Tukuma pils mūris nākotnē dos jaunas ziņas!

29. februārī Durbes pilī konferencē «Kultūras mantojuma identifikācijas un pētniecības problēmas: Tukuma pilsētas piemērs» uzstājās vairāki Latvijas kultūras, vēstures un pieminekļu aizsardzības grandi, paverot skatu uz mūsu pilsētu citu pilsētu kontekstā, uzsverot labo un norādot uz problēmām, kā arī ieskicējot kultūras un vēstures pieminekļu aizsardzības vīzijas. Latvijas Vēstures institūta Arheoloģijas nodaļas vadītāja, Dr. hist. Ieva Ose runāja par Tukuma pili, no kuras patlaban saglabājies vien mūra fragments policijas sētā un tornis, kurā iekārtots pilsētas muzejs:
– Mana tēma veltīta Tukuma pilij Latvijas kasteoloģijas attīstības kontekstā. Kasteoloģija ir Eiropā pieņemta zinātne, kas pēta Viduslaiku pilis. Latvijā kasteoloģija savus aizsākumus var attiecināt uz laiku pirms vairāk nekā 200 gadiem.
Bet kā šie pētījumi sākās?

29. februārī Durbes pilī konferencē «Kultūras mantojuma identifikācijas un pētniecības problēmas: Tukuma pilsētas piemērs» uzstājās vairāki Latvijas kultūras, vēstures un pieminekļu aizsardzības grandi, paverot skatu uz mūsu pilsētu citu pilsētu kontekstā, uzsverot labo un norādot uz problēmām, kā arī ieskicējot kultūras un vēstures pieminekļu aizsardzības vīzijas. Latvijas Vēstures institūta Arheoloģijas nodaļas vadītāja, Dr. hist. Ieva Ose runāja par Tukuma pili, no kuras patlaban saglabājies vien mūra fragments policijas sētā un tornis, kurā iekārtots pilsētas muzejs:
– Mana tēma veltīta Tukuma pilij Latvijas kasteoloģijas attīstības kontekstā. Kasteoloģija ir Eiropā pieņemta zinātne, kas pēta Viduslaiku pilis. Latvijā kasteoloģija savus aizsākumus var attiecināt uz laiku pirms vairāk nekā 200 gadiem.
Bet kā šie pētījumi sākās?

Tukuma pils – pāris lapu vērtībā

 

I. Ose:

– Protams, vispirms tie bija dažādu novadpētnieku vākumi, kas vēlāk apkopoti grāmatās. Daži no šiem izdevumiem: 1922. gadā iznākušais Karla Lēvisa of Menāra «Viduslaiku piļu leksikons», kas aptvēra gan Latvijas, gan Igaunijas teritoriju; 1942. gadā publicētā igauņu mākslas vēsturnieka Armīna Tūlses grāmata par Latvijas un Igaunijas pilīm; kopš 1999. gada Latvijas Vēstures institūtā izdotā sērija par Latvijas Viduslaiku pilīm. Katrā no šīm grāmatām jūs atradīsiet nepilnu lapu vai pāris lapu, kas veltītas Tukuma pilij. Diemžēl vairāk informācijas nav.

Neviena monogrāfija par Tukuma pili nav uzrakstīta. Un galvenais iemesls tam – avotu trūkums. Un tas raksturīgi arī daudzām citām Latvijas pilīm. Turklāt Tukumam trūkst ne tikai rakstīto avotu; arī no pašas pils gandrīz nekas nav saglabājies.

 

"Nekā jau tur nav"

 

I. Ose:

– Ja mēs paskatāmies apmēram 200 gadus senā pagātnē – 18. gadsimta beigās -Tukuma pils vēl bija kā lielas pilsdrupas. 1792. gadā vēsturnieks un novadpētnieks Johans Kristofs Broce (1742-1823) zīmējis Tukumu – un tas ir senākais Tukuma pilsdrupu dokumentējums attēlā. Tajā redzami augsti mūri. Pils 18. gadsimta sākumā tika pamesta, un nepilna gadsimta laikā tai vairs nebija jumta, logailas jau bija izdrupušas, bet mūri vēl bija pilnā augstumā.

