Lēniem soļiem esam pietuvojušies Brīvības laukumam.

 Lai ielūkotos tā vēsturē, atkal ņēmām palīgos A. Ozolas grāmatu «Tukums», kurā lasāms, ka tagadējais Brīvības laukums veidojies kā tirgus pie Livonijas ordeņa pils. Tā kā apkārtne pils Austrumu daļā bijusi stipri mitra, ēkas būvētas tikai uz ziemeļiem no pils. Nocietinājumu apkārt miestam nav bijis, tāpēc gruntsgabali bijuši salīdzinoši lieli. Un iedzīvotāji nodarbojušies ne tikai ar amatniecību un tirdzniecību, bet arī ar lauksaimniecību.

Kādreiz laukums bija daudz plašāks

Pēc arhitektes Ingas Dimbiras domām, Brīvības laukuma apkārtnē saskatāmas regulāra plānojuma iezīmes, kas liecinot, ka tirgus laukuma teritorija sākotnēji bijusi paredzēta  divreiz lielāka – aptuveni 10 925 m². Tomēr laukuma ziemeļu pusē izveidoti vēl divi gruntsgabali, kas teritoriju samazinājis. 17.gs. šie gruntsgabali piederējuši Jaunmoku  un Cērkstes muižai.

Kā liecinot Ozolmuižas pārvaldes dokumenti, 17.gs. apbūve ap pili ir mainījusies. Līdz tam pils atradusies atstatus no pārējām ēkām un no miesta to atdalījis aizsarggrāvis un neapbūvēta teritorija, bet Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs šo neapbūvēto zemes gabalu 17.gs. vidū pārdevis Zaharisam Smoliānam. Īpašnieks tur uzbūvējis divas dzīvojamās ēkas un erberģi, kā arī aizbēris daļu hercoga zivju dīķa.

  1. gadā pils tikusi nodedzināta – šo grēka darbu paveikušas Kurzemē sirojošās Krievijas ķeizara Pētera I karaspēka daļas. 1710. gadā sācies mēris, kā rezultātā izmirusi lielākā daļa iedzīvotāju. Un kopš tā laika pils savu nozīmi zaudējusi un vairs netika atjaunota. Virspilskungam, kura rezidence no 17. gs. vidus atradusies pilī, nācies meklēt patvērumu citur.

Pēc mēra pandēmijas pilsētā atkal pamazām sākusi atdzīvoties, un laukuma dienvidu pusē zemi ieguvusi Praviņu kroņa muiža un cieši klāt pie vecajiem pils mūriem uzbūvēts krogs. Iespējams, ka tolaik celtniecības laikā daļēji aizbēra arī pussagruvušo pils nocietinājuma grāvi. Lai rastu plašāku noietu savai produkcijai, īpaši alum un degvīnam, muižnieki centās atvērt Tukumā savus krogus. Tādi bijuši arī Jaunmoku, Vilkājas un Ozolmuižai.

Tendences mainās – katram veikalam vajag savas durvis

  1. gs. beigās muižnieki sākuši sadalīt un pārdot savus gruntsgabalus tirgotājiem, galvenokārt ebrejiem, kuri pēc 1790. gada strauji ieplūda Kurzemē un par divkāršu samaksu arī varēja iestāties tirgotāju un amatnieku ģildēs. Līdz ar iedzīvotāju skaita pieaugumu samazinājies gruntsgabalu lielums un apbūve pilsētas centrā kļuvusi blīvāka. Izveidojusies jauna iela – Ādmiņu iela, kuru 1810. gadā par godu Krievijas ķeizarienes vizītei nosauca par Elizabetes ielu. Apbūvei arvien vairāk paplašinoties un pietuvojoties pilij, aizsarggrāvis aizbērts pavisam. Jaunuzbūvētajās māj;as ierīkoti gan krogi, gan iebrauktuves un tirgotavas. Tā kā pils un tajā esošais brūzis nopostīti, pie Tirgus laukuma uzbūvēts jauns brūzis. Kā liecina 1802. gada pilsētas plāns, Brīvības jeb, kā toreiz, Tirgus laukuma apkārtnē jau šajā laikā bijusi izveidojusies ielu sistēma, kas saglabājusies līdz pat mūsdienām. Laukuma tagadējā apbūve lielākoties veidojusies 18. gadsimtā.
  2. gs. laukumam vairs nav bijusi reprezentācijas nozīme, jo pilsētas un apriņķa pārvaldes iestādes neatradās pilī, bet gan Lielajā ielā. Taču Tirgus laukums joprojām bija centrālā tirdzniecības vieta: trīs reizes nedēļ šeit noticis tirgus.

