„Pašvaldība ir tik tālu, cik mēs to paši tālu gribam redzēt”

Reforma Par un Pret

 

# Administratīvi teritoriālā reforma – pārvaldības modelis, apvienošanās plāns un kontroles iespējas

Valsts prezidents Egils Levits izsludinājis Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu, kas paredz Latvijā 2021. gadā 119 pašvaldību vietā izveidot 42.

Par to, kas un kā nu reformas sakarā jādara tālāk, kā arī kādas problēmas un to iespējamie risinājumi vēl paredzami, 16. jūnijā reģionālo mediju žurnālistiem seminārā skaidroja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra padomnieks pašvaldību un reģionālās attīstības jautājumos Madars Lasmanis un ministrijas speicāliste Diāna Orlovska.

Vaicāts par pašvaldību reakciju reformas sakarā, M. Lasmanis, ko iepriekš uzrunātie sabiedrisko attiecību speciālisti un politiķi, nosauca par zinošāko ekspertu ATR jautājumos, žurnālistiem neslēpj, ka reakcija ir dažāda un, visticamāk, kāda no tām 46 pašvaldībām, kas sūtījušas vēstules Prezidentam, vērsīsies Satversmes tiesā un strīdēsies. Bet Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pozīcija ir atbilstīga iepriekšējiem Satversmes tiesas 2009. gada spriedumiem, kur tika norādīts, ka visos strīdos, kas saistīti ar administratīvi teritoriālo reformu un kādām aktivitātēm valsts struktūras maiņā, Saeimai ir gala vārds.

Ministrija piedāvās vadlīnijas optimālai pārvaldei

– Kādi ir pirmie ministrijas veicamie darbi pēc likuma izsludināšanas?

  1. Lasmanis:

– Divu mēnešu laikā ir jāizdod vairāki Ministru kabineta noteikumi. Vienlaikus publiskajā telpā būs nepieciešama arī diskusija kopā ar pašvaldībām, izstrādājot pārvaldības modeļa piedāvājumu. VARAM, protams, dos kādas vadlīnijas vai regulējumu, kādā veidā nonākt no divām, četrām vai sešām pašvaldībām, kas šobrīd apvienojas, vienā pašvaldībā, kāda varētu būt optimālā pārvaldes struktūra – vai tie ir centralizācijas, vai decentralizācijas mehānismi. Tā, protams, ir pašvaldības izšķiršanās. Bet pēc būtības tas ir pirmais darbs, tam arī valdība jau 2020. gadā rezervējusi naudu, un katrai pašvaldībai apvienošanās plāna izstrādei ir iedalīti aptuveni 20 000 eiro. To tās var tērēt šo plānu apspriešanai, speciālistu pieaicināšanai, pulcēšanās izdevumu segšanai un dažādu citu aktivitāšu apmaksai, lai šāds plāns taptu.

Iepriekšējās reformas laikā pieeja bija tāda pati – apvienojamo pagastu pārstāvji nāca kopā un sprieda, kāds varētu būt optimālais pārvaldes modelis. Kad 2021. gadā ievēlēs jaunos deputātus, svarīgi, kāda būs jaunā struktūra un pārvaldības modelis, kā tas strādās. Pirmais lēmums – ievēlēs domes priekšsēdētāju, otrais – izveidos un apstiprinās komitejas, tad trešais, ceturtais un piektais lēmums jau ir aprakstīts šajā koncepcijā, ko viņi pirms tam sagatavojuši. Iepriekšējās reformas gaitā visas pašvaldības, kas šo plānu bija sagatavojušas, var teikt – ko iepriekšējie bija sagatavojuši un atstājuši mantojumā, izmantoja, un problēmu nebija. Mēs ceram, ka arī šajā sasaukumā deputāti būs prātīgi, beigs cīnīties paši ar sevi, ar mums un izstrādās pietiekami izsvērtus un pārdomātus plānus, kurus nākamā vara pieņems.

Doma šāda: pašvaldībām tagad izmaksās 50 procentu naudas darba realizācijai un, ja nākamais sasaukums šos plānus pieņems, tad viņiem izmaksās arī otrus 50 procentus. Nedaudz motivējoši. Turklāt, kā rāda pieredze un statistika, nākamajā sasaukumā varētu iekļūt ap 60% no pašreizējā deputātu sastāva. Jo tā aktīvā politiskā sabiedrība, kas ir reģionā, ir diezgan noslēgta.

– Vai pašvaldībām tiks dots kāds paraugmodelis, kuru ievērot, veidojot pārvaldes struktūru? Vai pašvaldībām tiks ļauta brīva vaļa, atbilstoši šī brīža lielākās pašvaldības valdošās varas saprašanai un vajadzībai? 

– Mums būs jādod vairāki modeļi, mēs nevaram pašvaldībām aizliegt izvēlēties, tā ir viņu autonomā funkcija, par ko viņi mums uzstāj. Mūsu priekšraksti nedrīkst ierobežot viņu pašu varas tiesības. Protams, iedzīvotājiem jāskata un jāvērtē, kāds modelis būs. Mums, piemēram, arī pēc iepriekšējās reformas ir centralizētas pašvaldības, kur ir kopīgas iestādes, kopīga grāmatvedība, kur šis process vērsts uz resursu ekonomisku izlietojumu. Bet ir arī pašvaldības, kas izvēlējušās decentralizētu modeli, kur katrā pagastā ir viss. Piemēram, Daugavpils novadā katrā pagastā ir sava grāmatvedība… Valsts kontrole vairākkārt paudusi, ka šis ceļš nav ekonomisks, bet nu tā ir pašvaldības neietekmējamā griba… Taču pašvaldības savā vairākumā tomēr skatās, ka, darot kaut ko kopā un datorizēti e-vidē, mēs kopumā iegūstam ekonomisku efektu. Mēs ceram, ka [vietējie deputāti] paši nonāks pie šiem secinājumiem, dodot viņiem platformu, kurā var saprast, ka darīt pa vecam nav izdevīgi – saglabāt katrā pagastā lietvedi vai grāmatvedi vairs nebūs izdevīgi.

Ir problēma, ka iedzīvotāju skaits katru gadu samazinās, arī klientu skaits, kas apmeklē pašvaldību vai pagastmāju, katru gadu kļūst mazāks, līdz ar to pieredze rādīs, kā mazāku klientu skaitu apkalpot ar mazāku personāla skaitu.

Mēs arī rosinām to, ka pagasta pārvalde vairs nav obligāta kā struktūrvienība, bet tā ir brīvprātīga izvēle. [Taču] ir jābūt kontaktpunktam, kur var būt apvienots klientu apkalpošanas centrs ar bibliotēku. Būtībā klientu skaits, kas fiziski apmeklē pagastmāju, ir niecīgs. Patiesībā bibliotekārei dienā varbūt ir četri klienti, sekretārei divi, un viens universālais speciālists dienā var apkalpot visus sešus vai desmit cilvēkus.

– Iespējams, te varētu līdzēt arī pašvaldību darba digitalizācija. Kāda situācija šajā jomā?

– Pašlaik pašvaldību jomā ļoti maz ir jautājumu, kas ir digitalizēti, bet mēs ceram, ka lielās pašvaldības būs atsaucīgākas un piedāvās digitālus pakalpojumus. Valsts sektorā 60 procentu pakalpojumu jau tagad iedzīvotāji saņem elektroniskā veidā, neapmeklējot kontaktpunktus, tad pašvaldībās visā valstī centralizēta [pakalpojuma] nav neviena. Rīgā ir daži izņēmumi, Cēsīs ir pilotprojekts, kur izmēģina pakalpojumus, bet tādus pakalpojumus, kas būtu visai valstij pieejami portālā latvija.lv, pašvaldības nepiedāvā nevienu… Caur to mēs ceram, ka stiprākas pašvaldības būs gatavas, piemēram, digitalizētai bērnu reģistrācijai bērnudārziem, kapavietu reģistrācijai, miršanas faktu fiksācijai un citām lietām, par ko visvairāk pašvaldībā cilvēki vēršas.

Mūsu redzējumā 10 gados pašvaldība kļūs digitalizēta, un patiesībā pašvaldība būs aplikācija. Tas ir tas, uz ko mums jābūt gataviem, lai tie cilvēki 10 līdz 20 gadu griezumā nākotnē uz vietām būtu gatavi šo aplikāciju apkalpot. Katru gadu sarūk cilvēku skaits, kas fiziski grib iegriezties pašvaldībā. Jā, ar vecāka gadagājuma cilvēkiem tāda problēma [lietot e-paklpojumus] ir. Bet tādu iedzīvotāju īpatsvars, kas lieto datoru, ar katru gadu pieaug, un diemžēl vai par laimi, bet pašvaldība kļūst digitalizētāka.

