Smiltiņkalna trešā atdzimšana (papildināts)

18. janvārī Zantē atklāja atpūtas vietu, kura ierīkota Smiltiņkalnā, ko tautā sauc par Ķīķerkalnu. Ka mūs informēja Zantes pagasta padomes priekšsēdētāja Silvija Tiltiņa, šī ir Smiltiņkalna trešā atdzimšana.

18. janvārī Zantē atklāja atpūtas vietu, kura ierīkota Smiltiņkalnā, ko tautā sauc par Ķīķerkalnu. Ka mūs informēja Zantes pagasta padomes priekšsēdētāja Silvija Tiltiņa, šī ir Smiltiņkalna trešā atdzimšana.

 

Pirmā bijusi, kad pašvaldība iejaukusies un nav ļāvusi līdz galam norakt Smiltiņkalnu – mūsu novada augstāko virsotni (esot 10 metrus augstāka par Milzu kalnu).

Otrā atdzimšana bija, kad pašvaldība kopā ar vietējo kokapstrādes uzņēmumu SIA «Zanko» šeit ierīkoja atpūtas vietu – kāpnes, ugunskura vietu, soliņus. Taču gan laika zobs, gan daži slikti cilvēki šo atpūtas vietu nopostīja.

Tad atbalsts šīs atpūtas vietas sakārtošanai lūgts a/s «Latvijas valsts meži». Zantenieki sadzirdēti, un Smiltiņkalnā labās domas un darbus ieguldījusi a/s «Latvijas valsts meži» vides speciāliste Sandra Galiņa, Koktēlniecības daļas vadītājs Valters Udrass, Parku iecirkņa vadītājs Normunds Namnieks un Kandavas iecirkņa meistars Ralfs Ratkevičs. Kopīgiem spēkiem atpūtas vieta iekārtota un nodota pašvaldībai apsaimniekošanā.

18. janvārī atpūtas vieta svinīgi atklāta. Uz pasākumu bija ieradusies arī skolotāja Milda Grīsle, kura klātesošajiem pastāstīja teiku par Smiltiņkalna izcelšanos: "Kādā rudens dienā «Struņķu» mājas saimniekam velns parāvis jēru. Saimnieks dzinies ar rungu pakaļ, velns ar visu jēru iemeties ūdenī. No tā lielā lēciena jērs izkritis no velna ķetnām un pazudis. Velns nu ņēmis kārpīties un jēru meklēt. Smiltis sakritušas lielā kaudzē. Jēru nav atradis, bet pa to risi, ko velns izkārpīja, ūdens aiztecēja pāri ceļam, kur vēlāk uzcēla tiltu. Tur, braucot naktī, senos laikos zirgi baidījušies, dzirdētas bērna raudas, zari lūstam. Tai vietā, kur jērs iegāzās, izveidojās Jēru purvs, bet tiltu nosauca par Krāču tiltu (tā gan tagad vairs neesot). Bet vietu, kur smiltis sakrita kaudzē, nosauca par Smiltiņkalnu. Rudens naktīs, kad skaidrs pilnmēness, varot dzirdēt no dziļuma jēru brēcam un āzi mēkšķam. Velns joprojām meklējot savu jēru. Un Dievs, pasarg tam, kurš kalnu noraks un jēru atradīs!"

Savukārt zanteniece Elita Gaile visiem Smiltiņkalna atpūtas vietas atjaunotājiem uzdāvināja papīra binokļus, jo Smiltiņkalnu savulaik saukuši arī par Ķīkerkalnu.

Pasākuma viesiem pārsteigumu netrūka. Piemēram, kalna galā viņus sagaidīja vairākas jaukas raganiņas…

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *