Un personīgais pārdzīvojums pārvēršas dvēseles zīmēs

Zinot un saprotot, ka nozīmīgas jubilejas un personālizstādes nāk ne tikai ar gandarījuma sajūtu, bet arī ar zināmu jezgu un virkni nerakstītu pienākumu, A. Pauliņš sarunai ar žurnālistiem piekrita bez iebildēm. Sak, kas jādara – jādara… Par tikšanās vietu izvēlējāmies vislabāko vidi – mākslinieka darbnīcu.

– Vēl pāris dienas līdz jubilejai, līdz personālizstādes atklāšanai… Kādas ir sajūtas šo notikumu priekšvakarā? Ir prieks un gandarījums?

– Tikko (Saruna notiek otrdienas, 19. augusta, pēcpusdienā . – Aut.) biju muzejā, Harmonijas ielā… Tukumā personālizstādes man sanāk ik pēc pieciem gadiem… Ir gadījumi, kad patīk!

Šodien muzejā laikam sāku visiem krist uz nerviem… Pierasts, ka personālizstādē ir pāri par 30 darbu, bet man šoreiz – tikai 24 pēdējo gadu darbi. Visu laiku šķiet, ka būs par maz. Ieteicos, ka mazajā zālītē varētu uztaisīt instalāciju: izlikt visas manas vecās paletes… Tās, kas gadu gaitā nolietojušās, uz kurām sakrājusies tik bieza krāsas kārta, ka jāņem jauna palete… Un tad vēl pielikt klāt, piemēram, ķitelīti, kurā kādreiz gleznoju (Mākslinieks norāda uz darbnīcā pakarināto melnu halātu, izraibinātu ar krāsām – gluži kā dzeņa vēderu.)…

– Kāpēc "kādreiz"? Vai tagad gleznojat bez virssvārča?

– Jā. Es pēdējā laikā vairs tā nenosmērējos! Laikam uzmanīgāks esmu. Pats nezinu, kāpēc tā… Bet tik un tā gadās, ka esmu izraibinājies visās “indiāņu kaujas krāsās", un tāds, pašam nemanot, pēc darba izgājis cauri visai pilsētai.

– Re, kā mēs pārgājām pie darba! Bet jautājums bija par prieku un gandarījumu…

– Gandarījums ir tajā brīdī, kad darbs pabeigts! Un vislabāk ir, ja to var izdarīt vienā seansā…gluži kā vienā elpas vilcienā…

– … un tajā “vienā elpas vilcienā" mākslinieks pulkstenī neskatās, neiet pusdienās, kafiju nedzer – tikai glezno, glezno, glezno….?

– Jā (sarunu biedrs pasmaida, taču tūdaļ atkal kļūst nopietns)… Reizēm gadās, ka uz darbnīcu atnāku vienkārši tāpat – "patusēt ar sevi"- mierīgi padzert kafiju, padomāt… Un tad pēkšņi – kaut kāds klikšķis, un – skat, tu jau glezno! Pats sev par pārsteigumu.

Kad darbs pabeigts un pats esmu apmierināts, pirmais, ko daru ir… izsmēķēju cigareti! Tā – lēnām, ar baudu… Tā ir neparakstāma sajūta. Tāda laba, gandrīz vai narkotiska… Eiforija… Es, protams, nezinu, kā tas ir citiem māksliniekiem.

Bet darbu izlikšana izstādē jau vēl nav svētki… Ļaujot skatītājam fantazēt, mākslinieks ir ļoti neaizsargāts! Jebkurš var pateikt jebkādu riebeklību…

– …un maigākā no tām varētu būt: "Es arī tā varu!"

– Jā (mākslinieks atkal pasmaida)… Arī kritiķi var runāt un rakstīt visu, kas viņiem ienāk prātā. Ir lietas, par kurām būtu grūti kādu pārliecināt… Studiju gados, kad piedalījos Tukuma mākslinieku grupas izstādē muzejā, neizstādīja manu darbu «Variācija par Maikla Olfilda mūziku». Bet es biju to gleznojis ar pārliecību – es zināju, ka darbs ir labs! Dažreiz pietiek, jāiztiek ar šo savu pārliecību vien… Es jau gan nedomāju, ka publika no manis kaut ko noteiktu gaida.

– Publika reizēm nesaprot, kāpēc Pauliņš neglezno pasūtījuma darbus…

– Pasūtījuma darbus nevaru uzgleznot! Man gleznojas tā… dziļi no sevis! Arī reiz jau uzgleznotu motīvu nav iespējams atkārtot. Tas ir tāpat, kā teātrī, kad vienu un to pašu dramaturģisko materiālu iestudē dažādi režisori – katram ir sava interpretācija. Bija kādreiz Drāmā (Tagad – Nacionālais teātris. – Aut.) režisors Ādolfs Šapiro… Tiklīdz viņš sapulcē sāka runāt, viņam lika saprast, ka jākāpj nost no skatuves… Bet viņš bija liels talants! Viņu nesaprata, un attieksme pret viņu bija netaisnīga… Cilvēki ir netaisnīgi pret tiem, ko nesaprot!

