Lai katrs samaksātu par saviem atkritumiem – taisnīgu cenu

Problēma – Diskusija – Risinājumi

Kā nenoslīkt atkritumu kalnos? Kā samaksāt tikai par saviem nevis arī par kaimiņa atkritumiem? Kur beidzas paša, kur sākas apsaimniekotāja un pašvaldības atbildība? Vai iedzīvotājiem ir jāstājas konteineru sardzē?

Uz šiem un citiem jautājumiem, kas saistīti ar atkritumu apsaimniekošanu, jo īpaši Tukuma pilsētas daudzdzīvokļu namos, meklējām atbildes diskusijā, kas 18. augustā notika mūsu laikraksta redakcijā un kurā piedalījās visas iesaistītās puses. Sarunā pašvaldības, atbildīgo dienestu un arī atkritumu apsaimniekotāju pusi pārstāvēja pašas atbildīgākās novada amatpersonas: Tukuma novada pašvaldības vadītājs Gundars Važa, viņa vietnieks Imants Valers, Tukuma novada pašvaldības izpilddirektors Ivars Liepiņš; Tukuma novada Pašvaldības policijas priekšnieks Armands Hohfelds un Tukuma novada Pašvaldības policijas priekšnieka vietnieks Edgars Redko.

Namu apsaimniekotāju – SIA «Tukuma nami» – pārstāvēja tās valdes loceklis Uldis Eglītis. Savukārt, iedzīvotāju pusi, protams, izmantojot jūsu, cienījamiem lasītāji, redakcijā iesūtītos un arī NTZ portāla komentāros ierakstītos ierosinājumus un jautājumus pārstāvējām mēs – žurnālisti: laikraksta redaktore un šīs diskusijas vadītāja Ivonna Plaude, pie datoriem – žurnāliste un Tukuma ziņu lappušu redaktore Agita Puķīte, žurnāliste Baiba Reinsone un videooperatore Elīna Maslovska. Jāpiebilst, ka tiešsaistē diskusija bija un video formātā joprojām ir vērojama «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» Feisbuka kontā.

Gluži vai revolucionāra situācija

Nu jau kādu laiku varam visai droši apgalvot, ka mūsu pašvaldībā, Tukuma pilsētā un jo īpaši tās daudzdzīvokļu namu Centra mikrorajonā vismaz vienā – tas ir, atkritumu apsaimniekošanas jomā – ir izveidojusies teju revolucionārā situācija. No dažādiem avotiem nākusī informācija, sūdzības, foto attēli un arī katra paša pieredze liecina, ka ne tikai iedzīvotāji, bet arī namu apsaimniekotāji un atbildīgo dienestu pārstāvji nav apmierināti ar esošo situāciju. Ne iedzīvotājus, ne atbildīgos nepamierina, ka konteineru laukumos teju visu laiku valda nekārtība, netīrība, ka tur regulāri tiek izmests liels daudzums nestandarta un lielgabarīta atkritumu, ka ap šiem konteineru laukumiem, var teikt, izveidojas stihiskas atkritumu izgāztuves. Šāda situācija visbiežāk vērojama Spartaka ielā 26, Krasta ielā 1, Celtnieku un Meža ielas konteineru laukumā, arī citviet, kur uz pašvaldības zemes ir ierīkoti šķiroto atkritumu savākšanas laukumi. Jā, apsaimniekotājs spriež, ka varētu jau atkritumus izvest biežāk, bet šis risinājums iedzīvotājus gan nekādi neapmierina – jau tagad daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji – viena vidēja mājsaimniecība par atkritumu savākšanu un izvešanu maksā vismaz trīs līdz četras reizes vairāk nekā līdzīga mājsaimniecība privātmāju rajonā…

Dzīvokļos dzīvojošie maksā gan par sadzīves, gan lielgabarīta atkritumiem

Plaude:

– Vispirms noskaidrosim, kāds ir ”spēles laukums” – cik [Tukuma Centra] mikrorajonā ir māju, mājsaimniecību, cik ir atkritumu apsaimniekošanas laukumu, konteineru? Eglīša kungs, lūdzam situācijas vizualizāciju no jūsu puses.

Eglītis:

– Kopumā pilsētā apsaimniekojam 187 mājas un 118 konteineru novietnes. Pilsētā ir tā specifika, ka pie daudzdzīvokļu mājām konteineru laukumi ir vienoti – viens laukums vairākām mājām. Protams, ir arī mazākas mājas, kurām katrai ir savs laukums. Te sākās viena no specifiskajām problēmām – šiem lielo daudzdzīvokļu māju atkritumu konteineriem ir liels lietotāju skaits, kurš bieži vien nav identificējams. Piemēram, iedzīvotāji no Kurzemes ielas 2 var savus atkritumus izmest arī Spartaka ielas 11 laukumā, savukārt Spartaka ielas 11 iedzīvotāji var lietot arī Spartaka ielas 26 laukumu. Tas ir atkarīgs no cilvēka dislokācijas vietas – kurš konteinera laukums ir tuvāk, to arī izmanto. Māju robežas nevar tā strikti sadalīt, un tā jau ir atbilde uz jautājumu – kāpēc maksu par izvestiem atkritumiem no viena konkrēta laukuma nevar sadalīt konkrētai mājai. Tagad runāsim par samaksu. Pirmkārt, gribu atgādināt, ka kopš 2018. gada tarifs ir pieaudzis par 45% – 2018. gadā tarifs par m³ bija 9,78 eiro, bet tagad tas ir 14,22 eiro. Te ir arī izskaidrojums, kāpēc ir atkritumu sadārdzinājums. Otrkārt, ir svarīgi, lai cilvēki saprastu algoritmu, kā veidojas maksa par atkritumiem. Tā sastāv no divām komponentēm – pirmā ir maksa par sadzīves atkritumiem, kurus izved atkritumu apsaimniekotājs SIA «Piejūra». Otra komponente – maksa par lielgabarīta atkritumiem, kurus iedzīvotāji noliek pie atkritumu konteineriem un kurus mēs kā apsaimniekotājs izvedam. Ikdienā var redzēt šo mazo traktoriņu, kas kursē pa pilsētas ielām. Ja runājam precīzāk, «Tukuma nami» savā apkalpošanas zonā mēnesī izved vidēji 1673, 77 m³ sadzīves atkritumu, par ko «Piejūra» piestāda rēķinu 28 811 eiro, savukārt lielgabarīta atkritumus – 64 tonnas. Vienas tonnas izvešana maksā 97,64 eiro bez PVN, bet mēnesī tie ir 7 527 eiro. Kopējā summa ir 36 372 eiro, kas tiek sadalīta uz vidēji 7 570 iedzīvotājiem. Šis skaits ir mainīgs, jo ik mēnesi kāds izrakstās vai pierakstās. Jāpiebilst, ka mēs «Piejūrai» samaksājam visu aprēķināto naudas summu, savukārt tās iekasēšana no iedzīvotājiem ir apsaimniekotāja darbs – kādā veidā šo summu iekasēt un kā taisnīgi sadalīt uz iedzīvotājiem. Te atkal rodas problēmas, jo, kā jau teicu, ne katrā konteinera laukumā varam identificēt to, kurš izmetis atkritumus…

