gluži tāpat, kā vairs nevar normāli ēst… "

Jādomā par visiem

Zemgales vidusskolā jau vairākus gadus īsteno mācību programmu bērniem ar mācīšanās grūtībām un bērniem, kam ir fiziskās attīstības traucējumi. Direktors Vladimirs Skuja uzskata, ka, ieviešot programmu bērniem ar mācīšanās grūtībām, bijusi vēlme palīdzēt audzēkņiem uzlabot sekmes, izlīdzināt robus zināšanās mācību priekšmetos, kuros klājas grūtāk: "Tanī pat laikā neesam domājuši koncentrēt skolā arvien vairāk bērnu no plašākas apkārtnes. Es gan nezinu, kāpēc šādu informāciju ministrija publisko, jo skolai nemaz nav jautāts, kādi ir mūsu sasniegumi mācībās un cik daudz ir nesekmīgo. Tieši tāpat varētu vaicāt, cik daudz ir sekmīgo skolēnu, jo vienlīdz stipri jādomā gan par tiem, kam neveicas, gan tiem, kam veicas. Un skola lepojas, ka 80% vidusskolēnu iestājas augstskolā, tā lepojas ar skolēnu mācību sasniegumiem."

Direktors uzskata, ka esot liels rūgtums, ja bērni (un viņu vecāki), kas varētu mācīties, bet fiziskās attīstības dēļ to nespēj, pat nezina, ka ir šāda skola, jo sociālais darbs vietām, piemēram, Tukumā, netiek savietots ar izglītības darbu; vismaz vecāki nezina, kur viņu bērns varētu mācīties.

Vecāku bezatbildība – liela

Irlavas vidusskolas direktore Skaidrīte Gulbe, vaicāta par skolēnu sekmēm, atzīst, ka ir daudz labu bērnu, taču ir arī tādi (ap 40 no 262 skolēniem), kam nāksies vasarā pastrādāt. Iemesli? Arī vecāku bezatbildība: "Liela daļa vecāku atrunājas ar aizņemtību, kuras dēļ nevar pievērst bērnam uzmanību. Taču laukos cilvēki vienmēr ir ļoti daudz strādājuši, nereti atpūtai atvēlot tikai dažas stundas diennaktī, taču par bērniem vienmēr rūpējušies. Jāteic, tie vecāki, kas tiešām daudz strādā, tiek galā arī ar bērnu audzināšanu, bet tie, kam ir daudz brīva laika, neaudzina bērnus un neko arī nedara. Paraugieties, cik vecāku sēž vecāku sapucēs, cik atnāk uz skolu painteresēties par bērna sekmēm? Parasti tie ir to bērnu vecāki, kam viss ir kārtībā."

Direktore uzskata, ka liela kļūda bija tā, ka ļāva vecākiem izlemt, vai bērnu atstāt uz otru gadu, vai ne: "To taču vecāks nevar izlemt, īpaši, ja par bērna sekmēm nemaz nav interesējies."

Pietrūkst motivācijas mācīties

Tumes vidusskolas direktore Inga Dāvidsone stāsta, ka pēcpārbaudījumi un papildu mācību darbs paredzēts aptuveni 40 skolēniem (no 267 audzēkņiem). Cerēt, ka šis darbs palīdzēs uzlabot sekmību, viņasprāt, ir naivi, taču kāds tiešām var sasparoties, arī individuālais darbs var palīdzēt, lai gan tas norisinoties ik dienas. Direktore par vienu no nesekmības cēloņiem min bērnu teikto, ka mācīties ir grūti. Novērots arī, ka bērniem pietrūkst apķērības, ka grūti izlasīt uzdevuma tekstu: "Nereti skolēniem nav motivācijas mācīties, saprašanas, ka tā ir viņa paša dzīve, kuru ar nemācīšanos var sabojāt. Arī ar uzdevumiem ir tā – ja darbiņš viegls, dara; ja grūts, nedara. Un piespiest nav viegli. Tiesa, arī mācību programmas mācīšanos neatvieglo, bet gan sarežģī, piemēram, neadekvāti noteikto stundu skaita dēļ. Ja kādai tēmai vajadzīgs ilgāks laiks vielas nostiprināšanai, jo citādi gluži vienkārši nav jēgas iet tālāk, skolotājam jādomā, uz kā rēķina to izdarīt. Pieredzējis skolotājs to zinās, bet jaunam, kas rīkojas pēc grāmatas – grūtāk. Un tieši tāpēc rodas iespaids, ka programmas ir grūtas, ka iemācīties nevar, bet reāli pietrūkst laika vielu pamatīgāk nostiprināt."