Priecīgas, svētīgas un veselīgas Lieldienas!

Jau kopš 6. februāra, Pelnu dienas, kristīgā pasaule dzīvo Lieldienu gaidās – trešdienā pirms septiņām nedēļām sākās gavēnis. Tas ir laiks, kurā katrs var izvērtēt savu attieksmi pret pasaulīgām lietām un vērtībām un savu spēju no tām atteikties. Dažas dienas pirms nozīmīgiem notikumiem baznīcā – Kristus krustā sišanu un augšāmcelšanos, Lieldienām – par baznīcas rituāliem un to saderību ar tautā ierastajām Lieldienu tradīcijām runājām ar Tukuma Romas katoļu baznīcas prāvestu Albertu Buliņu.

Jau kopš 6. februāra, Pelnu dienas, kristīgā pasaule dzīvo Lieldienu gaidās – trešdienā pirms septiņām nedēļām sākās gavēnis. Tas ir laiks, kurā katrs var izvērtēt savu attieksmi pret pasaulīgām lietām un vērtībām un savu spēju no tām atteikties. Dažas dienas pirms nozīmīgiem notikumiem baznīcā – Kristus krustā sišanu un augšāmcelšanos, Lieldienām – par baznīcas rituāliem un to saderību ar tautā ierastajām Lieldienu tradīcijām runājām ar Tukuma Romas katoļu baznīcas prāvestu Albertu Buliņu.

Baznīca – pārdomu un Lieldienu noskaņās

 

Kā risinās gatavošanās Lieldienām jūsu baznīcā?

– Gatavošanās sākās jau kopš Pūpolsvētdienas, un šī nedēļa tiek saukta par Lielo Kluso nedēļu. Tajā ir trīs svētas dienas – Lielā jeb, kā luterāņi sauc, Zaļā ceturtdiena, Lielā piektdiena, Klusā sestdiena un Lieldienas. Jau kopš otrdienas sākās gatavošanās dievkalpojumiem, tika izveidots Kristus kapa altāris. Lielajā ceturtdienā visās katedrālēs tika svētītas eļļas un dievkalpojumā tika atkārtots viss, kas saistīts ar Jēzus pēdējām vakariņām, ko viņš pavadīja kopā ar apustuļiem. Šos notikumus zinām arī pēc Leonardo da Vinči gleznas «Pēdējais vakarēdiens».

Lielajā Piektdienā, kad Jēzu sita krustā, baznīcā norisinās Krusta ceļš un krusta svinīgā ienešana. Lielajā jeb Klusajā sestdienā, kad Kristus guļ kapā, notiek dievkalpojumi ar atsevišķām svētībām – svēta ogles, lai godinātu uguni, svēta un iededz lielo Lieldienu sveci, kas simbolizē Kristu. Notiek arī Svētā mise un dievgalds, tiek svētīts Lieldienu ūdens – vairāki simti litru, ko ļaudis lieto pret slimībām mājas vai kāda tuvinieka kapavietas svētīšanai. Šai laikā svēta arī Lieldienu ēdinu – olas, maizi, ko liek svētku galdā. Lai arī tradicionāli tas ir nakts Dievkalpojums, mēs to organizējam pa dienu, jo jārēķinās ar apstākļiem – cilvēkiem no laukiem nebūtu iespējams uz baznīcu atbraukt.

Svētdien, Lieldienās, – augšāmcelšanās Dievkalpojums – Rezorekcija ar procesiju. Tas ir ļoti svinīgs Dievkalpojums. Parasti tajā ir ļoti daudz cilvēku.

Ja kāds gribētu nākt uz katoļu baznīcu, bet nezina, kā uzvesties, ko jūs ieteiktu?

– No tā nevajadzētu baidies. Vienkārši stāvēt kājās. Ja vēlas, tad svētākajā brīdī, kad visi metas ceļos, var darīt tāpat, bet, ja ir šaubas, var noliekt galvu un palikt, kājās stāvot. Nekad nevienam par to nav ticis aizrādīts. Arī pie Dievgalda nereti bijis tā, ka cilvēki saka – kājas tā sāp, ka nevar nomesties ceļos. Taču mēs neliekam mesties ceļos, ja cilvēks nevar.

Laiku no Pelnu dienas līdz Lieldienām sauc par gavēņa laiku. Ko jūs ieteiktu šai laikā darīt vai, tieši otrādi, nedarīt?

– Kas attiecas uz ēšanu un dzeršanu gavēņa laikā, tad savas prasības baznīca ir samazinājusi, lai nebūtu badošanās un pārmetumu. Daudziem tiešām atteikšanās no ēdiena šķiet kaut kas briesmīgs, un tāpēc viņi saka, ka baznīca liek gavēt, mērdē badā… Bet tas ir pats mazākais, galvenais cilvēkam atrast to, no kā viņš atsakās.

Bīskapu konference noteikusi, ka daudzviet gavēnis ir atcelts, piemēram, slimnīcās, armijā, sanatorijās, ja cilvēks ir ceļojumā un vēl atsevišķos gadījumos. Gribu piebilst, ka atturība no gaļas ēdieniem vēl nav gavēnis.

