Sevi šai profesijā ir jāredz un jājūt

Raivis Sietnieks – nu jau bijušais tukumnieks, Raiņu absolvents un kādreizējais misteru konkursa dalībnieks – tiekoties vispirms palepojas ar savu zobārstniecības kabinetu. Tas iekārtots, vadoties pēc gandrīz vai pašām jaunākajām stomatoloģijas tendencēm. Te ir alumīnija smilšu urbis (tādi aparāti Latvijā pašlaik esot tikai trīs), kas gadījumos, ja zobu bojājumi neesot pārāk dziļi, ļauj izvairīties no anestēzijas šprices. Darbojas šis urbis bez skaņas un to tāpēc iemīļojuši bērni. Arī jau ierastais zobu urbis ir īpaši aprīkots – ar optiku, kas ļauj ārstam ielūkoties pacienta mutē jeb skatīt zobu caurumus vēl neredzētā tuvplānā. Pat krēsls te ir īpašs – no materiāla, kas ieņem pacienta formu. Nu ļoti ērts sēdēšanai! Un lai arī šī kabineta aprīkojums izmaksājis grandiozas summas, tomēr R. Sietnieks tic, ka ieguldītais, runājot ne tikai par materiālo pusi, noteikti nākšot atpakaļ.

Raivis Sietnieks – nu jau bijušais tukumnieks, Raiņu absolvents un kādreizējais misteru konkursa dalībnieks – tiekoties vispirms palepojas ar savu zobārstniecības kabinetu. Tas iekārtots, vadoties pēc gandrīz vai pašām jaunākajām stomatoloģijas tendencēm. Te ir alumīnija smilšu urbis (tādi aparāti Latvijā pašlaik esot tikai trīs), kas gadījumos, ja zobu bojājumi neesot pārāk dziļi, ļauj izvairīties no anestēzijas šprices. Darbojas šis urbis bez skaņas un to tāpēc iemīļojuši bērni. Arī jau ierastais zobu urbis ir īpaši aprīkots – ar optiku, kas ļauj ārstam ielūkoties pacienta mutē jeb skatīt zobu caurumus vēl neredzētā tuvplānā. Pat krēsls te ir īpašs – no materiāla, kas ieņem pacienta formu. Nu ļoti ērts sēdēšanai! Un lai arī šī kabineta aprīkojums izmaksājis grandiozas summas, tomēr R. Sietnieks tic, ka ieguldītais, runājot ne tikai par materiālo pusi, noteikti nākšot atpakaļ.

Plastilīna zobi

Parasti jau šādu profesiju cilvēki neizvēlas nejauši. Kā izlēmāt kļūt par zobārstu?

– Mamma strādā šajā profesijā Tukuma poliklīnikā, tā nu vidē starp baltajiem halātiņiem biju jau daudz maz apgrozījies, un bija skaidrs, ka vēlos pēc vidusskolas absolvēšanas apgūt kaut ko saistībā ar medicīnu. Tā bija manis paša brīva izvēle, neviens mani nespieda un nemudināja to darīt. Tomēr jāatzīstas, ka iesākumā mani samulsināja un mazliet nobiedēja Medicīnas akadēmijas Stomatoloģijas fakultāte… Tur ļoti daudz jāmācās! Izlēmu, vismaz iesākumā, kļūt par zobu tehniķi. Tie ir tie cilvēki, kas laboratorijas apstākļos izgatavo protēzes. Proti, lai kāds tiktu pie tā sauktā "Holivudas smaida", ja dieviņš viņam to jau nav devis, ir nepieciešami divi cilvēki – zobārsts un zobu tehniķis, kas pēc ārsta norādījumiem un zobu nospiedumiem izgatavo zobu kroņus, tiltus, porcelāna plāksnītes.

Kur var apgūt zoba tehniķa profesiju?

– Rīgas medicīnas skolā. Jāmācās 2,5 gadus.

Kādi ir iestāšanās noteikumi? Nepieciešamās priekšzināšanas?

– Tolaik iestājeksāmenos no plastilīna vajadzēja izveidot divus zobus, trīs – uzzīmēt un, cik zinu, šāds pārbaudījums iestājeksāmenos ir vēl arvien. Skolu pabeidzu un īsu brīdi arī strādāju šajā profesijā. Darbs, starp citu, ir ļoti interesants. Man jau vienmēr ir paticis ķimerēties , bijis tuvs tas, ja tā var teikt, mākslinieciskais, radošais, un šajā profesijā to visu var izpaust. Jābūt kaut kādai formas izjūtai, lai uztaisītu skaistus zobu, jo estētiskajam aspektam taču ir gandrīz vai vislielākā nozīme – ir atšķirība, piemēram, starp vīriešu un sieviešu zobiem! Tomēr, jāsaka, ka pēc kāda laika man jau gribējās kaut ko vairāk.

Tad arī iestājāties akadēmijā?

– Jā, uzsāku studijas Medicīnas akadēmijas Stomatoloģijas fakultātē. Mācību laiks – tie tiešām bija smagi gadi, tomēr esmu priecīgs, ka spēju izturēt šo mācību slodzi.

Jācenšas tikt līdzi

Cik ilgi jāstudē, līdz kļūsti par pilnvērtīgu zobārstu?

– Tie ir pieci gadi, un pēc tam ir iespēja stāties rezidentūrā, ja ir vēlēšanās specializēties kādā sfērā, piemēram, ortodontijā, kas ir zobu regulēšana, u.tml. Tomēr es izlēmu iztikt bez tās, jo man personīgi nebija pievilcīgi uzstādītie noteikumi. Proti, rezidentūras laikā trīs gadus jāstrādā Stomatoloģijas institūtā. Nekur citur strādāt nedrīkst, kā arī vēl pēc rezidentūras beigām trīs gadi jāpavada institūtā. Tas ne visus uzrunā, un ne visiem tas ir vajadzīgs. Pēc tiem pieciem gadiem principā katrs var strādāt par zobārstu un darīt jebko, kurā nu kurš sfērā jūtas spēcīgāks.

Un kā ir ar jums?

– Es nenodarbojos ar ortodontiju jeb nelieku breketes, jo tas ir diezgan komplicēts pasākums. Atstāju to zinošāku speciālistu rokās, un patiesībā arī citiem iesaku neveikt zobu regulēšanu kādā privātā kantorī, bet gan labāk doties pie Stomatoloģijas institūta speciālistiem, jo tur strādā tiešām zinoši cilvēki. Zinu gan, ka ir vietas, ja nemaldos arī Tukumā, kur dakteri nodarbojas ar zobu regulēšanu, bet tās parasti ir stīpiņas jeb platītes, ko viņi liek. Un arī šajā gadījumā jāievēro virkne priekšnosacījumu, piemēram, to var izdarīt tikai līdz 13 gadu vecumam, jo vēlāk ir pārkaļķojušās šuves un ar stīpiņām vairs neko regulēt nevar.

Ar ko būtu jārēķinās jaunietim, kurš vēl tikai plāno mācīties par zobārstu?

– Vispirms jau es gribētu uzsvērt, ka ir pašam jāvēlas ar to nodarboties, jāredz sevi kā zobārstu. Otrkārt, kā izteicās viens no mūsu profesoriem, zobus noslīpēt var iemācīt arī pērtiķi, tomēr, lai strādātu stomatoloģijas sfērā, ir jābūt kaut kam vairāk. Un ne visiem, ja tā var teikt, aug rokas pareizajā vietā un ne visi var šo darbu darīt! Piemēram, tāpat kā es sevi nevaru iedomāties remontējam mašīnu, tā citi nesaprot, kā iespējams krāmēties pa cilvēka muti.

Treškārt, jārēķinās ar to, ka būs daudz jāiegulda savās studijās. Studiju laikā, īpaši jau sākumā, praktiski nav iespējams mācības savienot ar darbu. Ir liela mācību slodze – pirmajā kursā jāapgūst ķīmija, augstākā matemātika, fizika, anatomija, kurā no galvas jāiemācās nosaukt visas cilvēka ķermeņa daļas latīņu valodā…

Kā tikāt galā?

– Kā jau teicu – bija grūti. Pirms pēdējā kursa pat nolēmu no tā visa atpūsties un padzīvoju Anglijā. Mazliet piestrādāju arī savā profesijā, lai gan jāatzīst, ka tur līmenis, kā jau bieži cilvēki arī saka, ir krietni zemāks nekā mūsu pašu – Latvijas ārstiem.

Pēc gada atgriezos un augstskolu tomēr pabeidzu. Starp citu, visiem silti iesaku studiju parādus laicīgi nokārto vai vispār no tiem izvairīties, jo vēlāk vienkārši fiziski nav iespējams tikt mācībām līdzi – visu laiku ir kas jauns, katrā lekcijā – kontroldarbi. Reizēm pat nervi netur tam visam līdzi! Bija meitenes, kas pat izplūda asarās, jo viņām pēc trīs diennakšu mācīšanās, pasniedzējs pateica: "Tu neesi sagatavojusies – mācies vēl!" Par strādāšanu, tusiņiem un sabiedrisko dzīvi kā tādu vismaz pirmajos divos gados bija jāaizmirst. Bet, ja kaut ko vēlas sasniegt, tas ir jāiztur.

Meklējam… bezzobainos

Un kā ir vēlāk – kad pirmie kursi izturēti?

– Tad jau sāk mācīties ko specifiskāku. Piemēram, arī augstskolā mācījāmies modelēt zobus plastilīnā, vēlāk – vaskā. Tas tāpēc, lai cilvēkam, kuram iepriekš ar šo sfēru nav bijusi nekāda saskare, veidotos priekšstats par to, kas ir zobi. Tā pamazām, sākot ar histoloģisko un beidzot ar makro līmeni, veidojas kopējā aina, kad tu sāc apjaust gan no anatomijas, bioloģijas, gan ķīmijas viedokļa to, kā darbojas cilvēka organisms. Viss taču ir ar visu saistīts. Ja zobi nebūs veseli, var sākties, piemēram, kādas problēmas ar kuņģi u.tml. Tieši tādēļ šai kopainai ir liela nozīme.

Vai bija daudz tādu, kas līdz studiju beigām neizturēja?

– Medicīnas augstskolā ir trīs lielākās fakultātes – medicīnas, stomatoloģijas un farmācijas, un kā reiz mūsu fakultātē cilvēki daudz maz noturējās. Nepabeidza vien kādi četri vai trīs. Jāpiebilst, ka studijas jau arī nav nekāds lētais prieks. 2000. gadā, kad studēju, mācību maksa bija aptuveni Ls 400, kas tolaik bija diezgan liela summa. Bija jāņem arī tā sauktais studējošo kredīts, jo, kā jau teicu, mācības ar strādāšanu apvienot nebija iespējams, kā arī paši pirkām mācību materiālus. Un, ja nemaldos, pašlaik jau studiju maksa tuvojas diviem tūkstošiem…

Budžeta vietas nebija?

– Mēs visi it kā skaitījāmies budžetā – jāmaksā bija par materiāltehnisko bāzi. Tādēļ lielu paldies saku savai māmiņai, kas mani atbalstīja gan materiāli, gan arī morāli. Kad sūdzējos, ka viss apnicis, viņa vienmēr teica: "Vari taču visu pamest, ja vēlies, un atkal strādāt par zobu tehniķi." Tas lika kaut kā saņemties un pierādīt, ka varu sasniegt ko vairāk.

Kā ar praktiskajām nodarbībām augstskolā?

– Tās sākās 3. kursa otrajā pusē. Starp citu, arī pacientus mums vajadzēja meklēt pašiem. Un, kaut arī zobu labošana pie mums bija par 25 līdz 30% lētāka nekā pie jau gatava ārsta, bieži vien nācās arī pašiem piemaksāt, jo nevarējām atrast cilvēkus, kas piekristu, ka strādājam ar viņiem un vēl par to paši samaksātu. Mums bija jāizpilda noteiktās normas – jāsalabo tik un tik zobi, lai nokārtotu eksāmenu, jāizgatavo tik un tik protēžu utt. Ja trūka kaut vienas plombas – atzīme nesekmīga. Bija pat gadījums, ka, mācoties protezēšanu, atradām cilvēku gandrīz vispār bez zobiem un tad nu viņu "laidām pa apli" – katrs izgatavoja protēzi, lai varētu nokārtot eksāmenu.

Grūtības atrast cilvēkus radās arī tādēļ, ka, pirmkārt, nodarbības taču notika darba laikā, kad lielākoties cilvēki ir aizņemti, otrkārt, sabiedrībā pastāv zināmi aizspriedumi. "Nu kā tad es iešu zobus labot pie studenta!?" Lai gan mani novērojums liecina, ka studenti dažas lietas veic rūpīgāk nekā to varbūt dara zobārsti ar jau 20 gadu stāžu. Studentus taču pārbauda gan procesa laikā, gan pēc tā.

Bērni pirktos nekož

Pašlaik, kad ekonomiskā situācija valstī strauji mainās, vai to mana arī zobārsti?

