Liene Akmens

Pēc ilgas un grūtas slimības no mums ir šķīrusies Latvijas labklājība /FOTO/

Tāds uzraksts šodien, 7. septembrī, bija lasāms uz plakāta pie Strēlnieku pieminekļa Rīgā, kur pulcējās apmēram tūkstotis Latvijas pensionāru un viņu atbalstītāju, lai stundas laikā paustu savas prasības valdībai un Saeimai.

Tāds uzraksts šodien, 7. septembrī, bija lasāms uz plakāta pie Strēlnieku pieminekļa Rīgā, kur pulcējās apmēram tūkstotis Latvijas pensionāru un viņu atbalstītāju, lai stundas laikā paustu savas prasības valdībai un Saeimai. Sapulce sanāca diezgan skaļa un notikumiem bagāta, jo seniori ne tikai emocionāli prasīja savas laimīgās vecumdienas, bet arī atklāti pauda dusmas pret labklājības ministri, savukārt kāda pensionāre tik kaismīgi gribēja runāt par visu, ka organizētāji bija spiesti raidīt viņu prom no mikrofona gan ar uzstājīgiem lūgumiem, gan ar staltu puišu pieaicināšanu talkā.

No Tukuma novada un Lapmežciema uz Rīgu pensionārus veda lielais autobuss. Bija sagatavoti plakāti, prasot obligāto veselības apdrošināšanu, cieņu pret vecākiem un vecvecākiem un paužot aktīvu iestāšanos pret nabadzību. Pa ceļam tika apspriests viss – gan politika un politiķi, gan labākās kabaču receptes un vasarā izbrauktās ekskursijas. Pie Strēlniekiem tukumnieki ieradās vieni no pirmajiem, tādēļ paguva ieņemt labākās vietas pie Okupācijas muzeja kāpnītēm, kur mikrofoni gaidīja oratorus un pūtēji izklaidēja ar jaukām meldijām.

Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētājs Andris Siliņš, tāpat kā citi runātāji, pateicās visiem sapulces un senioru aktivitāšu atbalstītājiem, jo, piemēram, bez pašvaldības palīdzības kaut vai autobusa veidā daudzi no tālajiem novadiem (Alūksne, Baltinava, Liepāja, Rēzekne) nemaz līdz Rīgai netiktu. Pašvaldības atbalsta vecos, kā var, spēj un māk, turpretī valdībai, kam citkārt ar taupību ir pagrūti, jautājumos par pensionāriem pēkšņi ieslēdzas īpašs taupības režīms. Daudzi izmisuši par 200 latu pensijām, jo tās neindeksē. Kā piemēru A. Siliņš minēja kundzi ar 52 gadu darba stāžu, kurai pensijas pārrēķinā nācis klāt viens lats, tādēļ pensija nu ir 200,19 lati. Un šo 19 santīmu dēļ indeksācija nepienākas, lai gan vajadzētu noapaļot līdz 200 latiem un indeksēt. „Tātad santīmu mūsu valstī skaita,” bet miljoni iet uz visām pusēm…

Šādi un līdzīgi stāsti skanēja gan pie mikrofona, gan pūlī. Tika prasīta obligātā veselības apdrošināšana; taisnīga indeksācija; progresīvais nodoklis (citādi „no pensionāra latiņu paņemt viegli, bet paši no savām kabatām bagātie negrib izņemt ne desmit, ne simts latus”); atvieglojumi medicīnas pakalpojumu saņemšanā („tagad noguli piecas dienas slimnīcā, un tev no pensijas nekas nepaliek pāri, bet ģimenes ārsts taču arī nav brīnumdaris, ka visu var izdarīt”); reizi divos gados sanatorija par brīvu; atvainošanās par visiem pāridarījumiem,  jo „mēs neesam vergi”; labklājības ministres, premjera un visas valdības demisija; pensiju atbrīvošana no nodokļiem (neapliekamais minimums – 225 lati, resp., nākamgad noteiktās minimālās algas apmērs); vidusšķiras izveidošana („tagad mums ir nabagu masa, kas cīnās par izdzīvošanu, un saujiņa miljonāru”).

Šīs skaļi paustās, kā arī klusāk izteiktās prasības papildinās federācijas sagatavoto rezolūciju, kas tiks iesniegta valdībai un Saeimai.

Jāpiebilst, ka no augstajām amatpersonām sapulci ar klātbūtni un drosmi uzrunāt pūli vienīgā pagodināja labklājības ministre Ilze Viņķele. Viņa gan tika sagaidīta ar nikniem saucieniem „Nost!” un dūru vicināšanu, tādēļ pie vārda tika vien pēc A. Siliņa aicinājuma izrādīt cieņu un pašiem nezaudēt to. I. Viņķele īsi paskaidroja, ka ministrija kopā ar federāciju patlaban izstrādā pensiju indeksācijas sistēmu, kas būtu taisnīgāka par to, kas šogad ārkārtas apstākļos ieviesta. Taču jāteic, ka neviens viņā īsti neklausījās. Pūļa murdoņā varēja saklausīt vienu otru ministrei adresētu stipru vārdu un dažādu dzīvnieku nosaukumus, kā arī frāzes: „Nekādu cieņu mums no tevis nevajag.” Jā, acīmredzot pierādās patiesība, ka saruna iespējama tikai tad, ja puses viena otru sadzird. Bet šajā cīņā vairs nav saprotams, kurš pirmais neklausījās un nesadzirdēja.

Kad sapulce tika slēgta, daži aktīvi runātāji vēl palika pie Strēlniekiem, paužot savu sāpi un viedokļus. Tukumnieki un lapmežciemnieki autobusā sprieda un pārsprieda notikumu un solījumus, izteicās arī par tiem, kuri netic mītiņu jēgai un tāpēc neatnāca. Kāds kungs sacīja: „Tad nu tagad gaidīsim lielās pensijas.” Un kāda kundze piebalsoja: „Tiem, kuri šodien piedalījās.”

Tā redz ir – caur humoru vieglāk [iz]dzīvot.

Komentāri

  1. Paldies par sīko informāciju un interesantām fotogrāfijām.
    Bez cīņas nevienam, nekad, nekas netiks dots.
    Baidos,ka tas paliks bez ievērības. Cita lieta ja akcijas notiktu,kā Bauskā bet uzreiz daudzās vietās. Arī Tukuma-Ventspils krustojumā. Nepietiktu specvienību!

  2. Kamer nesaks sist vinjkelei ar kjebliti pa galvu,vinja jau neko nesapratis—PAAREEDUSIES needushos nesaprot.Man vispar sola tikai 50 ls pensiju,kad pienaks taa diena,bet tad jau bus eiro.UN TAS VISS PAR MANU APZINIGO DARBU–shausmas.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.