Vairums pašvaldību vēlas dzīvot tumšākos ūdeņos

– Kā nereti praksē mēs – žurnālisti – esam pārliecinājušies, pašvaldību darbu kontrolēt ir mazas iespējas. Un ne tikai iedzīvotājiem un žurnālistiem. Arī valsts struktūrām ne. Nu, kaut vai tāpēc, ka nav jau vienota un salīdzināma modeļa, piemēram, tēriņu sadalījumam. Un šeit jautājums: vai ir domāts par budžeta izmaksu kritērijiem? Piemēram, pašlaik katra pašvaldība ieliek administratīvajās izmaksās, ko un kā vēlas, attiecīgi, iespējams, arī manipulējot ar skaitļiem, lai izskatītos skaistāk, nevis, lai būtu skaidri saprotamas reālās izmaksas… 

– Izpētot ārzemju pieredzi, secinām, ka administratīvās izmaksas nevarētu pārsniegt 10 procentus. Tā ir tāda mēraukla, ko mēs pašvaldībās gribam ieviest kā kontroles mehānismu. [..] Ko viens iekļauj administrācijas izmaksās, cits neiekļauj, līdz ar to nav salīdzināmi dati, un tas rada problēmas. Katras pašvaldības grāmatvedis pēc saviem ieskatiem izvēlas, ko viņš uzskata par administratīvajām izmaksām, un dažām pašvaldībām arī 40 procentus no budžeta veidoja administratīvās izmaksas.

Pašvaldību savienība īpaši iestājas pret vienotu administratīvo izmaksu finanšu uzskaites sistēmu… Bet jebkurā gadījumā, strādājot ar jauno Pašvaldību likumu, ir iecere dot pašvaldībām noteikt stingru un skaidru regulējumu, piemēram, ka Finanšu ministrija var izdot MK noteikumus par to, kas būtu iekļaujams noteiktās izmaksās, lai spētu kaut kā sagrupēt, lai spētu kontrolēt, kādiem resursiem tērē budžeta naudu. Pašlaik kontrolēt pašvaldības īsti nevar, tāpēc ir jāievieš vienota uzskaites sistēma.

Finanšu ministrija un VARAM vienojusies, ka līdz 2021. gadam sagatavosim vienotu metodoloģiju, kas ir administratīvās izmaksas, kas ir izmaksas izglītībai, komunālajai saimniecībai, jo tad būtu iespēja visu saimniecību redzēt… Tagad mums ļoti grūti un viņiem pašiem grūti… Pašvaldības, kuras ir uz attīstību vērstas, pašas norāda, ka būtu labi, ja būtu vienota metodoloģija, lai vieglāk varētu pārvaldīt pašvaldību. Savukārt tām, kurām vajag tumšākus ūdeņus, tās, protams, vienmēr ir bijušas pret, un tagad no 119, protams, tādu tumšo ūdeņu gribētāju ir vairāk, un Pašvaldību savienība vairāk atspoguļo viņu viedokli nekā to, kas vērsti uz attīstību.

Būs pašvaldībai iespēja izvēlēties, kādu pārvaldības modeli viņi gribētu ieviest dzīvē – vai viņi to grib centralizētu vai decentralizētu, bet par uzskaites sistēmu gan izvēles nebūtu.

Lai pašu vara nebūtu pārāk tālu…

– Sabiedrības līdzdalības jautājumi. Kāds ir jūsu vērtējums Līvānu modelim?

– Mums ir jāuzraksta jauns Pašvaldību likums, un tajā viena no svarīgām novitātēm ir tieši sabiedrības līdzdalības jautājumi, tas ir pirmām kārtām līdzdalības budžets. [Pēc pašreizējās ieceres] tiek dota iespēja novirzīt 1% budžeta tieši vietējo kopienu jautājumu izlemšanā pagastos. Būtībā pašvaldībai ir pienākums budžeta jautājumos 1% līdzekļu tēriņu saskaņot ar iedzīvotājiem, noskaidrojot, ko viņi gribētu, lai par šo 1% izdarītu savā pagastā. Tas nozīmē, ka katrā pagastā nodrošinātu konkrētus ieguldījumus, ko iedzīvotāji vēlētos savas infrastruktūras vai labklājības uzlabošanā.

Jā, par Līvānu novada modeli iesaku painteresēties, manuprāt, ļoti labs un interesants modelis. [Tur ir] izveidots pagastos konsultatīvs orgāns, Līvānu novadā tās sauc par valdēm. Domes pārstāvji nāk un iedzīvotājiem valdēs stāsta visu, ko domes sēdē plāno lemt, pirms vēl sēde notikusi. Katru mēnesi valde pulcējas, un pašvaldībai uzdevums katru mēnesi izstāstīt cilvēkiem, par kuriem jautājumiem lems.