Protams, varam diskutēt, vai šāda kārtība ir lietderīga, vai konteineru laukumus vajadzētu mainīt, slēgt vai neslēgt, bet, lai pamatoti atbildētu uz visiem šiem jautājumiem, jāsaprot, ko vēlamies panākt. Vai mēs vēlamies lētākas atkritumu izmaksas?! Tad šāda atkritumu laukumu slēgšana noteikti nepadarīs šo pakalpojumu lētāku. Būs citas papildu izmaksas, kas saistītas ar slēgšanas apkalpošanu, ar to atkritumu izvešanu, kas būs novietoti pie šiem atkritumu konteineriem. Savukārt, ja vēlamies lielāku tīrību, tad jārunā ar atkritumu apsaimniekotāju par atkritumu izvešanas biežuma maiņu. Bet dotajā mirklī šis grafiks ir izveidots tā, lai nebūtu jāizved tukši konteineri – jāsaprot, ka katru reizi, kad konteinerus izved, maksu aprēķina pēc kubikmetriem, tātad – ja konteiners būs pustukšs, maksu vienalga piestādīs par visu konteinera tilpumu. Tādēļ arī grafiku veidojam tā, lai konteineri būtu pilni – lai nebūtu jāmaksā par gaisu. Bet viss ir iespējams – dzīve rāda, ka problēmas ir tāpēc, ka konteineri ir pārpildīti. Tad savukārt izeja ir biežāka izvešana vai papildus konteinera pievienošana. Vēl problēma ir tā, ka konteineru laukumā piekļuvi pie atkritumiem izmanto arī negodprātīgi cilvēki. Nereti arī privātmāju īpašnieki savus atkritumus ved uz daudzdzīvokļu māju konteineriem.

Pilsētā līgumu – ap 90% īpašumu

Plaude:

– Ja jautājat, kas ir galvenais un ko vēlamies panākt, tad arī Eiropas Savienības uzstādījums, piešķirot ap 30 miljoniem eiro atkritumu sistēmas sakārtošanai «Piejūras» apkalpojamajā teritorijā, bija, ka atkritumiem jābūt maksimāli šķirotiem, maksimāli otrreiz pārstrādātiem nu pēc iespējas mazāk noglabātiem. Nepiecūkota apkārtne, meži – ir viens lielais mērķis. Bet, kas visvairāk interesē mūsu iedzīvotājus, – lai šī samaksa par atkritumiem būtu taisnīga. Un, runājot par taisnīgumu, vairāki iedzīvotāji komentāros ilgstoši pārmet, ka vainīgi ir tieši privāto māju iedzīvotāji, jo viņiem savu konteineru nav vai arī viņi ļaunprātīgi: lai ieekonomētu naudu – nepiepilda savus konteinerus, bet atkritumus ved uz daudzdzīvokļu māju atkritumu laukumiem – gan lielgabarīta, gan sadzīves. Bet tāpēc jau ir pieņemts domes lēmums, ka pašvaldības policija pārbauda visus atkritumu līgumus un līdz ar to zina, cik mums ir mājsaimniecību. Kāda ir situācija šajā jomā, cik ir šo mājsaimniecību, cik ir noslēgto līgumu utt. Vai varam teikt, ka visām privātmājām konteineri ir, ka visiem ir līgumi par atkritumu izvešanu?

Redko:

– Mēs varam teikt, ka lielākajai daļai – virs 90% – iedzīvotāju Tukuma pilsētā līgumi par atkritumu izvešanu ir noslēgti. Mēs varam runāt par to, kā iezīmējas privātmājas un dzīvokļi. Privātmājā saimnieks par savu konteineru ir atbildīgs – viņš skatās, lai kaimiņš tajā kaut ko neiemet. Diemžēl daudzdzīvokļu namu iedzīvotāji ir nostādīti tādā situācijā, ka viņiem praktiski atkritumu konteineri ir visā pilsētā, un samaksa tiek izdalīta uz visiem iedzīvotājiem. Tātad viņiem nav sava konteinera, ko uzraudzīt, jo maksa tāpat tiek izdalīta uz visiem. Tā ir lielākā problēma, manuprāt, lai mēs varētu visu kontrolēt vai nekontrolēt. Privātmājas saimnieks zina – ja viņš noliks pie sava konteinera lielgabarīta atkritumus, – neviens viņu neapkalpos, neviens tos prom nevedīs, līdz ar to atliek divi varianti – vai nu būt godprātīgam un pašam vest tos uz «Piejūru», kā tas ir paredzēts, vai, kā te minat, – vest uz daudzdzīvokļu mājas atkritumu laukumu. Manuprāt, tā ir mazākā problēma, jo visbiežāk šos atkritumus izmet paši māju iedzīvotāji. Viņi domā, ka, maksājot tik augstu maksu par atkritumu apsaimniekošanu, viņiem pašiem nav jāvāc savi lielgabarīta atkritumi un papildus kādam par to jāmaksā.

Plaude:

– Bet cik ir šo privāto mājsaimniecību, kurās iedzīvotāji tiešām dzīvo, un cik ir noslēgto līgumu?

Redko:

– Formāli noslēgto līgumu skaitu varētu pateikt atkritumu apsaimniekotājs. Mēs veicam regulāras pārbaudes, skatoties gan datu bāzēs, gan arī reāli dzīvē. Pārbaudām mikrorajonus, skatāmies reāli dzīvē, kur īpašums atrodas, vai tas ir apdzīvots. Ja ir kādas šaubas, pieprasām informāciju no atkritumu apsaimniekotāja, ar ko mums ir laba sadarbība. Tā kontrolējam faktiski noslēgtos līgumus.