Mākslinieks no citiem cilvēkiem atšķiras tieši ar to, ka viņam ir tēlainā domāšana! Un savos darbos viņš nekad neko nepasaka līdz galam – katram ir dota iespēja izfantazēt, ko vien vēlas…

– Pasūtījuma darbi "ieliek rāmītī" mākslinieku, neļauj izplest spārnus viņa fantāzijai…

– Jā, un pat tad, ja fantazē abi – gan pasūtītājs, gan izpildītājs, beigās var izrādīties, ka katram tas bijis citādi. Un tad pasūtītājs, neapmierināts ar rezultātu, darbu nepirks, bet gleznotājs būs zaudējis laiku, izšķiedis materiālu… Tāpēc es no pasūtījuma darbiem atsakos.

– Māksliniekam ir cita sūtība uz šīs zemes…

– Nu jau 60 gadi nodzīvoti, un es tā arī nesaprotu, kāpēc manī vispār radās šī interese par mākslu, jo neviens no tuviniekiem nav bijis ar dotībām mākslās, pat ne ar interesi par to… Un tad es izdomāju tā: Latvija tik ilgi bijusi citu valstu jūgā, dzīvojusi apspiestībā, ka māksla bija vienīgā iespēja izpausties garīgi. Varbūt, ka arī manos senčos kādā dvēselē bija dziļš ievainojums, kuram vajadzēja izpausties, un tas notiek tagad – caur mani…

Tāpēc aktuālās tēmas, kur viss ir pareizi, viss "salikts pa punktiem", izsvērts un pārdomāts, man atgādina konfektīti košā papīriņā: iztin, apēd, un, – viss! Nekā vairs nav!

Esmu pārliecināts, ka cilvēks pirmām kārtām ir garīga būtne! Uz šīs zemes mēs esam nākuši ne tikai pārstrādāt pārtikas tonnas… Ne tikai sevi atražot… Ikviena cilvēka sejā ir ierakstīts viņa garīgums! Kad biju Bosnijā, vienā no dievkalpojumiem atnāca kādas kopienas mūķenes… Viņas visas bija tik skaistas! Viņām, visiem šiem cilvēkiem, ir pavisam cita vērtību skala!

– Esmu ievērojusi, ka cilvēki, kas regulāri nāk uz izstādēm, arī – uz labām izrādēm, garīgās mūzikas koncertiem – ir skaisti! Viņu sejās ir tāds garīgums…

– Tam varētu piekrist, taču man ir žēl, ka laikmetīgā māksla kļuvusi bezdvēseliska… Tradicionālajās Rudens izstādēs, piemēram, skatoties uz darbiem, redzams: daudziem glezniecība ir tikai vēlme kļūt pamanītiem. Pamanītiem par katru cenu. Tur ir man svešu autoru vārdi, un es kā svešinieks, ar neuzrunātu dvēseli, eju no darba pie darba… Tā ir man sveša pasaule!

– Reizēm pārņem sajūta, ka dzīvojam kultūras norieta laikmetā… Mūsdienu mākslā valda dekadence: tiek izcelts un slavināts neglītais, kroplīgais, perversais… Un tas nebūt nav pretrunā ar manis iepriekš sacīto! Tā vienkārši ir vēlme pēc dziļāka dvēseliskuma, vēlme redzēt vairāk skaistuma un harmonijas pasaulē un cilvēkos.

– Jaunatne tagad aizrāvusies ar iespējām, ko piedāvā modernās tehnoloģijas… Skatos un nesaprotu: kas tajā visā var patikt?! Vienveidīgi videoklipi ar vienveidīgām kustībām. Vienāda rēkoņa. Visiem vienādas ākstības… Ar seksu un vardarbību nekas nav atrisināts!

Un tad, reizēm izejot cauri pilsētai, redzot to visu, pārņem tādas sajūtas… Nezinu, kas tas ir par dvēseles stāvokli… Jūtos kā tuksnesī. Garīguma tuksnesī. Un tad es ieeju tuksnesī, kas ir manī pašā… Ielūkojos tajā, ieklausos… Un tad izkristalizējas attiecības pašam ar sevi, savu dabu, pasauli… Un tad…

– "…izmantojot reālus dabas motīvus, tiecas pēc sakāpinātas un dramatiskas noskaņas atklāsmes. Gleznas iegūst lielu vispārinājuma spēku, personīgā pārdzīvojumā pārvēršoties par zīmi". Tas ir par jums! Un mēs esam šo zīmju pateicīgie lasītāji, skatītāji, pētnieki… Piekrītat?

CV

Mākslinieks Alberts Pauliņš dzimis 1948. gada 22. augustā Krāslavas rajona Asūnē. No 1966. līdz 1970. gadam mācījies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, beidzis Koktēlniecības nodaļu. Savulaik, strādājot par afišu zīmētāju Tukuma kinoteātrī, pievērsies mākslai, 1976. gadā sācis studijas Valsts Mākslas akadēmijā un 1982. gadā beidzis Glezniecības nodaļu. Kopš 1978. gada, vēl būdams students, sācis piedalīties Tukuma mākslinieku grupas izstādēs, kā arī valsts mērogā nozīmīgās izstādēs Rīgā. Ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1990. gada. Līdz šim sarīkojis vairāk nekā 30 personālizstādes Latvijā un arī ārzemēs – Tbilisi, Šēselē, Hamburgā, piedalījies vairāk nekā 20 republikas mākslas izstādēs Rīgā. 2003. gadā ieguvis balvu par nozīmīgāko personālizstādi provinces muzejā, kā arī balvu par sasniegumu glezniecībā izstādē «Rudens- 2003».