Pats sevi un pasauli iepazīstot. Aijena stāsts

Noteikti ikviens, kuram nācies sastapt tukumnieku Aijenu Trušinu, teiks, ka viņš spēj aizraut un.. pārsteigt. Vienalga, kādas izjūtas raisītu satiktajos cilvēkos, pavisam noteikti Aijens tiek ievērots un paliek atmiņā. Viņš ir, ja tā var teikt, – cilvēks-teātris, kas var pilnskanīgu izrādi sarīkot pat nekurienes vidū, tādēļ arī mūsu sarunas laikā nebija iespējams iztikt bez pārsteiguma elementiem un smiekliem.

Taču, neskatoties uz zināmā mērā pat eksplozīvo manieri komunikācijā, Aijens pārliecina, ka ir ļoti harmoniska personība – aizrautīga un vitāla it visā, ko dara. Bet galvenais iemesls, kāpēc mēs uzrunājām puisi intervijai, ir, nu jau var teikt, viņa ievērojamā pieredze, piedaloties dažādos projektos, tai skaitā brīvprātīgo darbā, tādējādi ceļojot, kā arī iepazīstot svešas zemes, to ļaudis un arī – pats sevi.

 No celtnieka par fizioterapeitu

Aijens ir dzimis un audzis tepat, Tukumā, te arī pabeidzis pamatskolu, bet pēc tam kā daudzi devies iekarot galvaspilsētu, lai apgūtu celtnieka prasmes Rīgas celtniecības koledžā. Iespējams līdzīgi, kā daudziem citiem jauniešiem, pusaudžiem, arī Aijenam ar pirmo piegājienu savu īsto profesiju apgūt nav izdevies.

Ja profesionālo prasmju apguves laikā viņš vēl ir uzturējies Rīgā, tad, jau mācoties tālāk, ātri vien ievingrinājis roku projektu apguvē un ceļošanā, līdz ar to turpmākās dzīves laiku vairāk bijis ārpus Latvijas. Arī Tukumā iepriekš, vēl pirms kovidkrīzes, iegriezies reti, tik vien, cik pāris reižu apmeklējis jauniešu teātra «Brīvā versija» mēģinājumus, bet tagad, kad mazāk darba un nevarot nekur braukt, kā pats saka, esot atgriezies pie vecmammas Regīnas, kas joprojām dzīvo Tukumā, bet visi pārējie Aijena ģimenes locekļi jau esot devušies prom no dzimtās pilsētas: mamma Marita un māsa Beatrisa dzīvo Rīgā, brālis Ueins – Anglijā, bet tētis Aleksandrs – Krievijā. Aijens pats šobrīd ir pilna laika students Latvijas sporta pedagoģijas akadēmijā, kur apgūst fizioterapeita profesiju, un tieši dienu pirms mūsu tikšanās viņš tiešsaistē piedalījās sava bakalaura darva (tēma: «Kardioresperātoriskās spējas») priekšaizstāvēšanā, kas gan neplānoti aizņēmusi pārāk daudz laika, jo bijušas pāris tehniskas problēmas, precīzāk, daži dalībnieki nav mācējuši tiešsaistei pievienoties…

Vaicāts, kā tad nonācis pie profesijas maiņas, Aijens pastāstīja: ”Protams, es celtnieku skolu pabeidzu, jau 2014. gadā. Pāris gadu, nedaudz ilgāk, arī pastrādāju šajā jomā – gan mācoties, gan pēc mācībām. Un tad arī sapratu, ka mani tā celtniecība riktīgi neuzrunā. Man gribējās darīt kaut ko radošu, kaut ko aktīvāku, kaut ko tādu, kur var izpausties…” Tā, kā pats saka, pašiedvesmots un bez jebkādām priekšzināšanām viņš nonāca pie kādas fizioterapeites praksē, kur viņam tika dota iespēja vadīt sporta nodarbības bērniem un arī pieaugušajiem. “Piesakoties darbā, man bija iespēja piedalīties nelielās apmācībās, bet kopumā viss balstījās uz to, ka visu laiku esmu bijis aktīvs, vienmēr esmu sportojis, turklāt man principā sanācis nodarboties ar visiem sporta veidiem – bija gan zālīte (fitnesa zālē), basketbols, futbols, kikbokss. Man patīk viss, kas attīsta ķermeni. Iespējams, ka es vingrošanu biju vadījis iepriekš, bet to vairs īsti neatminos. Atceros tikai to, ka man bija vienalga, kas un kā, es gribēju pamēģināt. Jā, tur kaut ko arī maksāja, bet neko daudz, taču  man bija vienalga, es gribēju to darīt! Starp citu sieviete, pie kuras strādāju, mani iedvesmoja. Redzēju, kā viņa vada pilates, dažādas vingrošanas nodarbības, kā veic masāžu… Un, kad biju pastrādāju pāris mēnešus, iedvesmojos tiktāl, ka sapratu: iešu mācīties par fizioterapeitu! Man patika tāda dinamiska darbošanās, ka viskaut ko var mainīt, ka viskaut ko var darīt.”

Paralēli mācībām apguva arī iemaņas… bērnu aprūpē

Bet neba tikai pieredze fizioterapaijā, izrādās, tāda Aijenam ir arī izglītībā, jo  paralēli studijām viņš arī sāka strādāt bērnudārzā, kur ne tikai vadīja vingrošanas nodarbības, bet arī strādāja par auklīti, kā arī vairākās citās profesijās.

Aijens stāsta: “Strādāju vairākos bērnudārzos. Nebija man līguma ar kādu konkrēti, bet es vadīju nodarbībās vairākās pirmskolas izglītības iestādēs. Pēc tam arī mazliet biju skolotāja palīgs jeb auklīte, bet ne pavisam maziem bērniem, pamperus es nemainīju. Un tad jau sekoja visādi citi papildu darbiņi, piestrādāju viesnīcā, kafejnīcās par viesmīli – strādāju visus kur un man galvenais bija, lai ir iespēja komunicēt ar cilvēkiem, jo tā es varu sevi izpaust.” Un tā komunicējot un piestrādājot, viņš nonācis rotaļistabā, kur darbojies jau kādu laiku, līdz kādā pasākumā viņa darbošanos pamanījusi kāda animatore (dažādos tēlos iemiesojies pasākumu, atrakciju vadītājs). “Sāku viņai piespēlēt, jokoties, un mana darbošanās tika novērtēta – meitene neticēja, ka es nemaz neesmu animators un uzreiz man arī piedāvāja darbu. Tā nu sāku vadīt pasākumus kopā ar kompanjoni, bet pēc laika jau to darīju patstāvīgi. Kaut gan vairāk esmu vadījumus pasākumus bērniem, šobrīd nākas vadīt arī pieaugušajiem paredzētus un publiskus pasākumus.”

Aijens nav pieticīgs pašvērtējumā un neslēpj, ka atsauksmes par viņa darbu animatora un arī pasākuma vadīšanas jomā esot ļoti labas, tāpēc arī nekavējoties izmanto iespēju pareklamēties: “Mani var atrast mājas lapā getapro.lv, bet pirms tam es iztiku arī bez sevis reklamēšanas, jo vislabākās reklāma ir no cilvēka cilvēkam, kā arī man nevajadzēja tik daudz to pasākumu, jo man bija skola un arī darba man pietika.” Šobrīd, piebilst puisis, viss gan esot nedaudz apsīcis. Kā gan citādi, ja ir vīrusa krīze un distancēšanās!? Bet Aijens noteikti nav dīkā sēdētājs un nemaz neslēpj, ka plānā ir daudz pasākumu, jo pats un, kā domā, arī citi ir noilgojušies un grib nosvinēt svētkus, gan tos, kas vēl būs, gan arī tos, kas pagājuši un nav godam atzīmēti ierobežojumu dēļ.

Vairāk lasiet pagājušās piektdienas, 5. jūnija, laikrakstā ŠEIT=>

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *