Tādēļ šoreiz par godu Līgo svētkiem, noriezāmies no jau nospraustā maršruta un devāmies uz Katrīnas laukumu 1, Tukumā, kur jau nepilnus desmit gadus atrodas Andromedas Bērziņas linu veikals «Noass» (darba laiks: no otrdienas līdz piektdienai: no 10.00 līdz 18.00, sestdienās no 10.00 līdz 14.00).
Sajūta, ka lika darīt kāds no augšas
Jau lūkojot no ārpuses, var saprast, kas še atrodams. Par to liecina skatlogā izliktie lina spilveni, galdauti, suvenīri un daudz kas cits. Un, protams, arī izkārtnes ar uzraksti – «Lina tērpi». Arī durvis jau bija plaši atvērtas, bet iekšpusē mūs ar labas dienas vēlējumu sagaidīja pati veikaliņa īpašniece Andromeda.
Pēc tam, kad bija aplūkots piedāvājums, kas, starp citu, ir gana plašs – ir kleitas un krekli (gan bērniem, gan pieaugušajiem), galdauti un spilveni, jostas un saktas, aubes un vainagi, un vēl, un vēl… Visu, liekas, nosaukt nav iespējams…, uzsākam sarunu. Kā ierasts, pirmais, ko jautājām, bija par sākumu – kā dzimusi ideja, kā tapa veikals…
- Bērziņa: “Visa sākums bija 2009. gadā, kad varēja dabūt atbalstu telpu īrei – strādājām Melnezera inkubatorā (50% no īres), jo naudas jau nebija… Nekā nebija. Tas bija kaut kāds atspaids sākumam. Patiesībā jau divi, trīs gadi bija tam, lai saprastu, vai šī ir pareizā doma, ideja – vai eju pareizā virzienā un vai tas vispār izdosies. Risks bija liels… Vai es to šodien darītu, ja būtu tādi paši apstākļi?! Nezinu, jo tas bija īstākais krīzes laiks. Bet mani ideja par to, ka vēlos strādāt ar linu, bija tā pārņēmusi… Varu pat teikt, ka man no augšas bija zīme – par to, ka man 100% jāstrādā ar linu… Jā, iesākumā manā piedāvājumā nebija tautas tērpu, jo mans koncepts bija strādāt tikai ar pelēko linu – dabīgu, nebalinātu, nekrāsotu… un – visādos veidos. Tad sāka nākt klientes un vaicāt pēc kaut kā krāsaināka, un tā nu sapratu, ka ar pelēko vien izdzīvot nevarēs. Es biju iedomājusies, ka cilvēki aizies uz Melnezeru – aizies pēc avota ūdens un pēc tam atnāks pie manis un nopirks kādu no pelēkā lina kleitām… Bet tā nebija. Spilgti atceros kādu meiteni, kura bija lielā sajūsmā par mūsu kleitām un vēlējās ar tādu doties uz izlaidumu. Tas bija tikko, kad atvērām veikaliņu. Bet, laikam ejot, šo pelēko linu esam aizstājuši ar dažādām krāsām. Nu man viss ir raibs, es pat pati varu pazust savās krāsās!
Šo veikaliņu Katrīnas laukumā 1 atvērām 2011. gada 7. jūnijā. Kaut kā sanācis tā, ka arī uzņēmuma dibināšanas datums ir 7., tikai 2009. gada janvāris.
Tas pirmais, ar ko sāku savu biznesu, bija lina maisiņi. Atceros bija mums ļoti skaisti vīna maisiņi ar mežģīnēm… Bet tie neaizgāja tā, kā gribētos. Domājām: visi pirks, viss aizies, bet tā nenotika, jo laikam jau 4 latus par maisiņu daudzi nebija gatavi maksāt. Tā jau ir, ka cilvēki ne vienmēr var atļauties tikai skaistumam, vienmēr ir jāpiedomā, lai tas arī būtu praktiski izmantojams. Tā nu jau otrajā gadā tie tika izņemti no pārdošanas.”
Tēva dotās grāmatas un vecāsmātes talants
Andromeda: ”Bet tad pienāca 2010. gads, kad cilvēki sāka nākt un jautāt, vai nevaram uzšūt baltos lina kreklus. Ar savām šuvējām aprunājoties, nonācu pie secinājuma, ka ir jāmēģina. Man jau tad bija mana tēva dotās grāmatas par tautastērpiem, ar kuru palīdzību uzsākām darbu. Viņš jau agrāk man bija sagādājis trīs tautastērpu grāmatas ar cerību, ka kādreiz es ar to nodarbošos. Tajās ir aprakstīts un parādīts par katra novada tautas tērpiem. Un, kad klienti atnāk, tad, ņemot palīgā šīs grāmatas, kopīgi izdomājam un sameklējam īsto tautas tērpu. Arī no vīra vecmāmiņas puses, kas bija audēja Tukumā, ir atnākusi grāmata «Latviešu tautas māksla»… Starp citu mēs šīs grāmatas ļoti aktīvi izmantojam vēl tagad.”
