Svētki tiem, kam kuplas ģimenes

Šovakar Tumes kultūras namā savu divdesmitgadi ar salidojumu atzīmēs daudzbērnu ģimeņu biedrības «Dēkla» dalībnieki. Savas darbības laikā šī sabiedriskā organizācija apvienojusi vairāk nekā 250 ģimeņu. Un tā radās laikā, kad spēku varēja gūt ne vienatnē, bet kopā un kad daudziem vajadzēja palīdzīgu roku, lai nodrošinātu ģimeni.

Šovakar Tumes kultūras namā savu divdesmitgadi ar salidojumu atzīmēs daudzbērnu ģimeņu biedrības «Dēkla» dalībnieki. Savas darbības laikā šī sabiedriskā organizācija apvienojusi vairāk nekā 250 ģimeņu. Un tā radās laikā, kad spēku varēja gūt ne vienatnē, bet kopā un kad daudziem vajadzēja palīdzīgu roku, lai nodrošinātu ģimeni.

Nevis biedrība, bet… uzņēmums

"Mēs no sākuma bijām četri: Jānis Piņķis, Inta Konrade, Ārija Saulīte un es," atceroties pirmo kopā nākšanu, stāsta Ilona Riekstiņa, "1987. gadā ģimeni ar trim bērniem arī pasludināja par daudzbērnu ģimeni; tā mode tāda bija, un mums visiem pa daudziem bērniem bija sadzimuši: man – trīs, Intai – četri, Ārijai – pieci un Jānim – 12. Reiz, sēžot pie galda kopā ar Jāni, izlēmām, ka kaut kas lietas labā ir jādara. Tad klāt pienāca Inta, un pirmajā sapulcē klāt bija arī Ārija. Bijām dzirdējuši, ka dibinās lielā «Dēkla», Natālija Lūse (toreiz laikraksta «Komunisma Rīts» žurnāliste) palīdzēja ar kontaktiem. Galarezultātā reģistrējāmies ātrāk nekā lielā organizācija, turklāt mūs noreģistrēja nevis kā biedrību, bet kā uzņēmumu." Inta smejot piebilst: "Kā bērnu ražošanas uzņēmumu."

Jaunizveidotā biedrība ģimenes savā pulkā aicinājusi ar sludinājumu palīdzību. Pirmajā sapulcē, kas notikusi internātā blakus policijai, bijuši kādi desmit cilvēki, kas tad arī sākuši domāt, ko citiem piedāvāt. Ilona atceras, ka svarīgākās toreiz bijušas materiālās lietas: "Lūdzu mūsu finanšu inspektoram, lai ļauj nopirkt 25 aploksnes, kuras sūtīt sponsoriem ar lūgumu mūs atbalstīt. Atsaucās… trīs." Šais gados biedrību savu iespēju robežās atbalstījušas arī pašvaldības – cita ar transportu, cita – finansiāli, bet dažas nav atsaukušās nemaz. Tāpat arī ar telpām – diezgan bieži nācies meklēt jaunas. Kādu laiku savā paspārnē biedrību ņēmusi Gaida Veisberga, kas toreiz vadījusi Sarkano Krustu; strādājuši blakus Diabēta biedrībai, kam palīdzējuši ar statūtiem un pieredzi. Ar telpām humānajai palīdzībai gan bijušas problēmas – labas nekad nav dotas, piemēram, siltums telpās Melnezera ielā 1 esot pirmoreiz.

17 gadus – zviedru atbalsts

Inta: "Pēc kāda laika mūs atrada mūsu zviedri. Tā ir bezpeļņas krāvēju biedrība Meklintā, kas mūs atbalsta visus šos gadus un kuras pārstāvjus gaidām ciemos arī svētkos. Īsti pat nav prātā, kā viņi mūs sameklēja. Šķiet, ar Jāņa Vikmaņa palīdzību – viņš darbojās Zviedrijas Latviešu Daugavas vanagu biedrībā.

Pirmais humānās palīdzības sūtījums pienāca 1993. gadā – toreiz vēl kopā ar domi, un to pavadīja Elsmarija Bertilsone. Un tā viņi ir ar mums kopā visus šos gadus. Jāsaka, šo atbalstu nevar ne vārdos izteikt, ne skaitļos uzrakstīt. Par padarīto zviedru puses aktīvists Stefans Vesterbahs pat saņēma domes apbalvojumu." Ārija: "Tieši savu zviedru dēļ toreiz, kad svinējām «Dēklas» desmitgadi un bijām izlēmuši darbību pārtraukt, to nevarējām izdarīt. Bērni bija paaugušies, paši bijām noguruši, gribējām darbošanos beigt, tomēr zviedri mums to neļāva – viņi teica, ka tad vairs nebrauks. Viņi pat piesolīja pie domes piketēt…

Tā pagājis vēl viens gadu desmits. Zinām, ka arī Meklintas ļaudis ir pieradināti biedrības mājvietā nogādāt lietas, kas pašiem nav vajadzīgas, bet mūsu ģimenēm varētu noderēt. Stefans reiz smējās – ja mēnesi neizietu no mājas, nevarētu atvērt durvis, tik daudz maisiņu tur būtu salikts…"

Ilona domā, ja nebūtu šīs zviedru palīdzības, diez vai biedrībā būtu tik daudz cilvēku, varbūt tās nemaz vairs nebūtu. Jo viens gan esot skaidrs – tāpat kā pirms 20 gadiem, arī šobrīd daudzbērnu ģimenēm neklājas viegli, tāpēc no šādiem palīdzības sūtījumiem neviens neatsakās. "Ir tādas ģimenes, kas ir kopā ar mums gandrīz vai no pirmās dienas. Viena daļa gan domā, ja bērnam paliek 18 gadi, biedrībā vairs nākt nevar, bet tā nav. Mēs nevienu neraidām prom, šie cilvēki ir mūsu goda biedri. Daudz ģimeņu nāk no jauna, pērn, piemēram, iestājās 17 vai 18 jaunas; iestājas daudzbērnu ģimeņu bērni, kam pašiem nu jau ir trīs un vairāk atvases. Viņiem rīkojam Ziemsvētku eglītes sarīkojumu, kur dāvanas saņem pirmsskolas vecuma bērni." Jānis piebilst, ka gadījies arī šo eglīti organizēt vējā, putenī, pat gandrīz 30 grādu salā: "Domājām, neviens neatnāks, nebūs taču tik traki, bet atnāca… Organizējam arī atpūtas vakarus vecākiem, tajos vienmēr ir pilna zāle. Un tagad ir salidojums."

Sāp, ja sauc par nelabvēlīgiem

"Tolaik daudzbērnu ģimenēm bija priekšrocības, un tas bija svarīgi, jo vismaz kaut ko vēl varēja ģimenei sarūpēt. Protams, tāpat kā ikviens tais laikos – ar bērnu uz rokas un pie rokas stāvējām rindā pēc zeķbiksēm, pulvera, desām," stāsta Ilona un Ārija, piebilstot, ka ar universālveikala starpniecību gādājušas deficītu – elektropreces, mēbeles. Inta piebilst, ka Bišu mājā, kur arī bijušas telpas, organizēts maiņas punkts: "Varēja atnest visu, kas pašam lieks – drēbes, grāmatas. To visu varēja samainīt vai par lētākām naudiņām pārdot. Tas bija laiks, kad vajadzēja pierādīt, ka kartupelis vienādi ilgi vārās ģimenei ar vienu bērnu un ģimenei ar vairākiem bērniem."

Visi sarunas dalībnieki atzina – viena lieta gan vienmēr traucējusi – daudzbērnu ģimenēm vienmēr likta vienādības zīme ar nelabvēlīgajām. Tas dzirdēts gan no amatpersonām, gan vienkāršiem ļaudīm. "Bērniem noteikti ir sāpīgi, ja tevi novērtē kā nelabvēlīgu, pat ja esi apģērbts, apauts, paēdis. Princips vienkāršs – kur bērnu ir daudz, tur kaut kas nav kārtībā," ar rūgtumu saka «Dēklas» dibinātāji.

Ne visu var aprēķināt naudā

Inta stāsta, ka ne jau vienmēr spoži bijis: "Esam kašķējušies, strīdējušies, vilnu metuši – nu kā jau ģimenē. Tomēr kaut kas tai visā kopā būšanā ir, ja sveši cilvēki var tā turēties kopā. Saka jau, ka katrā sievu barā jābūt pa gailim, un Jānis tāds ir. Ko tad mēs – vienas pašas… Stiprajam plecam ir jābūt – viņš mūs ir savācis, bijis blakus un, galvenais, palīdzējis tikt galā ar smagajiem darbiem.

Un darbs nav viegls. Katru otrdienu no 9.00 līdz 14.00 dalām humāno palīdzību. Tas ir sabiedriskais pienākums, darbs bez algas. Tomēr tas grūtums nav tik liels, kā varētu šķist, jo ģimenes nav cimperlīgas. Tās pašas savā starpā satiekas, sievas stāsta, kā vienu vai otru darbu izdarīt, kā, piemēram, šujot, pāršujot, pielabojot un krāsojot drēbēm var iedot jau trešo mūžu. Būsim atklāti – ļoti bieži ģimenē ir divas naudas – piena nauda un bērnu nauda. Piena nauda tagad izsīkst, paliek bērnu nauda – dienas maizei un sērkociņiem. Un šādā situācijā vismaz tas, ka drēbes nav jāpērk, ir ģimenes budžetam liels papildinājums." Ārija atceras, ka no mutes mutē ceļojis padoms, kā nokrāsot baltās drēbes – ieliek tās veļasmašīnā, pielej matu krāsu no pudelītes, uzgriež 90°C un krāso. Tā var iegūt ikdienā valkājamu apģērbu, jo ar balto nekas nesanāk. Tāda sazināšanās un padomu prasīšana notiek nemitīgi.

Kur tie remdenie dzīvē tikuši

Sarunas dalībniekiem vaicājām, kā pašiem klājies, vairākus bērnus audzinot.

Ilona: "To, ka man būs trīs bērni, zināju sen, bet, ko tas nozīmē – ne. Taču vajag kaut ko vēlēties, un tas piepildās – man ir divi dēli un meita pa vidu. Kad viņi auga un kamēr biju nakts darbā, palīdzēja mana vecāmamma. Lielākie kašķi mājās bijuši par to, kurš nesīs malku, ogles, kurš un cik izdarījis. Par to ašumu ir kāds stāsts. Kādreiz kaimiņos dzīvoja ļoti gudrs dārznieks Vīksna. Atceros, viens puika vēl bija mazs un žiperīgs, un es par kaut ko viņu skaļi tramdīju. Pēc mirkļa Vīksnas onkulītis pienāk pie žoga un saka: "Kaimiņien, netramdi to bērnu, lai viņš dara, kas gribas un ienāk prātā, lai dzīvojas, jo – kur tie remdenie dzīvē ir tikuši…" Viņa teikto visu mūžu atceros.

Prieks par bērniem

Ārija: "Reiz, gaidīdama bērnu, teicu, ka man viņu būs 12, tas bija mans sapnis. Bet apstājos pie pieciem. Vispirms tēvs gribēja dēlu, es meitu, tad bija dēls, meita un atkal dēls. Tā nolikt vajag mācēt. Protams, bērni piespieda pielāgoties, – lai dabūtu bērnudārzu, strādāju bērnudārzā, vēlāk strādāju par apkopēju, kurinātāju, sargu. Kad viņi gāja skolā, kļuvu par grāmatvedi. Tagad viņi jau lieli, varētu dzīvot sev, bet tām mammām jau tāds brīdis nepienāk – mēdz teikt, ka mazs bērns klēpi spiež, liels – sirdi. Lai arī esam daudz, lai arī nav mašīnas, tas nav bijis šķērslis, lai kaut ko redzētu. Braucam ar sabiedrisko. Bērni allaž mani atbalstījuši, esmu daudz mīlestības no viņiem saņēmusi. Protams, bērni atceras, kurš un par ko savu reizi ir sarāts, kurš lēmums bijis netaisnīgs, bet tā jau notiek… Galvenais, ka viņi mani atbalstījuši arī svarīgos lēmumos."