– Laikam jau es nevaru sūdzēties par to, ka trūkst darba, lai gan ir kolēģi, kas saka, ka pacientu paliekot mazāk, rindas esot īsākas. Man jau gan šķiet, ka darba vēl arvien ir pietiekami un katram ir savs kontingents, ar ko strādāt. Vislabākā reklāma zobārstam ir paša pacienti, kas novērtē darbu, stāsta par to arī citiem un tieši tādēļ vajag gribēt strādāt un strādāt labi.

Kādām īpašībām, jūsuprāt, būtu jāpiemīt labam zobārstam?

– Pirmkārt, jābūt pacietīgam, jo ne jau vienmēr viss izdodas un ne vienmēr visu var izdarīt uzreiz. Piemēram, gadījumos, ja ir kāds dziļāks zobu nervu iekaisums, ārstēšanas process var ieilgt pat pusgadu. Izraut zobu – tas jau ir tas pats vienkāršākais! Bet, protams, arī pašam pacientam ir jāgrib mēģināt glābt savu zobu. Reizēm gan cilvēkiem šķiet, ka tas taču ir tik dārgi, aizņem daudz laika, lai gan, jāsaka, vēlāk ielikt protēzi vai zobu implantu neesošā zoba vietā taču ir vēl dārgāks prieks.

Otrkārt, zobārstam nekad nevajadzētu iedomāties, ka viņš kaut kādā ziņā ir visgudrākais, zinošāks par saviem kolēģiem. Un, ja nav iespējams atrast kopīgu valodu ar savu pacientu, vismaz man, ir vieglāk atzīt, ka neesmu konkrētajā gadījumā, iespējams, kompetents, nevis pierādīt savu taisnību.

Vai ir arī kādas zobārsta profesijas negatīvās puses?

– Šis ir fiziski smags darbs. Pirms es vēl nebiju sācis to mācīties, man šķita – nu, kas tad tur – sēdēt, urbt, noslīpēt zobiņus?! Bet darba procesā visu laiku rokas jātur puspaceltas un vēl jāspēj tās nofiksēt vienā pozīcijā. Nu nevar rokas nofiksēt jeb atspiesties pret pacientu! Tādēļ zobārstam ir jābūt izturīgam. Kā profesionāla kaite šajā profesijā tiek atzītas problēmas ar sprandu, jo kaut kā jau arī jāieskatās tajā pacienta mutē un, darot to ilgstoši, tiek savilkti muskuļi, sliktākajā gadījumā – izslīd skriemeļi. Protams, kaitīgi ir arī ieelpotie putekļi, tomēr, jāsaka, ka aktuālāk tas bija pirms 20 līdz 30 gadiem, kad plombēšanā tika izmantots materiāls, kuru urbjot, izdalījās dzīvsudrabs, citas toksiskas, veselībai bīstamas vielas. Bet pašlaik jau šī sudraba sastāvs ir krietni uzlabots un, starp citu, tas vēl arvien ir labākais materiāls plombēšanai, pateicoties savām fizikālajām un ķīmiskajām īpašībām. Atšķirībā no tā sauktajām baltajām jeb kompozītu plombām, sudrabs labāk saistās ar zobu, un tam ir arī antibakteriālas īpašības.

Ir dzirdēts par sakostiem zobārstiem. Kā tiekat galā ar bailīgiem pacientiem, īpaši – bērniem?

– Sakosts gluži neesmu, bet jāsaka, ka mani pacienti lielākoties arī ir manu draugu un paziņu bērni. Un viņi jau parasti zina gan to, kas ir kariess, gan, ka nepieciešams nākt pie zobārsta un ko tur darīs. Starp citu, iespējams, arī mūsdienu pārtikas vai nepareizas zobu tīrīšanas dēļ mūsdienu bērnu zobi pašlaik ir diezgan sliktā stāvoklī.

Viss noslēpums – tehnikā

Un kas tad ir tas izslavētais kariess?

– Tas ir tāds zvēriņš jeb baktēriju izraisīts zobu bojājums. To jau mēs visi zinām, ka cilvēka mutē ir neskaitāmas baktērijas. Tās barojas no ēdiena atliekām un kaut ko arī izdala – skābi, kas savukārt šķīdina zobu emalju. Tiekot cauri emaljai, baktērijas nokļūts līdz vēl vieglāk šķīdināmiem audiem un, tad šie bojātie audi jāizņem, zobs jāaizblombē, līdz iekaisums nav ticis līdz nervam.

Kas, jūsuprāt, nosaka to, ka vienam cilvēkam zobi ir veselīgāki, citam – īpaši bieži jāmeklē zobārsta palīdzību?

– Iemesli varbūt visdažādākie, piemēram, iedzimtība. Katram mums ir savādāks siekalu sastāvs, kas nodrošina pašattīrīšanos; cietāka vai mazāk izturīga zobu emalja, kā arī citi faktori. Nozīme ir arī it kā ārējiem faktoriem – ūdenim, pārtikai, kuru lietojam, minerālvielām, ko uzņemam u.tml. Jāpiebilst, ka īpaši būtiski uzņemt visas nepieciešamās vielas, piemēram, fluoru, ir tieši bērnībā, līdz zobi izšķīlušies. Agrāk pat bija tāda sistēma, ka fluoru pievienoja ūdenim centralizēti, tomēr – kas par daudz – tas par skādi. Patiesībā dzert fluora tabletes ir jēga tikai līdz 13 līdz 15 gadiem, līdz bērnam izauguši tā sauktie īstie zobi un notiek to mineralizēšanās process. Vēlāk jau visu nosaka regulāra un pareiza zobu tīrīšanas tehnika. Piemēram, jālieto zobu diegs. Nekas tur nav jāzāģē, bet vienkārši uzmanīgi jāiztīra tā vietiņa, kas atrodas zem zobu saskares punkta un kur ar zobbirsti vienkārši nav iespējams tikt klāt. Jo labāk iztīrām, jo mazāk baktērijām būs ko ēst. Un patiesībā tās taču ir tikai trīs minūtes dienā!

Un kā ar zobu balināšanu? Cik kaitīgi vai nekaitīgi tas ir?

– Tas arī ir tikai tāds mīts, ka zobu balināšana ir kaut kas īpaši kaitīgs. Patiesībā arī tas neprasa ne pārlieku daudz laika, ne līdzekļu un ir iespējams zobus, konsultējoties ar zobārstu, izbalināt arī saudzīgi. Tomēr vispirms ieteicams tikt pie veseliem zobiem un smaganām, apmeklējot zobu higiēnistu.

Vai tehnoloģijas jūsu sfērā attīstās strauji un kā tās apgūstat?

– Zobārstniecībā šī attīstība tiešām ir strauja. Tiek domāts par to, lai pacientam zobārsta krēslā būtu jāpavada pēc iespējas īsāku laika posmu. Notiek regulāri kursi, semināri – ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē. Pats esmu apmeklējis, piemēram, semināru Lasvegasā. Bija ļoti interesanti, un informācijas apmaiņa zobārstu vidū jau notiek visu laiku. Ja satiekas divi zobārsti – runa noteikti būs par zobiem… Starp citu mūsu ārsti, kopš Latvija iestājusies Eiropas Savienībā, var strādāt arī ārzemēs. Un vēl būtu jāzina, ka ik pa četriem, pieciem gadiem zobārstam jānokārto sertifikāts.

Kāds būtu novēlējums tiem, kas vēl tikai taps par zobārstiem vai iecerējuši to izvēlēties?

– Lai tiešām strādātu šajā profesijā, ir ļoti daudz jāiegulda, bet – kā jau tas ir jebkurā sfērā, ja centies un no sirds – viss ar laiku sāk nākt arī atpakaļ.

Komentāri

  1. var Kunga miers lai ir ar jums.
    Vai esat biznesa cilvēks vai sieviete? Vai jūs jebkurā
    finanšu stress vai jums ir nepieciešama līdzekļus, lai uzsāktu
    savu biznesu?
    ) Personal Loan, uzņēmējdarbības paplašināšanai.
    b) Business Start-up un izglītība.
    c) Parāda Consolidation.
    D) X-mas Loan
    Nosaukums: ……………………………………
    Valsts: …………………………………..
    Adrese: ……………………………………
    Ģimenes stāvoklis: …………………………………
    Sex: ………………………………………… …
    Vecuma …………………………………………. ….
    Aizdevuma summa Nepieciešams: …………………….
    Aizdevuma ilgums: ……………………………..
    Personal Mobilā tālruņa numurs: …………………..
    ikmēneša
    Ienākumi: ……………………………….
    Paldies un Dievs svētī
    e-pasts: [email protected]

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.