Interesanti likās tas, ka tieši tēvs virzījis Andromedu uz šo arodu. Vaicāta, kādēļ tā, uzņēmēja pastāstīja: “Tēvs man vairs nav, bet viņš vienmēr gribējis, lai es strādāju ar tautas tērpiem… jau no manas bērnības. Mana vecmamma – tēta mamma – bija liela rokdarbniece, viņa izšuva sedziņas un darīja daudz ko citu. Arī man māksla pašai vienmēr ir patikusi, tādēļ uzsāku mācības mākslas skolā, bet pēc tam gāju stāties arī Lietišķās mākslas vidusskolā, izšūšanas, rokdarbu nodaļā, bet tur netiku, jo tika uzņemti tikai astoņi cilvēki. Tad nu aizgāju uz ādas apstrādi. Protams, ka gribējās izšūt, bet, tā kā variantu nebija, meklēju kaut ko līdzīgu.”
Andromeda stāsta, ka jau skolas laikā, neskatoties uz specialitāti, tomēr ir izšuvusi daudz – spilvenus, sedziņas, galdautus; arī tamborēšana un adīšana viņai nav sveša. Bet par vienu viņas darinātu spilventiņu ir īpašs stāsts: “Atceros 8. klasē sāku izšūt spilvenu un darbmācības skolotāja, to novērtējot, teica: “Tu esi sākusi mūža darbu!” Atceros, es vēl nodomāju, ko nu viņa tur runā, ja man jau puse spilvena gatava!? Bet tā arī bija, kad beidzu skolu (8. klasi) un sākās jauns posms, to spilvenu noliku malā. Un tā tas man stāv vēl šodien. Un es ik pa laikam paskatos uz to, nošuju pāris rindiņu un saprotu, ka skolotājai bija taisnība. Viņa taču zināja, ka šis būs mans mūža darbs!”
Ne tikai savi darbi tiek glabāti īpašā kastītē, bet arī vecāsmātes darbi tiek celti lielā godā. Esot saglabājusies viņas darinātā aube, blūze, kā arī josta. Andromeda stāsta: “Šie vecmāmiņas darbi man atrodas tepat, veikalā, un man tā ir kā svētība. Visus gadus šīs lietas stāvēja man acu priekšā – nu Covid-19 pandēmijas laikā esam mazliet pārkrāmējušies. Taču pie loga, blakus dažnedažādākajiem lina auduma darbiņiem, iekārti arī vectētiņa darinātie spieķīši.”
Audēji – tikai no Latvijas
Jautāta par sadarbības partneriem, Andromeda pastāstīja, ka pašā sākumā vēlējusies sadarboties tikai ar savējiem – ar daiļamatmeistariem, bet, lai tas notiktu, bijis jāmaksā mākslinieciskais nodokli. Aprēķinot, cena tādam darba sanākusi varen liela, tad nu sapratusi, ka tas nebūs izdevīgi ne viņai, ne arī pircējiem. Nu audumi ir dažnedažādākie, bet pie tā gan pieturoties, ka tie tiek austi tikai Latvijā. Jā, arī austās jostas tiek pasūtītas, jo pašām laika tam neesot. Bet vaicāta, kas ir tas, ko tad īpašu piedāvā, Andromeda uzsver, ka šī uzņēmuma darbs ir šūšana un dizains. Pati skicējot un ar klientiem kopā izdomā tērpa fasonu, kā arī izšuj.
Par to, kas šogad aktuāls
Katru gadu modes tendences mainās, un, kā izrādās, arī tautiskajā apģērbā, tādēļ jautājām, kas šogad jauns, kas atšķirīgs no citiem gadiem? Andromeda stāsta: “Man patīk, ka šogad tendence mainās uz manu pusi – respektīvi, uz to, ko es sāku piedāvāt un gribēju parādīt cilvēkiem jau 2009. gadā – uz pelēko linu. Protams, visus šos gadus piedāvājumā tas ir bijis, bet tagad var just, ka arī cilvēki arvien vairāk vēlas dabīgo linu… Un man prieks, ka beidzot tas ir arī modē. Arī Latvju zīmes ir ļoti aktuālas. Pēdējos divos gados es tās esmu izšuvusi ļoti bieži. Un ne tikai uz apģērba, bet arī galdautu stūros izšuju Saulītes, Māras, Laimas un Dieviņa zīmes.