Ir labi, ka viņi ir

Inta: "Manai vecaimātei bija brālis, kas lasīja roku līnijas. Man tolaik bija kādi 16 gadi, kad viņš paskatījās rokā un pateica, ka man būs četri bērni. Padomāju, nu ko tu tur runā… Dzīvē notika tā, kā notika, un mūsu ģimenē ir četri – divi puikas un divas meitenes. Vecuma amplitūda no 17 līdz 27. Kāpēc vairāki bērni? Tanī brīdi, kad saproti, – ir mirklis, un bērna var nebūt, apzinies, cik labi ir, ja viņi ir… Grūtumu četru bērnu dēļ izjutusi neesmu, drīzāk, kad mājās bija viens, jo viņam tad vajadzēja visu uzmanību. Bet pie tā, ka miera mājās nav, pierod. Pirmie divi uzauga Pionieru namā aiz loga, jo mājas un darbs bija vienā ēkā. Tā visi vienmēr vazāti līdzi. Un tagad viens otru papildina. Ar iztikšanu ir tā – vecāki vienmēr griežas, kombinē, lai bērniem nekā netrūktu. Ar šodienas prātu, protams, daudz darītu savādāk, piemēram, padomātu – vai tiešām vajadzēja to pērienu? Ar labo vienalga panāca vairāk. Vienu gan bērniem esmu vienmēr teikusi – ja ir problēmas, nāciet un runājiet, lai es zinātu, kā palīdzēt."

Viņi ir brāļi un māsas

Jānim ir septiņi puikas un piecas meitenes, kopskaitā 12, un izvēli kļūt par kuplu ģimeni viņš komentē īsi: "Viņi vienkārši ir. Sieva stāstīja, ka 12 gados kaimiņu čigāniete likusi kārtis un pateikusi, ka jebkurā gadījumā viņai būs 12 bērni. Lielākā daļa piedzima padomju laikā, kad nebija problēmu ne ar dzīvošanu, ne iztikšanu. Pēc Afganistānas man iedeva dzīvokli, strādājām divos, trijos darbos, nauda bija. Daudz palīdzējusi sievas māte. Tagad bērni galā tiek paši un palīdz viens otram. Daudzi sporto – ir Latvijas izlasē vieglatlētikā, futbolā, guvuši panākumus šaušanā un citos sporta veidos. Ir bijis, ka naudas pietiek, bet reizēm nav nemaz, taču neviens nekad nav teicis, ka viņam vajag vairāk. Parasti prasa – vai ir? Esmu ļāvis izvēlēties nodarbošanos, teicis, ja nepatīk, meklē kaut ko citu, bet dari. Un viņiem ir savs funktieris, ko mēs respektējam, pat ja kāds sporta veids ir padārgs. Ja ir panākumi, kāpēc liegt?

Bērni man nekad nav bijis grūtums. Neesmu arī izjutis, ka viņi kaunētos, jo viņu ir daudz. Sētā viņi ir kā ecēšas – bumbu, tēti un vēl kaut ko nevar sadalīt, bet, tiklīdz būs aiz sētas, ir brāļi un māsas. Tas ir pārbaudīts gan skolā, gan ārpus tās."

Ārija un Ilona piebilst, ka Jāņa bērni, kamēr vecāki strādāja Īrijā, negaidīti sarīkoja viņiem sudrabkāzas… Tas bija pārsteigums visiem, bet vecāki palikuši bez valodas.

Ko tas viss devis?

"Spēku, enerģiju, cīņas sparu, jo tā bija atbildība. Ja bijām zirgu iejūgušas, tad tas vezums bija jāvelk un jātur pilns, jo – kur brauksi ar tukšiem ratiem?! Un ir jau arī atdeve, ja redzi, ka kādu izdevies iepriecināt, atrisināt kādu problēmu… Nav vienmēr vajadzīgs tas paldies vārdos, jo pēc acīm jau to redzi. Protams, vienlaikus varēja arī savu ģimeni stutēt, jo kurš gan cits to darīs, ja ne mēs paši. Un galarezultātā biedrība mūs apvienojusi un padarījusi par draugiem," pārējo vārdā teic Inta. Un Ilona piebilst, ka biedrība esot kas viens, bet otrs: "Mēs paši, kas esam kopā 20 gadus. Tik daudz reižu varējām sastrīdēties, pašķirties; bija krīzes, bija aizcirstas durvis; gadījās, izteicām visu, kas uz sirds. Bet kāds spēks mūs tomēr kopā saturēja un neļāva pamukt, kur kuram."

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.