Taču 19.gs.beigu komercializācijas tendences lielā mērā pārvērtušas  Tukuma pilsētas ainavu, jo veco ēku plānojums mainīts, izbūvējot atsevišķas ieejas katram veikalam, sētās būvēti erberģi un noliktavas preču uzglabāšanai, līdz apbūvēti visi pilsētas centra zemes gabali un līdz ar to samazinājusies dārzu platība.

Plāno Brīvības laukumu un Atbrīvošanas pieminekli

Tirdzniecības apjomiem pieaugot, aktuāls kļuvis jautājums par jauna, plašāka tirgus laukuma nepieciešamību. Un tas bija aktuāls arī 20. gs. sākumā un arī vēlākajos gados, un 30. gados tāds arī uzbūvēts pie jaunās pamatskolas. Bet vēl 1930. gada 18. martā notikušajā 1905. gadā cietušo piemiņas atzīmēšanas komisijas sēdē nolemts uzlikt piemiņas plāksni kritušajiem, un par piemērotāko vietu izraudzījušies Tirgus laukumu. Paredzējuši, ka pēc jaunā tirgus laukuma atvēršanas vecajā tiks ierīkota atpūtas vieta ar apstādījumiem un to pārdēvēs par Brīvības laukumu. 1933. gadā pilsētas dome vēlreiz spriedusi par laukuma nosaukuma maiņu, atbalstot Brīvības laukuma ideju. Vienlaikus dome paredzēja vākt  līdzekļus Atbrīvošanas  pieminekļa būvei.

  1. gadā pilsētas budžetā Brīvības laukuma labiekārtošanai bijis paredzēts izlietot 1 600 latu, ziedojumos bija savākti 1 658 lati. Tukuma Atbrīvošanas pieminekļa celšanas komitejas prezidijs ziņojis, ka par pieminekļa celtniecību varot droši runāt, bet… plāns tomēr, kā zināms, netika īstenots.

Kā sarkans, tā sarkans…

  1. gadā, Latvijā ienākot padomju armijai, Brīvības laukumu steidzīgi pārdēvēja par Sarkano laukumu. Savukārt 1941. gadā, ienākot  vācu armijai , tas atkal pārtapa par Brīvības laukumu. Bet atkal no 1945. līdz 1991. gadam tā nosaukums bija atkal Sarkanais laukums. 1949. gadā izstrādāts plāns pilsētas centra radikālai pārbūvei, paredzot apbūves nojaukšanu  un plaša parka ierīkošanu. Nami bijušās Vecmoku ielas sākumā tikuši nojaukti, sapludinot  Sarkano laukumu  ar skvēru jaunbūvējamā universālveikala priekšā. Mazpilsētas centrā radās neierasti plašs laukums un līdz ar to tika mainītas arī adreses, un bijušie  Vecmoku, Skolas un Mazās Uguns ielas nami ieguvuši Sarkanā laukuma adresi.
  2. gadā Sarkanajā laukumā uzstādīts piemineklis Ļeņinam. Tas uzstādīts uz postamenta, ko izgatavoja no cita pieminekļa akmens plāksnēm – nograujot Klapkalnciemā pieminekli somu jēgeru piemiņai. Un laukums kļuvis par pilsētas ideoloģisko centru, kur notika karaspēka parādes un darba ļaužu gājieni un mītiņi PSRS valsts svētkos, un piedalīšanās tajos bijusi obligāta. Visos svētkos pie pieminekļa tikuši nolikti ziedi. Tā piemēram, 1968. gada «Komunisma Rīts» rakstījis par šādiem svētkiem, konkrēti vadoņa Ļeņina dzimšanas dienu: “Ir tāda diena pavasarī, kad pirmos ziedus no birzīm un gravām saudzīgu roku simti gulda uz V. I. Ļeņina pieminekļa vēsā granīta. Tā ir viņa, lielā vadoņa un skolotāja, dzimšanas diena. Todien Tukuma Sarkanajā laukumā Ļeņina pieminekļa pakājē pirmie ziedus nolika bērnudārzu audzēkņi. Bet vēlāk te saulē sārtojās triju vidusskolu pionieru kaklauti, vizēja oktobrēnu un komjauniešu nozīmītes. Te apstājās dažādu profesiju un dažādu vecumu ļaudis, jo Ļeņina vārdam sinonīmi padomju cilvēkiem Ir cieņa, mīlestība,  svētums. Mītiņu pie pieminekļa atklāja rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs M. Rozenštams. Pionieru vienības nodeva raportus, skanēja valsts un republikas himnas. Sirsnīgu uzrunu sacīja partijas rajona komitejas pirmais sekretārs A. Arbeiters. Par revolūcijas skarbajām dienām jaunatnei pastāstīja sirmais revolucionārs M. Zaļais. Pēc tam pie mikrofona nāca oktobrēni, pionieri, komjaunieši, skanēja kvēlu dzeju rindas, pateicības, solījumi, un atkal ziedi uz pieminekļa postamenta. Nākotnes paaudze apliecināja savu uzticību komunisma pamatlicējam mūsu zemē, Jo viņi būs tie, kas tajā dzīvos. Zilie, baltie un sārtie, visi ziedi šodien Tev, lielo skolotāj! …Kvēli un patiesi skan jauno ļeņiniešu vārdi.”
     Piemineklis bijis rūpnieciski gatavots, bez mākslinieciskas vērtības un tā tehniskais stāvoklis gadu gaitā pasliktinājies.. Katru pavasari to nācies pārkrāsot un māksliniekiem bijis uzdots labošanas darbus veikt naktī, lai cilvēki neredzētu.