Nevajadzētu uztvert šīs valdes kā kaut kādu jaunu vēlētu pārvaldības modeli. Tas ir brīvprātīgais darbs, sabiedriskā kārtā cilvēkiem rūp sava pagasta dzīve, viņi interesējas, pašvaldība ir atsaucīga, par jautājumiem stāsta. Bet nav paredzēts [šīm valdēm] dot nekādas tiešas funkcijas, tas ir tikai konsultatīvs orgāns, kas palīdz pašvaldībai uzturēt saikni ar iedzīvotājiem. Jo biežāk ir sarunas ar iedzīvotājiem, jo vairāk palīdz pašvaldībai, nevis pretēji. Mēs to redzam kā metodi, kādā veidā noņemt spriedzi tiem iedzīvotājiem, kuri saka, ka mūsu dome atrodas pārāk tālu. Svarīgi saglabāt šo saikni, lai pašvaldības darbinieki neattālinātos no tautas, savukārt tauta – no vēlētajiem priekšstāvjiem. Visas funkcijas, kas pašvaldībai ir uzdotas, ir jāpilda. Un tie stāsti, ka pašvaldība pārāk tālu… Nu pašvaldība ir tik tālu, cik mēs viņu paši tālu gribam redzēt.

– Vai līdz ar reformu kaut kas mainīsies funkciju deleģējumā – vai valsts kādas funkcijas no pašvaldībām pārņems vai, gluži pretēji, vēl kādas nodos vietvarām?

– Šobrīd šādas runas ir pārsteidzīgas. VARAM ir uzdots izstrādāt plānošanas reģionu stiprināšanas likumu. Bet plānošanas reģionu stiprināšana ir vērsta uz valsts funkciju pārdali reģionālā līmenī. Sarunās un visur, kur politiķi ir pulcējušies un par to diskutējuši, kā arī neviena no pašvaldībām, cik ir aicinātas piedalīties šajās diskusijās, nav ierosinājusi kādu funkciju atdot plānošanas reģionam. Šis modelis, tas ir, 42 novadu modelis, kas apstiprināts Saeimā, ir izveidots uz šīm visām funkcijām. Un pašvaldībām ir 111 funkcijas, vesela virkne jautājumu, kas pašvaldībai autonomi jāveic. Un šīs funkcijas nemainās.

Runa ir tikai par to, ka plānošanas reģionam, kas šobrīd ir tāda virsuzraudzības struktūra, varētu mainīt juridisko formu, un tiek diskutēts, ka tā varētu būt valsts un pašvaldības kopiestāde. Bet no pašvaldību bloka ne par vienu funkciju, kura varētu nonākt plānošanas reģionam, šobrīd netiek diskutēts. Ir bijuši daži priekšlikumi no atsevišķiem Saeimas deputātiem, piemēram, par izglītības funkciju. Bet izglītības funkcija veido ap 50% pašvaldību budžeta. Un, ja pašvaldībai prasa, vai tā ir gatava maksāt 50% no sava budžeta, tad atbalsta nav nekāda. No tām 111 funkcijām, kas pašvaldības dara naudīgas, ir izglītība, komunālā saimniecība un labklājība. 90% no budžeta ir trīs funkcijas, un viss pārējais ir tikai mazās, kaut kādi darbiņi… Neviena no lielajām funkcijām šobrīd nav sarunu priekšmets.

– Dažas mazās pašvaldības, kas ir iekļuvušas reformā, ir gatavas atdot dažādas funkcijas.

– Protams, mazās pašvaldības ar 1000 iedzīvotājiem gatavas jebkuru funkciju atdot, tikai lai neaiztiek viņu novadu! Tā viņi ir gatavi… Bet tur nav nekāda racionālā kodola. [Bet mēs redzam], ka pašvaldības netiek galā ar funkcijām. Ja pašvaldība savu funkciju deleģē blakus pašvaldībai izpildei, tad mēs to kvalificējam kā nespēju šo funkciju veikt. Jo pašvaldība nav dibināta biznesa struktūrā, bet pašvaldība dibināta ar mērķi veikt valsts uzdotās un pašvaldības tiešās funkcijas. Tai nav jātirgojas, kur un ko var nopirkt lētāk… Piemērs: Jelgavas novads apsaimnieko mājas Tērvetes novadā. To māju apsaimniekošanu, kas nav tirgus situācijai atbilstīga, apmaksā no Jelgavas iedzīvotāju samaksātajiem nodokļiem. Tērvetē lētāk apkopj mājas nekā pati Tērvete to varētu izdarīt. Bet rezultātā par to jāpiemaksā Jelgavas novada iedzīvotājiem tāpēc, ka pašvaldība lielāka.

Mazo pašvaldību nespēja tikt galā ar funkcijām arī bija viens no argumentiem administratīvi teritoriālajai reformai.

Turpmāk vēl.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.