Pagāja daži gadi. Mūri atkal ir zīmēti – Hermana Frīdriha Vēbera (1761-1833) akvarelī. Arī tad mūri vēl labi saglabājušies, taču vienā pusē jau redzams liels izdrupums.

Pagāja nepilni trīsdesmit gadi, un šajā laikā no pilsdrupām palikusi vairs tikai viena siena. Tas redzams zīmējumā tā saucamajā Baltijas ģenerālgubernatora marķīza Filipo Pauluči (1779-1849) albumā, kas tapa ap 1827. līdz 1829. gadu. 1826. gadā Krievijas impērijā tika izdots pieminekļu aizsardzības likums, kas paredzēja celtņu inventarizēšanu; arī Latvijā, toreizējā Vidzemes un Kurzemes guberņā, tas tika izdarīts. Ja iepriekšējie zīmējumi bija novadpētnieku darbs viņu brīvajā laikā, tad šis bija valsts pasūtījums. Un tā bija apjomīga, vispusīga izpēte. Tas nav tikai zīmējums; ir arī Tukuma pilsētas uzmērojums, kur plāna vidū redzama pils. Arī pils plāns pievienots – ar raustītu līniju iezīmēts četrstūrains apjoms un stūrī viens tornis.

Šajā laikā tapis arī pirmais pils apraksts – apriņķa revidents īsi aprakstījis, kas no pils palicis. Dokumentā ir arī šāds teikums: "Nekā jau tur nav; ir tikai neliels mūra fragments rietumu pusē." Un beigās secināts, ka Tukuma pilsdrupas nav nekā izmantojamas vai atjaunojamas. Varbūt šis secinājums arī bija viens no iemesliem, kāpēc nekas netika darīts, lai šo nelielo pils fragmentu saglabātu.

Kamēr nebija izdots Krievijas impērijas likums par pieminekļu aizsardzību, pilsdrupas izmantoja kā ērtas akmeņlauztuves – varēja lauzt katrs, kurš gribēja celt māju, vajadzēja tik dabūt no komandanta vai policijas pārvaldes atļauju. Kad tika izdots likums, katrs vairs lauzt nevarēja, bet aizsardzības pasākumu arī nebija, tādēļ laika zoba ietekmē pilsdrupas gāja bojā.

Arī nākamajos gadu desmitos nav bijis daudz to, kas fiksējuši pilsdrupu stāvokli. Aprunājos ar vairākiem pastkaršu kolekcionāriem; viņiem nav zināms vairāk par diviem Tukuma pilsdrupu attēliem.

Vēl ir daži skolotāja, fotogrāfa Oskara Emīla Šmita uzņēmumi, kas glabājas Latvijas Vēstures muzejā.

Ir, protams, vairāki pētnieku raksti par Tukuma pili. 20. gadsimta 70. gados, kad šo torni restaurēja, toreizējā Restaurēšanas un projektēšanas kantora vēsturnieks Zigurds Bēts apkopoja materiālus par Tukumu – galvenokārt 18. un 19. gadsimta materiālus, jo iepriekšējos bija apkopojis K. Lēviss of Menārs.

Pēdējo lielāko publikāciju uzrakstījis vēsturnieks, mag. hist. Agris Dzenis. Publikācijai pievienots arī Tukuma pils inventāra apraksts 18. gadsimta sākumā.

 

Kad pils celta?

 

I. Ose:

– 1903. gadā profesionāls piļu pētnieks (viens no pirmajiem ievērojamākajiem Latvijas Viduslaiku piļu pētniekiem), Vidzemes bruņniecības bibliotekārs Karls Lēviss of Menārs (1855-1930) Tukuma pilij veltījis nelielu rakstu un uzzīmējis nelielu tās plānu. Viņš ir pirmais, kas rūpīgi izstudējis visus dokumentus, izteicis domas gan par pils celšanas laiku, gan tās apjomu, bet toreiz jau daļai pilsdrupu virsū bija uzcelta ēka. K. L. of Menārs pareizi saskatīja, ka tornis ir pils daļa, turklāt tā nav celta kā tornis, bet gan dzīvojamam korpusam nodalīts viens gals, kas izmantots kā apdzīvojamā platība. Viņš norādīja, ka pils varētu būt celta laika posmā no 1253. gada, kad šis apgabals Kursas dalīšanas līgumā piešķirts ordenim, līdz 1381. gadam, kad Tukuma pilī rakstīta viena ordeņa mestra vēstule. Diemžēl nav pamatojuma, lai pateiktu precīzāk.

Varētu piekrist Armīnam Tūlsem (1907-1977), ka tā bijusi saimniecības pils, kurai ir regulārais četrstūra plānojums. Visiespējamāk, ka Tukuma pils būvēta 14. gadsimtā – pirms 1381. gada.

Taču – šāds pats stāvoklis, tas ir, nezināms pils celšanas gads ir daudzām Latvijas pilīm! Reti kurai ir zināms precīzs celšanas gads. Par pārējām – lielākoties vēsturnieku konstatējumi par to, kad pils pirmo reizi minēta rakstītos avotos vai noticis kaut kas būtisks.

 

Rakt vai nerakt?

 

I. Ose:

– Ko iespējams darīt tālāk?

Vispirms var veikt būvizpēti. Diemžēl šeit arhitektūras palieku ir tik maz, ka daudz jaunu datu nevarēs iegūt. To, ka šis mūra fragments bijis apmēram pusotru metru biezs, – to vairākkārt norādījuši daudzi pētnieki. Dzīvojamā korpusa galu, tā saukto torni, arī vairākkārt uzmērojuši.

Otrs virziens – arheoloģiskie izrakumi. Tie notikuši tikai vienreiz – 2003. gadā arheologa Mārtiņa Rušas vadībā. Tie bija nelieli pārbaudes laukumiņi (tā saucamie šurfi); diemžēl tādi nelieli pētījumi daudz jauna materiāla nevarēja dot. Tika atrasti lielākoties 17. līdz 19. gadsimta slāņi, iegūtas nedaudzas senlietas (arī keramika, krāsns podiņi), kas varētu palīdzēt datējumiem. Ko tās liecina? To, ka 17. gadsimtā pils bijusi apdzīvota. Publicēts neliels pārskats par šo izrakumu gaitu.

Vai Tukuma pilij ir maz pilsdrupu? Salīdzinot ar Cēsīm, kur saglabājusies liela daļa pilsdrupu, – maz. Salīdzinot ar saglabātām, vēlāk pārbūvētām pilīm Rīgā, Ventspilī, Dundagā, – maz. Bet ir daudzas ievērojamas Viduslaiku pilis, piemēram, Kuldīgā, Saldū, Skrundā, Talsos, no kurām pāri nav palicis nekas.

Jāņem vērā, ka, iespējams, nebūtu pareizi norakt visu pils teritoriju un iegūt tās ziņas, ko mēs ar šodienas zināšanām spējam savākt.

Varbūt vajadzētu skatīties plašākā mērogā – visu Latvijas piļu izpētes mērogā. Arheoloģiskie izrakumi veikti tikai vienā trešdaļā Latvijas piļu. Daudzas pilis vispār nav pētītas! Tajās, kur pētījumi veikti, ir ļoti daudz neapstrādāta materiāla. Pirmkārt, dūmkeramika, jumta segums, krāsns keramika, trauki, māla izstrādājumi, ķieģeļi. Ja šo materiālu apstrādātu, tas varētu dot zināmu ieskatu tālākiem pētījumiem arī Tukumā, jo būtu labs salīdzināmais un datējamais materiāls. Tātad – varbūt nebūtu pareizi tagad censties norakt visu pils teritoriju, lai iegūtu dažus desmitus vai simtus senlietu; varbūt pētījumi Tukumā uz zināmu laiku jāpārtrauc; varbūt pareizāk būtu, ja jauni pētnieki dziļāk izpētītu atradumu grupas un tad šajā kontekstā iesaistītu arī zināmos atradumus Tukumā. Tas, iespējams, būtu ieguvums Tukumam.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.