Avots: «Zudusī Latvija» Tukuma parks

Gadsimta ceļojums – lēnām apkārt Tukumam

Šoreiz atkal lielu paldies jāsaka mūsu atsaucīgajiem lasītājiem, kas aizvien palīdz papildināt mūsu kopīgos vēsturiskos stāstus vēl un vēl. Tā pēc iepriekšējām publikācijām par Vecajiem Veļķu kapiem un Dzelzceļnieku ambulanci ar mums sazinājās Marutas kundze (savu uzvārdu kundze atsacījās nosaukt), ksd savulaik arī pati strādājusi Dzelzceļa ambulancē –  laikā, kad tur strādājis arī dakteris Gereišs…

Cik zinot, viņa meita nu strādājot par skolotāju. Par zobārstu pēckara gados tur strādājis arī tāds dakteris Drūle, bet vēlāk – daktere Andersone. Pati aizgājusi uz Tukuma slimnīcu strādāt 1968. gadā, bet Dzelzceļa ambulance vēl 80. gados pieņēmusi pacientus. Vēl Marutas kundze atcerējās, ka viņas tēvs reiz stāstījis par Sīļu ģimeni, kam reiz piederējusi šī ēka starp Kandavas un Lielo ielu. Ģimene esot emigrējusi, uz kurieni – to gan neatceroties – vai uz Ameriku, vai Vāciju. Marutas kundzes tēvs un nama saimnieka dēls Harijs Sīlis esot bijuši vienaudži, tāpēc arī zinājuši par šo ģimeni. Vairāk papētot senos laikrakstus, atradām informāciju par Kārli Sīli, kuram piederējusi betonrūpnīca. Tā 1937. gada laikrakstā «Ilustrētā tehnika. Motors un sports» varam lasīt: “Kārla Sīļa betongranīta rūpniecība Tukumā savu darbību uzsākusi 1923. g. kā akmeņu kaltuve un pamazām paplašinājusies. Gadu vēlāk iekārtota arī cementbetona lietuve, kuras izstrādājumi guvuši plašu tirgu, un tagad uzņēmums nodarbina apmēram 10 strādniekus. Izgatavo arī aku grodus, dažādas caurules, kārniņus u. tml. Uzņēmumam pasūtījumi no plaša Kurzemes apgabala.”

Jautāta par apkārtni, Marutas kundze stāstīja: “Tad, kad es sāku iet Raiņa skolā, tas bija laiks, kad tur noraka kapu kalnu – Vācu  kapus. Mēs kā bērni gājām skatīties, kā no grants kaudzēm slīdēja ārā skeleti. Rakšana notika diezgan straujā tempā. Vēl tagad atceros skatu, kā no augšas viss bruka kopā, krusti gāzās lejā… Tas bija diezgan nepatīkams skats. Es dzīvoju pavisam netālu – Kuldīgas ielā, tādēļ varu teikt, ka šis kalns tika norakts manu acu priekšā Atceros, ka arī Kapu kalna otrā galā – pie vecajiem vācu kapiem, bija kapliča, un mums – bērniem – stāstīja, ka tur ir baronu kapi… Kapliča jau bija iegruvusi, un mēs skrējām skatīties, kas tur nu būs, tad arī redzējām tur vaļējus metāla zārkus…”

Pilsētas parks – Vienības dārzs

Bet nu… Taisnā ceļā – neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi (auto plačos ielūkosimies nākamajā reizē) – devāmies uz Tukuma Pilsētas parku, kura kādreizējais nosaukums bijis gan Vienības dārzs, gan arī 1905. gada parks.

  1. Ozolas grāmatā «Tukums» varam lasīt, ka jau no senseniem laikiem Pauzeru pļavās bijušas pilsētas zirgu ganības, kā arī turpat atradusies ganu māja (tagad – Lielā iela 38). Jau 1869. gadā Kurzemes gubernators ieteicis pilsētā ierīkot publisku dārzu atpūtai un greznumam. Parku ierīkojis barons Pauls fon der Reke un jau pēc gada – 1877. gadā – viņš to uzdāvinājis pilsētai. Tas kļuvis par pilsētnieku iecienītu pastaigu vietu. Tajā bija stādīti dažādi svešzemju koki un izveidoti grantēti celiņi. Tomēr parks pamazām panīcis. Vietēji iedzīvotāji atsākuši tur ganīt ganīja lopus, kā arī žāvējuši veļu. Pēc nepilniem 20 gadiem – 1896. gadā – pilsētas dome atļāvusi baronam Rekem parkā būvēt mūzikas estrādi un deju laukumu. Un 1901. gadā par pilsētas līdzekļiem pilsētas parkā uzbūvēts arī paviljons, kur vēlāk bijis arī restorāns. Vasarās un nedēļu nogalēs tajā regulāri spēlējis orķestris, bet iedzīvotājiem, lai apmeklētu parku, bijis jāpērk ieejas kartes. Taču 1939. gadā laikraksts «Rīts» informējis, ka Tukuma Vienības dārza restorāns nodedzis: “Ziņojums «Rītam» no Tukuma, 10. augustā. (Pa tālruni pulksten divos.). Šonakt Tukumu piemeklējusi ugunsnelaime, kas bezmaz būtu nodarījusi lielu postu visai pilsētai. Dažas minūtes pēc pulksten vieniem sāka degt Tukuma pilsētas pašvaldībai piederošais Vienības dārza restorāns. Tūlīt izziņoja ugunsdzēsēju trauksmi, bet, kad pēc 10 minūtēm ugunsdzēsēji atsteidzās, restorāna ēka – koka būve – jau dega gaišas liesmās. Karstums bija tik liels, ka nebija iespējams neko izglābt. Ugunsdzēsēji bija spiesti aprobežoties ar apkārtnes pasargāšanu no liesmām. Par laimi vējš pūta uz dārza pusi. Ja tas būtu nesis liesmas pretējā virzienā, tad aizdegtos ari citas Tukuma ēkas, radot neiedomājamu postu. Apdeguši ari daudzi parka krāšņuma koki. Zaudējumi pēc pavirša aprēķina pārsniedz 25 000 Ls. Ēka vien bijusi 15 000 Ls vērtībā. Lieli zaudējumi nodarīti restorāna nomniekam Smukausam. Viņam sadegušas visas preces 10 000 Ls vērtība, kamēr apdrošinātas tās bijušas tikai par 5 000 Ls. Ugunsgrēka iemesli pagaidām nav noskaidroti, domā, ka liesmas radušās virtuvē. Ugunsgrēka izcelšanās brīdī ēkā vairs neviena nebijis – kā viesi, tā apkalpotāji restorānu atstājuši īsi pirms pulksten vieniem.”

…un reiz arī «1905. gada parks»

Vēl A. Ozolas grāmatā «Tukums» var lasīt, ka 1905. gada revolūcijas laikā parkā notikuši vairāki mītiņi. Tajos piedalījušies arī pilsētas skolas audzēkņi, kuri bijuši vieni no visrevolucionārāk noskaņotajiem jauniešiem un prasīja uzlabot mācību apstākļu skolā. Pirms pirmā pasaules kara parkā regulāri notikuši dažādi pasākumi un 1914. gadā to no pilsētas nomājis Matīss Dambis. Vakaros parks ticis arī izgaismots. Diemžēl kara laikā parkā pasākumi vairs neesot notikuši, bet pēckara laikā ticis atjaunots gan paviljons, gan arī estrāde. Tos īrējis uzņēmējs Paulis Kodols. Un šajā laikā parkā bieži notikušas sporta sacensības, dažādi svētki un pasākumi.

  1. gada augustā parks pārdēvēts par Vienības dārzu. Tas ticis iznomāts Jānim Freimanim ar noteikumu, ka pilsētas valde reizi gadā parku var izmantot bez maksas. Zināms arī, ka 1935. gada 1. septembrī parkā notikusi tradicionālā Precību tirgus balle, un tās ieņēmumus izmantoja parka žoga būvei.

Pēc Otrā pasaules kara, pieminot Tukuma bruņoto sacelšanos, parkam dots jauns nosaukums – “1905. gada parks”. Teritorija gan nav bijusi īpaši sakopta. 1947. gadā «Tukuma Ziņotājs» publikācijā «Atjaunosim pilsētas parku» rakstījis: “Tukuma darba ļaudīm būtu patīkami brīvo laiku pavadīt, atpūšoties un nodarbojoties ar sporta spēlēm Tukuma pilsētas parka veco koku paēnā. Bez tam mūsu republikas galvaspilsētā Rīgā un vienā otrā citā lielākā republikas pilsētā svētdienu vai citu dienu vakaros parkos pulcējas pilsētas iedzīvotāji, lai noklausītos vērtīgus instrumentālus un vokālus koncertu priekšnesumus. Arī tukumniekiem tāda iespēja būtu, ja par to savā laikā būtu padomājusi Komunālās saimniecības nodaļa, kam piekrīt uzdevums uzbūvēt piemērotu koncertestradi, iekārtot solus, atjaunot žogus, celiņus, puķu un košumkrūmu dēstījumus, volejbola un tenisa laukumus, atspirdzinājumu kioskus. Šie darbi bija uzsākami jau sen, bet vēl nav par vēlu nokavēto panākt. Tad arī pilsētas lielākās kultūrizglītības iestādes, piemēram, kultūras nams varētu noorganizēt piemērotus koncertus, priekšnesumu vakarus pilsētas parkā u. tml.

Izbeigsim beidzot paviršību pilsētas parka atjaunošanā. Organizēsim un

vadīsim darbu, iesaistot tanī arī pilsētas iedzīvotājus. Pilsētas izpildu

komiteja rīko svētdien, 13. jūlijā, talku, kurā aicināti piedalīties visi darba

spējīgie pilsētas iedzīvotāji. Tikai kopīgiem spēkiem aizrautīgā darbā panākumi neizpaliks.” Bet tikai 1948. gada februārī pilsētas izpildkomiteja pieņēmusi lēmumu rīkot parkā talkas: izveidot celiņus un zālienu, atjaunot bērnu rotaļu laukumu un tualetes.

  1. gadā parku – 35 340 m² lielu teritoriju – nodeva Tukuma rajona Patērētāju biedrībai, lai tā te ierīkotu atpūtas vietu ar celiņiem, estrādi un deju grīdu. Vēlākajos gados ierīkoti arī karuseļi bērniem.

Uz ilgu laiku atstāts novārtā

Tomēr 20. gadsimta 80. un 90. gados parks tika atstāts novārtā. Atkalatdzimšana sākusies tikai 2002. gadā, kad parkā uzbūvēta jauna estrāde, kurā notika dažādi kultūras pasākumi. 2003. gadā, blakus parkam uzsāka jauna, moderna futbola laukuma celtniecība. 2005. gadā pilsētas dome izsludināja skiču projektu konkursu Pilsētas parka attīstībai.

Un tikai pēc deviņiem gadiem – 2014. gadā – tika uzsākti parka labiekārtošanai priekšdarbi, kad parka teritorijā tika atjaunota meliorācijas sistēma un sakopti koki, bet parka labiekārtošanas pirmās kārtas būvdarbi tika uzsākti 2015. gada septembrī. Būvdarbus objektā veica SIA «Strabag», un 30. jūnijā parks nodots ekspluatācijā, bet parka svinīgā atklāšana notika Tukuma Rožu svētku laikā – 17. jūlijā.

Pašvaldības informatīvais izdevums «Tukuma Laiks» 2015. gadā informējis, ka  projekta pirmajā kārtā parkā ierīkoti vairāki celiņi – bruģēti pastaigu celiņi, asfalta seguma celiņi skrituļošanai un skriešanai. Visā parka teritorijā ierīkots funkcionālais un dekoratīvais apgaismojums, kā arī videonovērošanas sistēma. Izveidots āra trenažieru laukums un divi rotaļlaukumi ar modernām iekārtām, kas paredzētas dažādu vecumu bērniem. Parkā izvietoti arī atpūtas soliņi, velosipēdu statīvi un atkritumu tvertnes. Pilsētas parka apmeklētāju vajadzībām skeitparka teritorijā uzstādītas arī pārvietojamās tualetes. Pirmās kārtas būvdarbu kopējās izmaksas bijušas 515 107, 96 eiro (bez PVN), kas segtas no pašvaldības budžeta līdzekļiem.

Savukārt projekta otrās kārtas būvdarbus bija plānots veikt nākamajā gadā, paredzot izbūvēt estrādi, stāvlaukumu pie Revolūcijas ielas, iebraucamo ceļu saimnieciskajām vajadzībām, kā arī papildu celiņus un atpūtas vietas. Tika plānots arī  veikti papildu apzaļumošanas darbus – stādīti jauni koki, dekoratīvo krūmu grupas un citi košumaugi.

  1. gadā top jauni plāni parka attīstībai. A. Puķīte NTZ raksta: “Tukuma pilsētas parkā tiks uzstādīts kafejnīcas modulis, kurā būs arī tualetes. Kopējās visu darbu izmaksas ar PVN ir 71 899,50 eiro, tostarp 12 098,79 eiro – terases modulis, 22 858,11 eiro – kafejnīcas un tualetes moduļi (abus izgatavoja SIA «ReBalt Modular Systems»), 22 083,99 eiro – stabveida pamatu izbūve, moduļu montāža, bruģa seguma izbūve, uzbrauktuvju ierīkošana, objekta teritorijas labiekārtošana un pievienošana inženiertīkliem (darbus veic SIA «Telms»), kā arī ūdensvada un kanalizācijas tīklu projektēšana un izbūve par 12 858,61 eiro (SIA «Tukuma ūdens»).»

Turpmāk vēl…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.