– Vai nebūtu vienkāršāk, lētāk, ja jums būtu saraksts uz rokas ar [nekustamā īpašuma] nodokļu maksātājiem?

Redko:

– Nodokļus jau maksā visi, bet ne visos īpašumos kāds dzīvo.

– Aprēķins vienkāršs – ir 100 mājas un 50 atkritumu līgumu. Cik tad ir šo māju un līgumu?

Hohfelds:

– Es mazliet iejaukšos, jo te ir savādāk… Runāšu globālāk, jo strādājam arī ar pagastiem – ir aptuveni 10 000 īpašumu visā novadā. «Piejūra» iedod noslēgtos līgumus konkrētajā adresē, piemēram, Pils ielā 1, un mēs tos visus pārbaudām. Tas ir mūsu fiziskais darbs… Skaitļi ir ļoti lieli, mēs pat neesam interesējušies, cik ir noslēgto līgumu kopā, jo «Piejūra» mums atsūta pilsētā, kā arī pagastos noslēgtos. Pilsētu esam pārbaudījuši jau divreiz. Pirmā reize bija pirms gadiem 7, bet, ejot jauno ciklu, sastopamies ar to, ka visu laiku parādās jaunas un jaunas adreses. Varu teikt, ka jaunie īpašumi aug kā sēnes, un arī tos mēs nevaram atstāt novārtā – tie ir jāiekļauj sistēmā. Tas ir nemitīgs darbs, tādēļ mēs nevaram pateikt konkrētus ciparus. Mums pat nav priekšstata, vai tie ir 5 vai 10 tūkstoši. Kā jau teicu, mums ir īpašumu saraksts un saraksts ar noslēgtajiem līgumiem.

Plaude:

– Tātad šajā brīdī esam atklājuši divas būtiskas lietas: ka iedzīvotājam daudzdzīvokļu mājā nav savas miskastes izmešanas vietas, tātad – mēs nezinām, kur viņi reāli šis atkritumus liek un ka tā īsti tas nemaz nav pieskatāms; un – īsti jau arī nezinām, cik privātmāju īpašniekiem šajā brīdī ir līgumi, konteineri?

Redko:

– Daudzdzīvokļu mājām lielākoties ir apsaimniekotāji… Mēs pārbaudām privātos īpašumus. Mums, piemēram, iedod Ābeļu ielas sarakstu, kuros īpašumos ir noslēgti līgumi, un mums šie īpašumi ir jāpārbauda.

– Teicāt – 90% ir noslēgti līgumi. Nevar būt, ka 10% saražo tās 64 tonnas atkritumu, par ko papildus ir jāmaksā daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem… Kādam te nav taisnība – vai nu reāli ir mazāks skaits noslēgto līgumu, vai ir cita problēma… Bet jebkurā gadījumā nevar likt daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem maksāt par visu. Un vēl – nevar likt iedzīvotājiem būt par miskastu sargiem! Citēšu iedzīvotāju: “Es nevaru kā sargsuns vaktēt privātmāju iedzīvotājus, kad viņi savus mēslus ved uz kopējiem konteineriem, lai gan ir nācies to darīt! Nevēlos pa naktīm sēdēt un tēlot videonovērošanas kameru dežurantu, lai vaktētu, kurš iemet manā miskastē atkritumus!” Jūs arī sakāt, ka vaina ir tajā, ka daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji ”nevar pievaktēt” savu konteineru, bet neviens normāls iedzīvotājs nemaz nevēlas to darīt…

Redko:

– Kā jau es minēju – negrib, tāpēc, ka nav sava konteinera. Ja vienai vai divām mājām būtu savs konteineru laukums, kur viņi būtu atbildīgi par to, cik un kādi atkritumi tiek izvesti, tad iedzīvotāji būtu ieinteresēti uzmanīt savu laukumu. Iespējams, tad arī cilvēki šķirotu atkritumus, jo šobrīd ir ļoti maz cilvēku daudzdzīvokļu mājās, kas to dara, jo tajā visā neredz ietaupījumu… Privātmājā, protams, šķiro, lai atkritumu konteineru varētu izvest tikai vienu reizi mēnesī.

Plaude:

– Bet arī šis ir tikai jūsu pieņēmums, jo jums nav ciparu…

Eglītis:

– Mums ir cipari. Kā piemēru varu minēt Smilšu ielu 38C, kur ir privāts apsaimniekotājs. Par laimi tur dzīvo divi strādājošie no mūsu uzņēmuma. Tādā veidā ievācu informāciju, kāda tur ir maksa par sadzīves atkritumiem. Tātad – tur izved tikai sadzīves atkritumus, jo cilvēki šajā mājā ir apzinājušies, ka lielgabarīts pašiem kaut kādā veidā ir jānogādā «Piejūrā», un līdz ar to tur uz cilvēku sanāk 3,65 eiro mēnesī. Mūsu apsaimniekotajos īpašumos, neskaitot lielgabarīta atkritumus, vidēji maksa ir 3,80 eiro uz vienu cilvēku par sadzīves atkritumu izvešanu, bet lielgabarīts – dīvāni, ledusskapji un cita sadzīves tehnika – pieaudzē klāt gandrīz vienu eiro uz vienu cilvēku. Tātad problēma ir šajos lielgabarīta atkritumos. Un kāpēc ir tāda problēma?! Tā ir pašu iedzīvotāju attieksme – viņi savus atkritumus met laukumā pie konteinera un pēc tam saka: ”Man ir dārgi jāmaksā,” jo nevēlas paši aizvest savu dīvānu vai skapi uz «Piejūru».

Kad tavs konteiners nolikts lielceļu krustojumā…

Plaude:
– Es pārstāvu iedzīvotājus un saku, ka: ”Neapvainojiet mani! Es savu skapi aizvedīšu pati. Neapvainojiet, ja jūs kā apsaimniekotājs neesat devis iespēju godprātīgi un taisnīgi maksāt par šiem atkritumiem – nenodrošināt, ka manai mājai ir atsevišķs konteineru laukums, ka konteiners ir noslēgts un ka tajā atkritumus metu tikai es! Runājot par laukumiem – tagad sanāk, ka mans konteiners fakstiski ir nolikts lielceļu krustojumā un katrs, kam nav slinkums un kam ir tāda vajadzība, tajā var iemest savus atkritumus! Jā, var jau teikt, ka varbūt tas pat ir labi, jo vismaz šos atkritumus neizmet kaut kur mežā… Bet jūs nevarat liekt cilvēkiem būt atbildīgiem par visu, tai skatā liekot maksāt par visiem atkritumiem, kas sabērti faktiski jau publiskos un visiem pieejamos konteineros. Ko par šo visu sakāt jūs, Važas kungs, kā pašvaldības vadītājs?
Važa:

– Risinājumu uzreiz neredzam… Pirmāmkārtām, varu teikt, ka katrai mājai nevaram uztaisīt individuālu konteineru laukumu, jo ne jau pie katras daudzdzīvokļu mājas var piebraukt atkritumu mašīna. Šobrīd uz vairākām mājām ir šie laukumi, un stāsts varētu būt par to, kā nosargāt, nožogot un aizslēgt šos laukumus divām vai trim mājām. Tā kā Eglīša kungs jau stāstīja – patiesībā maksa milzīgi neatšķiras. Pašlaik lielākā problēma ir lielgabarīta atkritumi, kas tiek nolikti pie publiskajiem konteineriem. Mēs nevaram pārmest privātmāju iedzīvotājiem un pateikt, ka vainīgie ir tikai viņi. Mēs visi, kas pilsētā dzīvojam, tā rīkojamies.

Plaude:

– Nepiekrītu! Pirmkārt, visi tā nedara. Un – jūs neesat cilvēkiem devuši iespēju!

Važa:

– Kā neesam?! Ir taču «Piejūrai» laukums, kur katrs var aizvest savu dīvānu vai ledusskapi, bet cilvēki jau to nedara.

Plaude:

– Lai gaidītu no cilvēka pozitīvu attieksmi, nepieciešams radīt viņam iespēju. Tas ko mēs dzirdam arī šajā diskusijā, ka cilvēki paši ir vainīgi, ka paši ir lieli sivēni utt. Protams, ka cilvēki ir dažādi, bet pirms mēs sākam apvainot, kā jau teicu, ir jādod iespēja. Un iespēju šobrīd nav.

Valers:

– Uzskatu, ka ilgtermiņa risinājums būtu – jārada cilvēkam iespēja kontrolēt savu atkritumu daudzumu, un piekrītu, ka ir jāskatās, vai katrai mājai to var vai nevar izdarīt. Bet šobrīd, ja pie konteinera pieiet 100 cilvēku, nav iespējams nokontrolēt, vai tas cilvēks ir no tās mājas, vai nav. To, ka lielgabarītu nedrīkst nest ne no dzīvokļa, ne no privātmājām, tas ir skaidrs. Acīmredzot pašvaldībai ir jāiegādājas kameras un atsevišķās vietās jāveic kontrole, lai secinātu, kas to dara, un jāsoda. Nedrīkst tā būt, ka kāds par to maksā un kāds nemaksā. Katram savs lielgabarīts ir jāved uz «Piejūru» – uz Dienvidu ielu 2 un jānodod.

Dzīvoklī dzīvojošie maksā vairāk nekā privātmājā

Plaude:

– Daudzdzīvokļu mājā visu rēķina uz galviņām – uz cilvēku, bet vienā privātmājā dzīvo seši cilvēki, viņu vidū, iespējams, ir arī bēbīši, kuriem ir pamperu kalni, bet tajā pašā laikā viņiem ir jāmaksā 3,60 eiro par konteinera izvešanu mēnesī.

Eglītis:

– Runāsim precīzi, es dzīvoju privātmājā, ir 0,24 l konteiners un maksa mēnesī ir 8,25 eiro – atkritumus izved ik pa divām nedēļām. Par vienu cilvēku man sanāk maksāt vēl dārgāk nekā daudzdzīvokļu mājā.

Plaude:

– Cilvēks ir izrēķinājis samaksu, konkrēti par dzīvokli Spartaka ielā. Citēju: “Ir pieaudzis tarifs par atkritumiem un maksa par dzīvokli. Vienam cilvēkam par atkritumiem jāmaksā 4,21 eiro.” Jums uz ģimeni – 8.25 eiro, bet šai ģimenei – ap 20 eiro!

Eglītis:

– Mēs jau varam atgriezties pie tā, ka – jo lielāks dzīvoklis, jo lielāka atkritumu samaksa, kā kādreiz rēķināja. Ja jūs sakāt, ka dzīvojat privātmājā un maksājat mazāk, tad es saku, ka es, dzīvojot privātmājā, maksāju vairāk nekā daudzdzīvokļu mājā. Un nevajag teikt, ka privātmājās maksā mazāk un daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji ir tie, kas par visu maksā. Protams, viņi maksā, bet ņemsim vērā arī to, ka viņu attieksme pret saviem atkritumiem ir tāda, kāda tā ir – visu tikai nomet un gaida, ka kāds aizvedīs. Pareizi teica, ka pazūd jēga šķirošanai…

Plaude:

– Lūk, kā iedzīvotāji, klausoties mūsu diskusiju, komentē: “Nepiekrītu Eglīša k-gam! Kā viņš kā apsaimniekotāja pārstāvis var tā runāt. Privātmājā var dzīvot kaut 5 personas, bet būs noslēgts līgums par mazo konteineru un izvešanu reizi mēnesī, un šī ģimene maksās mazāk nekā 5 cilvēku ģimene daudzdzīvokļu mājā. Šiem cilvēkiem kopējo maksu sadalīs uz galviņām un būs kādi 20-25 eiro mēnesī. Ir atšķirība.”…

Bet atgriežoties pie risinājumiem, jautājums: ”Kāpēc citur, nu jau daudzās pilsētās, novados, ir slēgtie konteineru laukumi, bet Tukumā nav?!”