Vairāk esam likuši akcentu uz tautisko – gan apģērbos, gan aksesuāros. Un nu jau var teikt, ka cilvēki ne tikai deju kolektīvā vai tikai pa reizei Līgo svētkos uzvelk tautisku apģērbu, bet ar tādiem staigā arī ikdienā – lina biksēs, kleitās, blūzēs un šortos. Par Līgo svētkiem runājot, tagad aktuāli ir garie, baltie krekli, un ne tikai balti, ir arī ceriņkrāsas un citos toņos.” Pelēkās kleitas ar mežģīnēm visas jau esot aizgājušas, bet visu laiku tiek sašūtas vietā. Šogad pasūtīti arī vairāki kārtīgi Jāņu krekli – tādi, kas šūti no lina. Vēl tikai jāizšuj – vienam Austras koku, otram Laimas slotiņu. Par cenām? Jebkurš krekls veikalā maksā 56 eiro… Tā ir standarta cena.
Andromeda arī stāsta, ka maijs un jūnijs ir skaisti trakie mēneši, kad darba ir ļoti daudz. Un tieši šobrīd tādi ir uzkarināti uz pakaramajiem un gaida savus saimniekus, piemēram, Kolkas tērps, pasūtīts Dagdas sarafāns u.c.
Par jaunumiem
“Cilvēki ir pieraduši, ka pie mums viss ir skaisti, tikai viena nelaime – audumus un mežģīnes nepārdodam, bet nu jau no marta pie mums var iegādāties dažādu veidu audumus gan tautastērpu brunčiem – austos, gan arī dabīgus dizaina audumus, kas ražoti Vestminsterē. Redzēsim, kā būs ar dizaineru kokvilnas pieprasījumu, nu tam ir ļoti laba – iepazīšanās – cena – 7.80 eiro/m, kas patiesībā ir iepirkuma cena. Pasūtīt audumus varēja visu laiku (tālr.29136376 vai 29386391), bet nu daļa ir apskatāma un aptaustāma arī uz vietas veikalā. Arī austajiem brunču audumiem cena ļoti pieņemama – 38 eiro par metru.
Nu jau veikaliņš ir ieguvis atpazīstamību un klienti pie mums brauc no dažnedažādām Latvijas vietām – Dobeles, Jūrmalas, Rīgas, Ikšķiles, Talsiem utt.
Ir vairāki kori un deju kolektīvi, kas nu dzied un dejo «Noasa» tērpos, tādi ir arī mūsu novadā, piemēram, Tumes «Solis», Zentenes kolektīvs, un vēl citi. Šobrīd tiek izpildīts pasūtījums Jūrmalas un Jaunpiebalgas kolektīvam.
Un patiesībā Covid-19 laiks bija svētīgs, jo bija laiks izpildīt pasūtījumus ātrāk, varējām arī veikalu pārkārtot. Jā, ir stresiņš, kā būs tālāk… Bet šobrīd – ir labi, spēj tik visu laikā pabaigt.”
Tautastērps – no A līdz Z
Ceļā uz Latvijas simtgadi 2018. gadā Latvijas Nacionālais kultūras centrs uzsāka projektu «Katram savu tautastērpu». Tādēļ jautājām, vai tas bija jūtams arī mazajā veikaliņā un vai pie viņiem tautastērpam var iegādāties visu – no A līdz Z? Andromeda stāsta: “Jā, pie mums var pasūtīt visu – blūzi, brunci, ņieburu, aubes, vainagus, jostas, saktas, zeķes un arī kurpes… no augšas līdz lejai. Lai iegādātos tautastērps ar visu ņieburu un kurpēm, ir jārēķinās, ka tas izmaksās aptuveni 400 eiro. Tas – bez villainēm. Bērniņam tērps, protams, maksās mazāk. Mums arī šobrīd izpārdošanā bērniem bruncīši ir pavisam lēti – pat sākot no 12 eiro (tautiskā kokvilna); no austā vilnas auduma – no 20 līdz 45 eiro. Ir liels pieprasījums mazajiem bērniem pēc blūzītēm, krekliņiem…Kleitiņas ar mežģīnītēm. Jā, uz Līgo svētkiem bērni tiek ietērpti skaistos tērpos…
Lielie brunči ir par 130 eiro – gatavā veidā, no 3 m austā audumu. Ir tā, ka citviet tirgo tautisko audumu par 50 eiro metrā, bet, ja vēlas 3 m brunci, tad jārēķinās ar 150 eiro tikai auduma dēļ vien, bet vēl ir darbs un šūšana, tātad mums ir izdevīga cena.
Pašai man gan nav sava tautastērpa; tas jau ir kā teicienā par kurpnieku, kam nekad nav kārtīgu apavu… Bet iemesls, kādēļ man tērpa nav, tomēr ir nopietnāks. Es nāku no Smiltenes novada Bilskas pagasta. Un es gribu iedziļināties, kāds bija raksturīgais tautastērps tieši šajā pagastā, taču tas ir laikietilpīgāks process, lai to precīzāk izpētītu. Bet tas noteikti būs…
Pagaidām mans tautas tērps ir dabīgā lina kleita arī Līgo svētkos. Un
mani ļoti priecē tas, ka nāk jaunas meitenes un ģimenes ar bērniem, kas vēlas kaut ko dabīgu un latvisku. Un jo īpaši – Līgo svētkos.”
Baiba Reinsone