Redziet, šī vārda tiešajā nozīmē gavēnis ir labprātīga atteikšanās no pārtikas, bet nevar būt gavēnis tikai gavēņa dēļ, nē, tas ir svētuma līdzeklis. Mēs visi esam aicināti gavēt, taču katrs savā veidā, sekojot iedvesmām, kuras jūtam. Daži varbūt aicināti iztikt no maizes un ūdens, citi – atmest smēķēšanu, atteikties lietot alkoholu, skatīties televīziju vai vismaz – izklaidējošās pārraides. Citi var ievērot agrākā laika gavēņa tradīciju, iztiekot dienā ar divām ēdienreizēm.

Šai laikā neiesaka laulāties; ja arī to dara, kāzas nekādā ziņā nevar būt skaļas, tām jābūt klusām un vienkāršām.

Gavēšana ne vienmēr nozīmē neēšanu – tieši otrādi – var gandarīt to, kas negaršo, vari arī uzmanīgāk izturēties pret apkalpojošo personālu dažādās iestādēs. Galvenais, lai gavēņa laikā Dievs mūs ved pa svētuma ceļu, kas ikvienam cilvēkam ir savs.

Jāpiebilst, ka Lieldienu laiks ar Lieldienām nebeidzas – tas turpinās līdz pat Vasarsvētkiem ieskaitot. Šie svētki veido tādu kā apli, kurā ietilpst Lieldienas un Vasarsvētki, pēc tam sākas parastais liturģiskais gads.

 

Pārdomu laiks katram

 

Nedēļa no Pūpolsvētdienas līdz Lieldienām ir arī pārdomu laiks.

– Jā, šis ir pārdomu laiks, un ne velti to sauc par Kluso svēto nedēļu.

Taču ir grūti domāt par citiem, ja visapkārt ir tik daudz sadzīvisku problēmu – dārgi komunālie maksājumi, aug pārtikas cenas, neiecietība, dusmas.

– Cilvēki uzreiz iedomā materiālās lietas, bet šajā laikā var darīt arī labus darbus, teikt labus vārdus, domāt labas domas. Var izdomāt kādu pārsteigumu otram cilvēkam, kas būtu gan mīļš, gan sirsnīgs.

Pamanu, ka cilvēki dzīvo tā vēsi viens pret otru; saka – viņš man reiz to un to nodarīja, tāpēc tagad es viņam eju garām vienaldzības pilnu seju… Lūk, šis ir īstais brīdis atjaunot attiecības, izlīgt, aprunāties. Arī Dievkalpojumā esmu aicinājis savu draudzi – sniegsim viens otram roku mieram un izlīgumam!

Bet tam jānotiek mazāk vārdos, vairāk cilvēka sirdī, vai ne? Lai būtu patiesi.

– Jā. Lai tas otrs cilvēks patiešām arī manītu, ka konfliktu vai nesaticību vēlaties izlīdzināt un ka esat gatavi ieguldīt savu darbu, lai to izdarītu.

Šis ir arī piedošanas laiks. Taču, ko darīt, ja pāridarījums ir tik liels, ka cilvēkam liekas – nevaru piedot?

– Nav tāda pāridarījuma, ko nevarētu piedot. Cilvēks visdrīzāk nav sevī iedziļinājies, sevī pārbaudījis savas attiecības pret Dievu kā radītāju, jo arī viņa priekšā tev vajadzēs runāt par saviem pārkāpumiem, varbūt pat daudziem. Un ja tu nevarēji virs zemes piedot, kā gan tu mūžībā vari gaidīt, ka Dievs par tevi apžēlosies un ka dos savu valstību? Vajag iedziļināties. Arī, Svētos rakstus lasot, cilvēki nereti nepiedomā, dara to virspusīgi, turklāt ieņem šādu pat vienaldzīgu pozīciju. Bet tas ir slikti. Vajag nonākt līdz secinājumam, ka jākļūst citādam kaut kādā jomā, kādā jautājumā, lai atteiktos no negatīvā un sliktā sevī.

Vatikāna amatpersonas pavisam nesen pasludinājušas septiņus jaunus nāves grēkus – ģenētisko modifikāciju, eksperimentēšanu ar cilvēkiem, vides piesārņošanu, sociālās netaisnības izraisīšanu, nabadzības veicināšanu, apsēstību ar bagātību, narkotiku lietošanu un tirdzniecību, tātad – ir viela pārdomām. Jūsuprāt, vai tā sauktie vecie grēki – slinkums, skaudība, rijība, alkatība, iekāre, dusmas un lepnība – neizsaka to pašu?

– Es jaunos grēkus, kas nesen kā nosaukti, atzīstu par lieliem grēkiem, bet jāgaida, ko bīskapi teiks un vai tos apstiprinās. Atsevišķi grēki tiešām ir kaut kas jauns, un tiem būtu grūti atrast apzīmējumu vecajos grēkos. Piemēram, narkotiku lietošana ir liels grēks, un tas patiešām ir kaut kas jauns. Taču apsēstību ar bagātību tikpat labi var apzīmēt arī kā alkatību.

Mēs daudz runājam draudzē par dusmām, strīdiem, nenovīdību, skaušanu. Un visas šīs īpašības sabiedrībā ir, tāpēc par tām daudz jādomā. Cilvēkiem, īpaši, kas saistīti ar baznīcu, jānostājas stingri un jācenšas tam nepakļauties un, pats galvenais, nekultivēt tās tālāk. Jo tad cilvēks garīgi neattīstās.

 

Pavasaris vieno svētkus un dabas atmodu

 

Šogad Lieldienas sakrīt ar pavasara atnākšanu un dabas atmodu. Jūsuprāt, vai šī sakritība ir īpaša?

– Tieši par to runājām rekolekcijās – garīgajā praktikā pirmslieldienu laikā. Šāds gadījums, šāda sakritība notiek varbūt reizi simt gados.

Gribu gan piebilst, ka Lieldienu noteikšanai ir ļoti lielas saistība ar pavasara atnākšanu. Skatījos rakstos, kāpēc tik agri šogad tās svinam, un noskaidroju, ka Kristus nāves un augšāmcelšanas svētki svinēti ļoti sen. Taču svētku laika noteikšanā bija dažāda prakse un daudz strīdu, jo dažas draudzes Lieldienas svinēja vēl tad, kad citi gavēja. Tad 325. gadā Nikajas koncils noteica, ka Lieldienas svinamas pirmajā svētdienā pēc pavasara pilnā mēness, kas iestājas pēc 21. marta. Vai nedēļu vēlāk, ja pilnā mēness fāze iegadās svētdienā. Pavasara pilnais mēness šogad iekrita 21. martā (tas arī ir pavasara iestāšanās datums jeb ekvinokcija) un nākamajā svētdienā, 23. martā, svinam Lieldienas.

Aprēķināts, ka visagrākais Lieldienu datums var būt 22. marts, bet vēlākais – 25. aprīlis.

Vai esat pamanījis dabā atnākam pavasari?

– Šogad jau manīju. Biju Kandavā uz bērēm un, ejot uz kapliču, dzirdēju cīruli dziedam. Tur ir tāda jauka vieta – lauki visapkārt… Arī noskaņojums ir tāds pavasarīgs, tikai laiks pēdējās dienās palicis ziemīgs. Neviens nezina, kādus vēl untumus daba mums parādīs.

 

Tradīcijas ir nozīmīgas

 

Lieldienās latvieši izsenis gan gājuši baznīcā, gan iesaistījušies dažādās izdarībās – olu krāsošanā, šūpojušies. Kā, jūsuprāt, cilvēkam, kas vēlas gan vienu, gan otru, to visu salikt kopā. Latviešu tautas dziesmās aprakstīts, ka no rīta latvietis gāja uz baznīcu, bet, mājās nākot, nolauza pūpola zariņu un devās uz olu un pūpolu kaujām.

– Es personīgi to pilnībā akceptēju, jo tās ir skaistas, senas tradīcijas. Varbūt tajās ir kaut kas no pagānisma, bet tas ietilpst folklorā, sauc, kā gribi.

Atceros, kā, bērni būdami, paši gaidījām Lieldienas. Mūsu māja bija laukos, lopi bija. Māte teica, ka viena vistiņa jau sākusi dēt olas Lieldienām. Šķūnī pie sijām piesēja virves un ierīkoja šūpoles.

Protams, svētku rītā un reizēm jau pa nakti bijām bijuši baznīcā, jo nakts pirms Lieldienām ir svētā nakts. Bet, kad nācām mājās, ēdām svētītas olas, maizi, šūpojāmies. Domāju, ka to visu nemaz nevar atdalīt, jo tās ir tradīcijas. Es nezinu, piemēram, no kurienes pie mums atnācis Lieldienu zaķis. Bet, ja kāds to izvēlas par simbolu, ja kādam šis zaķis patīk, lai tā būtu.

Vai arī jūs krāsosiet olas?

– Protams, tā mums ir tradīcija gadu no gada, jo ar tām cienājam baznīcas kora dalībniekus, kam tādējādi sakām paldies. Krāsojam ar sīpolu mizām, bērza slotu lapām, savukārt draudzes bērni izmanto īpašus, košākus un modernākus materiālus. Redziet, Lieldienu olas ir tāds kā pasaulīgs svētku elements, kas vienlaikus kļuvis sabiedrisks.

Savukārt ar pūpolu pušķīšiem jau pagājušajā svētdienā rotājām baznīcu. Un šūpošanās taču arī notiek – pilsētā katru gadu ir lielāki pasākumi ar šūpošanos. Tas ir ļoti skaisti.

Ko jūs lasītājiem vēlētu Lieldienās?

– Priecīgus, svētīgus un veselīgus svētkus!

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.