Esam izpētījuši Liepājas un Olaines pieredzi, kādas ir izmaksas šīs būdiņas uzstādīšanai citās pašvaldībās. Liepājā ir nosacījums, ka pašvaldība līdzfinansē slēgtās būdiņas, ja tur ir arī šķirotie konteineri. Pirms gada bija izrēķināts, ka novietnes izmaksā 1700 līdz 3000 eiro, bet Jaunolainē un Gaismā bija projekts, kur izmaksas bija 1000 līdz 1700 eiro par sekciju, bet plāns ir izveidot vairāk nekā 100 laukumus Olainē. Un, izrādās, gada laikā izvedamo atkritumu daudzums samazinājies par 25%…

Liepiņš:

– No atkritumu apsaimniekotāja un savācēja viedokļa un vispār no atkritumu loģikas valstī viedokļa, ja mēs paskatāmies uz jaunajām direktīvām, kas mums ar atkritumiem ir jādara līdz 2030. gadam, tad jābūt situācijai, ka mēs poligonā novietojam tikai 10% atkritumu. Visam pārējam jābūt sašķirotam, pārstrādātam, sadedzinātam. Tas nozīmē, ka maksa nodokļu veidā par vienu tonnu tikai pieaugs. Līdz ar to vienīgā izeja, ja gribam samazināt vai noturēt izmaksas, ir efektīvi strādāt atkritumu radīšanas pusē – tātad ir vairāk jāšķiro un efektīvāk jāsavāc. Otrais – pašvaldībai, apsaimniekotājam un iedzīvotājiem ir jādomā, kā visefektīvāk savākt atkritumus, neradot papildu izmaksas…

Ja paskatāmies uz laukumiņiem Tukumā, tādas problēmu vietas ir padsmiti. Laukumiņos, kuros ir vairāk par trīs konteineriem un kuros atkritumus izmet vairākas mājas, ir jau problēmas, tāpēc ir jānāk kopā un jārod risinājumi. Droši vien lielākajā daļā risinājums nebūs izveidot atsevišķus laukums, jo tas nebūs iespējams, bet par slēgtu vietu ar video novērošanu varam runāt, īpaši redzot to, ka citās pašvaldībās šādā veidā risinājumi ir atrasti.

Plaude:

– Eglīša kungs, teicāt, ka tas ir dārgi un ka sapulcēs iedzīvotāji šādus laukumiņus nav prasījuši, bet – vai tad jūs esat sasaucis šīs sapulces un tajās kopīgi izvērtējuši plusus un mīnusus? Vai arī paši izdomājat jautājumus un cilvēkiem vienkārši kaut ko piedāvājat?

Eglītis:

– Es neesmu teicis, ka tas ir briesmīgi dārgi… Neatceros tādus vārdus. Bet visi jau vairāk vai mazāk atbildēja gan redakcijai, gan citiem interesentiem – iedzīvotāji paši ir lemt spējīgi; ja būs iniciatīva, lēmums un tiks norādīts finansējuma avots, tad var izdarīt jebko… Var uztaisīt slēdzamu laukumu, var uztaisīt kodatslēgas vai norīkot radiovadāmus konteinerus. Tā jau nav tā problēma. Ir jāsaprot racionāli – ja mēs vēlamies atkritumus lētākus, tad noteikti šādas papildu opcijas tos lētākus nepadarīs. Ja gribam taisnīgu sadalījumu, tad iedodiet kādu citu risinājumu, pasakiet, ko mēs šobrīd nepareizi darām. Jo, kā jau iepriekš minēju, – ja mums ir vienotie konteineru laukumi, es nevaru identificēt pat pašus dzīvokļu īpašniekus, kas katrā laukumā atkritumus izmet. Te ir tā specifika. Jā, esmu interesējies par slēgtajiem konteineru laukumiem, bet nevar zināt, vai tā koncepcija būtu tā pareizā. Tam ir arī vienkārši argumenti – slēdzene nav mūžīga, tā ik pa laikam tiks salauzta – tā būs jālabo. Tad cits aiz dusmām atkritumus nometīs blakus, jo būs aizmirsis kodu, vai būs citas problēmas…

Plaude:

– Piedodiet, es jūs šajā brīdī pārtraukšu, jo jūs esat tik ļoti noraidošs pret jebkādiem risinājumiem… No malas skatoties – jā, ir slikti, bet audzināsim cilvēkus un… Uz ko tad mēs tālāk ejam?! Liekot maksāt “galviņām” bez jebkādiem jēdzīgiem risinājumiem, no cilvēkiem nekāda atbildība netiks un pat nevar tikt sagaidīta. Šobrīd viss tiek atstāts tā, kā ir?! Jā, iespējams, uzliks kādu kameru, lai noķertu lielgabarīta atkritumu izmetējus, un tālāk?! Mums paliek iespēja apvainot iedzīvotājus, ka viņi ir sivēni, kas paši neko nezina un nedara, sak, tādēļ, lai klusē un maksā!? Vai tas ir risinājums?! Pasaules praksē tādus atvērtos atkritumu laukumus Rietumeiropā es neesmu redzējusi… Pie daudzdzīvokļu mājām ir slēgtas novietnes vai pazemes tvertnes… Vai jums ir uzkrājumi mājām, kurām ir apvienotie laukumi?

Eglītis:

– Daudzdzīvokļu mājām ir savas finanses, tā kā situācijas ir dažādas. Tomēr, uztaisot šos 19 laukumus slēgtus, nedomāju, ka būs rezultāts, jo – ko nozīmē iedot piekļuvi 100 cilvēkiem uz vienu slēgtu laukumu?! Jā, mums pilsētā ir tāda specifika, ka uz vienu laukumu ir 5-6 mājas, piemēram, Smilšu ielā ir 4 mājas, Spartaka ielā – 8 mājas, Celtnieku ielā – 6…

Liepiņš:

– Gribētu teikt, ka nevajadzētu pieminēt tik daudz ārzemes, jo arī Latvijā ir daudzas pašvaldības, kur šis jautājums ir sakārtots. Bet es arī pievienojos Eglīša kungam, ka atbildībai ir jābūt arī no iedzīvotāju puses un, pirmkārt, atbildībai, par cik cilvēkiem mēs maksājam. Sakārtota šī sistēma ir tajās pašvaldībās, kurās maksā nevis pēc deklarēto, bet pēc reālā iedzīvotāju skaita. Tādā pašvaldībā kā Valmierā jau 20 gadus tiek maksāts pēc reālā iedzīvotāju skaita. Ja iedzīvotājs katrs savā mājā apzināsies, kā viņš apčakarē kaimiņu, jo ir piedeklarējies viens, bet atkritumus met pieci… To apsaimniekotājs ar mājas vecāko aktualizē, un pēc tam maksā pēc reālā cilvēku skaita. Tad būs arī interese saprast, kas notiek viņu laukumiņā un kāpēc tur vēl kāds cits met. Šobrīd visi maksā pēc deklarēto cilvēku skaita.

Plaude:

– Es saprotu, bet policija neļaus samelot, ka tik, cik tur atbrauc ciemos, nokontrolēt nav iespējams… Bet… ir jau arī otra šīs situācijas puse – ir taču arī tādi dzīvokļi, kuros ir daudzi piedeklarētie, un, ja maksa uz “galviņām,” tad par šo pakalpojumu pārmaksā. Un es, vadoties no savas informācijas par šādiem gadījumiem, atļaujos izteikt pieņēmumu, ka tas nonivelējās – ka vienā dzīvoklī ir mazāk pierakstīti, bet dzīvo vairāk, bet tajā pašā laikā citā dzīvoklī ir otrādāk…

Mans personiskais viedoklis, ka joprojām par atkritumiem maksājam maz un noteikti maksāsim vairāk, bet, lai sāktu šo startu, ir jābūt taisnīgai samaksai, visiem saprotamiem un pārskatāmiem noteikumiem, ko un kā mēs darām!.. Šobrīd… joprojām mans konteiners stāv ielu krustojumā un atkritumus tajā var iemest jebkurš, bet man vēl visu laiku jājūtas vainīgai, ka nespēju to nosargāt un ka katrs arī mani var nolamāt par sušķīgu pārnadzi, kas lūk, neprot aiz sevis savākt…

Liepiņš:

– Runājot par iespējām, paskatāmies Celtnieku ielu – ir konteineru laukums, kas visus neapmierina, bet tur ir arī jaunā māja, kas nepielika vēl vienu konteineru pie kopējā laukuma, bet radīja iespēju cilvēkiem pašiem atbildēt par saviem konteineriem. Lai gan atkritumu mašīnai tur jābrauc 200 metrus atpakaļgaitā.

Plaude:

– Tad tas ir jautājums jums, cienījamie pašvaldības vadītāji: var vai nevar šīs lietas sakārtot?

Važa:

– Ja lielākā daļa iedzīvotāju nolemj, ka ir nepieciešams atsevišķs laukums, tad pašvaldība ar savu daļu ir gatava piedalīties.

Plaude:

– Viņiem brīvprātīgi piespiedu kārtā ir izvēlēts viens apsaimniekotājs, kura [attieksme, kā redzam, ir noraidoša]. Iespējams, tad jums jāuzņemas atbildība sasaukt iedzīvotāju sapulces?

Važa:

– Par visu ir jārunā, bet, kā jau teicu, pie visām mājām nevarēsim izveidot atsevišķus laukumus. Un otrs – ir jābūt iedzīvotāju iniciatīvai dzīvē kaut ko mainīt. Un vēl – ir jāveicina šķirošana, lai gan, dzīvojot daudzdzīvokļu mājā, jāsecina, ka ir jūtama lielāka vienaldzība, jo īpašnieku ir vairāk… Kāds ir atbildīgs, kāds ne. Privātmājās cilvēki ir atbildīgāki par savu konteineru.

Plaude:

– Atbildībai ar gadiem ir jānāk, un redzu, ka sabiedrība paliek atbildīgāka.

Važa:

– Bet ir jāsaprot arī, ka arī dabas resursu nodoklis paaugstina izmaksas, kā jau U. Eglītis minēja – kopš 2018. gada tas pieaudzis par 45%, un tas ir neatkarīgi no pašvaldības un apsaimniekotāja. Un nākamajā gadā tas būs vēl lielāks nekā šogad.

Video kameras visu neatrisinās

– Tāpēc jau mums ir jāsāk no nulles – jāsāk vispirms ar to, ka es maksāju par SAVIEM atkritumiem. Runājot par tiem 19 atkritumu laukumiem, kas mums ir vaļējie un kas ir tās bīstamākās vietas, kas ar tiem tiks darīts?

Važa:

– Tā kā mums nav analīzes par to, kas šos atkritumus pieved, tad, visticamāk, tuvākais risinājums varētu būt video novērošanas kameras – lai vispār saprastu kustību un kontingentu, kas to visu rada. Ātrākus risinājumus šai problēmai neredzu.

Plaude:

– Trīs vai četrām mājām ir viens laukums, kāds piebrauks ar mašīnu – kā jūs pēc kameras ieraksta noteiksiet, kurš tas ir?!

Redko:

– Par kamerām runājot – arī mēs esam izvietojuši kameras. Ko mēs esam tajās redzam? Ka lielgabarītu nes paši šo māju iedzīvotāji, un tas nebija atkarīgs no noslēgto līgumu daudzuma – bija manāms, ka tiek iztīrīti kādi bēniņi, garāža vai pagrabs… Viņi uzskata, ka, novietojot pie atkritumu konteineriem, viņi izdara labu darbu, jo nav tos izmetuši mežā.

Važa:

– Ir stāsts par lielgabarītiem, ko katru dienu pilsētas traktors aizved – kopā mēnesī 64 tonnas. Lielākā problēma nav tā, ka šie sadzīves atkritumi mētājas apkārt, stāsts ir par piepildījumu kā tādu… Var jau vest katru dienu, bet pustukšu jau nevedīs. Bet pašlaik cīņa notiek par to, ka pie šiem konteineriem tiek izmesti tieši lielgabarīta atkritumi, ko vienkārši nevar ielikt konteinerā.

Valers:

– Acīmredzot mums ar iedzīvotājiem, pašvaldību un apsaimniekotājiem jānāk kopā un katrai vietai ir jāizskata reālās iespējas.

Liepiņš:

– Kaut kur varbūt varēs laukumus atdalīt, kaut kur būs visi kopā izlēmuši par jaunu vienoto laukumu ar koda atslēgu, bet būs vietas, kur viss paliks pa vecam. Pašvaldība no savas puses ir gatava papildināt un izstrādāt normatīvo bāzi – mēs līdzfinansējumu pagalmu labiekārtošanai ar nosacījumu, ka, būs, piemēram, pazemes konteineri. Protams, tā ir tālāka perspektīva, jo ir jābūt tehnikai utt.

Varbūt tomēr lielgabarīta atkritumu apsaimniekošana ir par dārgu?!

Plaude:

– Un nu esam loģiski nonākuši pie vēl vienas problēmas šķautnes – kā tad mēs īsti tos lielgabarīta atkritumus apsaimniekojam? Lūk, iedzīvotāju viedoklis: “Vispirms ir jānoorganizē ērta lielgabarīta atkritumu, būvgružu savākšana – par saprātīgu naudu, un tikai tad vajag ķerties pie sodīšanas. 2-6 m³ konteinera aizvešana mūsu pašvaldībā, salīdzinot ar citām, ir kosmosa cenā – sākot no 150 eiro un vairāk. Pierīgā 4 m³ konteiners, atvests uz nedēļas nogali, izmaksāja 40 eiro. Pats savu skapi aizvedu uz atkritumu savākšanas laukumu, tas man izmaksāja 30 eiro. Vai tā ir normāla samaksa?!… Tā ir vēl viena lieta, kādēļ mums ir pilna pilsēta ar lielgabarīta atkritumiem – sistēma nav sakārtota, un cena ir neadekvāti liela.”

Eglītis

– Jūs tikko atbildējāt uz pašas uzdoto jautājumu – tieši tā arī ir. Lielgabarīti ir ļoti dārgi – bez PVN tie maksā 97 eiro tonnā. Izjaucot vienu plīti, tā tonna ātri sakrājas… Tas ir dārgi. Ka jau sākumā teicu, atkritumu tarifs ir pieaudzis – kāpēc mēs brīnāmies, ka viss paliek dārgāks?!

Plaude:

– Eglīša kungs, jūs gadiem šajā jomā strādājat un piekrītat, ka ir pārlieku liels tarifs tieši lielgabarīta atkritumiem? Turklāt kāpēc mums ir tā, ja cilvēks pats tos ir aizvedis uz «Piejūru», kāpēc par to nav jāmaksā lētāk?

Liepiņš:

– Piekrītu, ka «Piejūrai» ir jāstrādā pie tā, lai laukums strādātu labāk. Varbūt jādomā par to, ka jābūt diviem atkritumu pieņemšanas laukumiem.

Plaude:

– Vēl iedzīvotāju jautājumi: “Es atkritumus šķiroju, bet īstas izpratnes par papīru un plastmasas šķirošanu nav. Varbūt var kādu pilsētas, pagastu pasākumu ietvaros organizēt interesantas mācības par atkritumu šķirošanu. Vajag uzbūvēt vienu eksperimentālo novietni ar videokameru, un tad redzēs kā būs.” Un vēl: “Dzīvoju centrā un mūsu apkārtējo māju problēma ir, ka paši iedzīvotāji pie atkritumu tvertnēm novieto lielgabarīta atkritumus – dīvānus, televizorus, klozetpodus utt. Varbūt jāizdod regulējums, ka par šādu darbību pienākas sods? Kāds varbūt padomās divreiz.”

Eglītis:

– Pieredze ir dažāda. Necenšos sevi kaut kā attaisnot, bet ir jāapzinās – ja mēs piedomātu pie tā, ko izmest un ko nē, aina būtu citādāka. Runājot par šķirotajiem atkritumiem, arī pats esmu novērojis, ka bieži vien šie konteineri ir pilni un tad cilvēki met visu kopā, – tad zūd jēga šķirot. Varbūt jāpadomā par biežāku šķiroto atkritumu konteineru izvešanu.

Hohfelds:

– Cilvēka dabā vienmēr ir izrēķināt, kas viņam ir izdevīgāk un labāk. Bija piemērs par skapi – par 30 eiro. Pat ja noteiktu 15 eiro par pieņemšanu, kādam tāpat ērtāk un izdevīgāk būtu to nolikt pie konteinera, ko pēc tam aizvedīs «Tukuma nami» un par ko visi iedzīvotāji samaksās. Bet man ir jautājums: kas ir lielgabarīts?! Uzskatu, ka par šādu atkritumu izvešanu vajadzētu individuāli vienoties par aizvešanu, jo tā ir konkrētā cilvēka manta un atbildība, nevis ka maksa par dīvāna aizvešanu dala uz visiem mājas iedzīvotājiem.

Važa:

– Jāskatās tieši uz plastmasas konteineriem, citiem vairāk vai mazāk viss ir kārtībā. Un tā ir ne tikai pilsētā, bet arī jūrmalā, sevišķi vasarā.

Valers:

– Cilvēki bieži vien nemaz nesaprot, kas ir jāšķiro. Piemēram, arī plastmasas konteineros 40% ir tādu atkritumu, kam tur nevajadzētu būt.

Plaude:

– Piekritīšu, bet tā visas pasaules problēma, jo ir dažādi plastmasas veidi un ne visus šobrīd var pārstrādāt, bet tā lielākoties ir atkritumu apsaimniekotāju problēma. Iedzīvotājiem nav jāzina, kura PET pudele ir šķirojama un kuru plastmasu nepieņem. Iedzīvotājiem ir jāļauj šķirot viss, un pēc tam par pārējo jādomā zinošam atkritumu apsaimniekotājam…

Bet mums ir vēl viens jautājums: “Pašvaldības policija pirms kāda laika savā ziņojumā norādīja, ka ir konstatēti aptuveni 20 cilvēki, kuriem nav līgumu par atkritumu izvešanu. Interesanti, kur viņi iepriekš lika atkritumus?”

Redko:

– Likumdevējs ir noteicis, ka katrs var izmest savus atkritumus tikai tur, kur viņš ir noslēdzis lūgumu ar apsaimniekotāju. Ja privātmājai ir noslēgts līgums, tad viņš nevar aiziet pie kaimiņa un izmest. Tātad – ja kaimiņš aiziet pie otra un izmet atkritumus, mēs vaininieku varam saukt pie atbildības. Daudzdzīvokļu mājas laukumos rodas nākamā problēma: daudzi saka: ”Piebrauca mašīna un izmeta atkritumus.” Bet, ja šis autobraucējs dzīvo dzīvoklī, tad ir tā, ka viņš var braukt pa visu pilsētu un izmest atkritumus, kur vien vēlas, ja mājai nav norādīts konkrēts atkritumu izmešanas laukumus. Mums policijā tāpēc rodas problēma – mēs nevaram sodīt par sadzīves atkritumu izmešanu, jo mājas nav piesaistītas konkrētam laukumam.

Hohfelds:

– Bieži ir tā, ka atkritumus no privātmājas kāds ved tāpēc, ka viņam vairs nav, kur tos likt, jo paša konteiners ir pārpildīts. Mēs apskatāmies, vai cilvēkam ir līgums, bet mēs nevaram nokontrolēt, cik viņš iemet savā konteinerā un cik varbūt aizved kur citur. Var būt arī tādi gadījumi, ka cilvēks ir deklarēts vienlaikus kādā dzīvoklī, par kuru viņš tāpat maksā atkritumu apsaimniekošanas maksu. Tie, kas nav noslēguši līgumus, saka, piemēram: ”Es vedu pie meitas, jo man mēnesī tikai viens mazs maisiņš sakrājas…” Mums ir tādi, kas atkārtoti pārkāpj likumu un neslēdz līgumus.

Redko:

– Kāds ir sods par to, ka nav līgums?! To izskata administratīvā komisija, bet ir brīdinājums vai naudas sods 50 eiro. Pēc kāda laika aizbraucam uz konkrēto adresi un pārbaudām vēlreiz. Mūsu rokās citu instrumentu nav, kā tikai sodīt… Uzsākam administratīvos procesus, sūtam administratīvajai komisijai, lai liek lielāku sodu. Fiziskai personai sods ir līdz pat 750 eiro.

Važa:

– Mērķis nav cilvēku par katru cenu sodīt, bet – lai viņš noslēdz līgumu. Bet, komentējot iepriekš teikto, – tie cilvēki, kas ir godprātīgi un dara visu pēc labākās sirdsapziņas, droši vien ir lielākie cietēji, salīdzinot ar tiem, kas tā nedara. Mēs, pie šī galda sēžot, nevaram cilvēkus šķirot.

Plaude:

– Vēl viens ierosinājums par lielgabarīta atkritumiem – šo atkritumu savākšana notiek vienu reizi gadā – Lielajā talkā. Bet cilvēki stāsta, ka citās pašvaldībās tos savāc vienu reizi mēnesī. Nav runa, ka bez maksas, bet par draudzīgu tarifu.

Važa:

– Jau sākotnēji teicu, ka ir vietas, kur tas darbojas, bet nezinu, vai pilsētā, nosakot konkrētus datumus, tas strādās. Vai mēs paši būsim spējīgi sevi disciplinēt?! Var mēģināt un rosināt, bet nezinām, kā tas darbotos. Manā skatījumā tā būtu tāda pati disciplīna, kā dotajā mirklī – vienkārši nemest. Nezinu, vai vienā dienā var disciplinēt sabiedrību.

Eglītis:

– Mēs ar to nodarbojamies katru dienu, bet, ja mums pateiks darīt to reizi mēnesī, es par to tikai priecāšos. Bet cilvēku ieradumi jau nemainīsies, visticamāk, viņi savus atkritumus kā nesa, tā nesīs pie konteineriem. Ja konteineri būs pilni ar lielgabarīta atkritumiem, tad tā nebūs izeja. Uzskatu, ka vairāk jāpievērš uzmanība tieši šķiroto atkritumu biežākai izvešanai, kas neradīs šo nekārtību laukumos. Un, kā jau minēju, varbūt ir jāizveido eksperimentāls laukums un jākontrolē ar video kamerām, kas tur galu galā notiek – kas šos atkritumus pieved. Mēs par šo tēmu varam runāt ilgi, bet ir vajadzīgi fakti, ar ko argumentēt. Cilvēki ir dažādi – ir tādi, kas ir veduši paši uz «Piejūru» un sapratuši, ka tas ir dārgi, ir tādi, kas vienkārši visu noliek pie konteinera… Ar to jārēķinās, ka visi nekad nebūs vienādi un apzinīgi.

Prasības pieaug, iespēju – nav

Plaude:

– Konstatējām, ka neizpildām 2018. gada Eiropas regulu. No 2020. gada, vēlākais – līdz 2023. gada decembrim jābūt īpašai pārstrādes vietai bioloģiskajiem atkritumiem. Līdz 2025. gadam jāsāk šķirot tekstils. Vai pašvaldībā tāda vieta ir izveidota?

Liepiņš:

– Par bioloģiskajiem atkritumiem ir plāns tādu veidot – tiek strādāts pie «Piejūras» ilgtermiņa attīstības plāna, kur visas šīs lietas tiek paredzētas.

Plaude:

– Ko darīsiet?

Važa:

– Pirmsākumi droši vien būs tikpat smagi, kā ar šo – patreizējo šķirošanu. Par precīzākiem skaitļiem mēs varētu sākt runāt šī gada beigās.

Plaude:

– Jūs redzat, kāda piekrišana ir SIA «Eco Baltia vide» konteineram, kur tiek mestas vēl lietojamas drēbes un apavi. Sarunā ar šo uzņēmumu tikām informēti, ka viņi vēlētos uzstādīt vēl kādu konteineru, bet «Piejūra» nostājas “kobras pozā” un neļauj to darīt.

Liepiņš:

– Es neesmu pazīstams ar šo situāciju, tādēļ nevarēšu to komentēt. Bet ja ir iniciatīva un ja mēs tādā veidā varam risināt problēmas, tad, protams, risinājumi tiktu meklēti.

Redko:

– Par tekstilu runājot, cilvēki bieži pie konteineriem noliek apģērbu ar domu, ka kādam to vajadzēs, tāpat arī dīvānus un skapjus. Mums nav tādas speciālās vietas, kādas varbūt ir ārzemēs, kur cilvēki var paņemt to, kas nepieciešams, tādēļ tas viss nonāk pie atkritumu konteineriem. Un tā kā to nevienam nevajag, to savāc apsaimniekotājs.

Plaude:

– Vai varam rezumēt? Tas ideālais variants ir tāds, ka būtu jāplāno šīs slēgtas konteineru novietnes atsevišķām mājām vai māju grupām, kur tas ir iespējams. Iedzīvotajiem par to būtu jāvienojas sapulcē, tāpat kā par nomaksas kārtību. Un oktobrī par šo jautājumu atkal varētu diskutēt – tad redzēsim, kā mums būs veicies. Paldies par sarunu!

Ivonna Plaude, Agita Puķīte, Elīna Maslovska un Baiba Jansone