20.gs. 80. gadu beigās Tukuma rajona izpildkomitejā atkal tikusi apspriesta ideja par Sarkanā laukuma labiekārtošanu un revolucionāru piemiņas vietas izveidi. Ticis izstrādāts arī  skvēra apbūves priekšlikums. Blakus bijušajai sinagogai bijusi plānota arī Laulību pils celtniecība, dodot adresi Sarkanais laukums 7. Bet projekts netika realizēts. Bet arī Tukuma iedzīvotāji bija savs redzējums – 1988. gada laikrakstā «Komunisma Rīts» kāds iedzīvotājs par to bija izteicies: “Sekojot polemikai presē, uzzinām, ka Ļeņina piemineklis Tukumā Ir novecojis kā morāli, tā ari fiziski. Ir arī tīri ētiski iemesli pieminekļa no-

ņemšanai. Gribu iesaistīties šajā polemikā […] Tukuma novadam ir ar ko

lepoties. Latviešu tautas gods ir latviešu sarkanie strēlnieki Tukuma 6. pulks nosargāja un glāba to cilvēku, kas parakstīja dekrētu par Mieru, par neatkarīgu Latvijas valsti. Tradīcijas prasa cienīgu pieminekli, pie kura noritētu mītiņi, saieti un svinīgi rituāli. Tukumā laukumi ir vairāki. Es redzu centrā latviešu strēlnieku ar karogu rokā […]”

 

Padomju ēras beigas…

  1. gadā pēc Tukuma pilsētas domes pieprasījuma speciālā komisija veikusi Ļeņina pieminekļa novērtējumu un atzīts, ka tā tehniskais stāvoklis ir slikts un ka tam nav mākslinieciskas vērtības, tādēļ ir pieļaujama tā demontāža. 1990. gada 29. maijā ticis noņemts piemineklis un atjaunots Brīvības laukuma nosaukums. Interesantu rakstu var lasīt 1993. gada ārzemju laikrakstā « Latvijas Amerikā»: “Vēl pavisam nesen jautāja, kur ir vēsāks klimats – Rīgā vai Tukumā? Rīgā Ļeņins stāvēja ar kailu galvu, bet Tukumā – ar žokejnīcu! Tagad ir vairs tikai tukši laukumi. Acīmredzot klimats Tukumā un Rīgā kļuvis vienāds, vai vismaz līdzīgs. Taču Latvijā vēl Ļeņinu ir pietiekoši daudz, lai gan Baltijas klimata izlīdzināšanos apstākļos varēja novērot, kā Viļņā tika aizvākti uzreiz seši pieminekļi, nepataupot pat krievu dzejnieku Aleksandru Puškinu…” Jaunā laukuma rekonstrukcijas projektu izstrādājušas arhitektes  Ināra Maurāne un Elita Aide. 1995. gadā par godu  Tukuma kā apriņķa pilsētas 200 gadu jubilejai atklāta rekonstruētā Brīvības laukuma daļa ar strūklaku un laukumā sarīkoti pirmie pilsētas svētki.

Mūsdienās laukuma apbūves kompozīciju veido dažādu laikmetu, stilu un vēsturiskas nozīmes ēkas un atkal jau ir tapis jauns laukuma pārbūves projekts, uz kuru metu konkurss tika izsludināts jau 2013. gadā. 2019. gadā mūsu laikrakstā, par jauno  tika rakstīts :“ Trīs dažādu veidu koku stādījumi, plašas puķu dobes un rotaļu iespējas bērniem, daudz vairāk soliņu un velonovietņu un, galvenais, sakārtota infrastruktūra – šie bija vien daži akcenti, par kuriem, raksturojot Brīvības laukuma jauno veidolu, 18. jūnija finanšu komitejas sēdē Tukuma novada domē stāstīja uzņēmuma «Landshape» ainavu arhitekts Ģirts Runis. Šis uzņēmums sadarbojas ar SIA «Mark arhitekti», kas pirms sešiem gadiem uzvarēja Brīvības laukuma pārbūves metu konkursā.” Tā vēl joprojām tiek diskutēts un spriests, par to, kas ir nepieciešams, lai laukumu varētu izmantot gan svētkos gan ikdienā.

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.