Par 4. maija un katra paša brīvību runājot

Jau 31 gadu 4. maijs ir mūsu Neatkarības atjaunošanas diena – diena, kad 138 Augstākās padomes deputāti nobalsoja par neatkarīgu Latviju. Viens no deputātiem, kura balss palīdzēja šim lēmumam, bija tukumnieks Pēteris Lazda. Notikumus pirms vairāk nekā 30 gadiem viņš sauc par loģisku soli, kam pats sācis gatavoties krietni agrāk – vēl 20 gadus iepriekš, jo bijis cieši pārliecināts – padomju valsts pamatprincipi ir pretēji cilvēka dabai un loģikai. Par pretošanos padomju sistēmai viņš tika aizmuguriski tiesāts un nometināts speciālajās psihiatriskajās slimnīcās Latvijā un Krievijā. Par savu veikumu P. Lazda ir saņēmis Dānijas Brīvības balvu, Triju Zvaigžņu ordeni un ir arī Tukuma novada Goda pilsonis.  

Gada sākumā Pēteris Lazda nosvinēja 85. dzimšanas dienu, un tagad laiku velta pārdomām par Covid pandēmiju un veidu, kā no tās izvairīties ar dabas un tautas līdzekļiem. Piemēram, izmantojot padomjlaika dienas gaismas lampu, attīra gaisu ar ozonu, kas nobeidz baciļus. Vēl pret vīrusiem viņš iesaka ieelpot deguša kadiķa zariņu vai lietot aptiekā nopērkamo lakricas sīrupu, un, protams, pats sev un citiem atgādina, ka jāmazgā un jādezinficē virsmas un rokas.

Ar Pēteri runājam mājīgā vasaras mājiņā lielu koku ielokā, kur gluži kā mežā dzirdamas putnu dziesmas. Saimnieks stāsta, ka pagalmā nākot visdažādākie putni, bet viņi ar sievu cerot uz pūcēm, kam arī uztaisīti būrīši.

Cēlies no zemniekiem un – mežiem

– Jūs nākat no Liepājas puses.

– Jā, vienmēr saku, ka esmu dzimis un audzis mežā – gadus 20 nodzīvoju pie Tebras upes Sakas pagastā, tāpēc man arvien patīk būt pie dabas. Un vēl es saku, ka esmu cēlies no zemniekiem. Tēvs Jānis un mamma Marija – latgalieši, kas pagājušā gadsimta 30. gados pārcēlās uz Sakas pagastu, kur iegādājās saimniecību. Tēvs bija ļoti strādīgs – pats ar zirgiem apstrādāja zemi, 30 hektārus, un cēla māju. Taču uznāca viena, otra okupācija, un abās visu, kas bija, konfiscēja vācu un krievu armija. Pēc tam nāca partizāni, vienas un otras varas atbalstītāji, un atņēma vēl to, kas bija palicis – plikus mūs atstāja! Un tad nāca kolhozu laiks, kur visu kolektivizēja, un vēl vajadzēja piemaksāt, lai kantori uzturētu. Vecāki strādāja no tumsas līdz tumsai, lopus turēja, lai tikai kaut kā varētu izdzīvot.

– Ja reiz bija daudz zemes, ģimeni neizsūtīja?

– 1949. gadā mūsu ģimene bija iekļauta izsūtāmo sarakstā, bet, tā kā tēvam bija pazīstams milicijas pilnvarotais, ar kuru viņš kopā zvejoja, tas viņu no šī saraksta izsvītroja. Taču tāpat jau kolhozs visu konfiscēja… Esmu daudz par to domājis, kā senāk cilvēki izdzīvoja gan smagā darba, gan citu nosacījumu dēļ? Un ko piedzīvoja grūtajos cara laikos!? Padomājiet, mammas tēvs Pēteris Auziņš armijā sabija 25 gadus, karoja pat ar Japānu!… Un vēl man palicis atmiņā, kā viņš ar zirgu no Pāvilostas brauca uz Gotlandes salu pāri aizsalušajai jūrai tirgoties – tie bija 150 kilometri uz vienu galu. Un kāds toreiz sals bija, ja jūra tā aizsala?! Tā milzīgā uzņēmība bija pārsteidzoša. Tāpat kā manam tēvam – lai viens pats apstrādātu 30 hektārus zemes, vajadzēja lielu spēku, jo citu palīgu jau nebija. Abi ar brāli, vēl puikas būdami, arī palīdzējām – vasarā strādāju, ganīju lopus. Brālis Voldemārs bija trīs gadus vecāks, tagad jau miris; viņš pabeidza tikai trīs klases, kamēr mani laida skolā.

Pirmās represijas – 5. klasē

– Kur gājāt skolā?

– Vispirms Salienas skolā, kur bija četras klases. Katru dienu uz skolu gāju trīs kilometrus un tikpat nācu mājās. 5. klasē aizgāju uz Pāvilostas skolu, no kuras mani izslēdza, jo nejaušības pēc ar klasesbiedru pārplēsām uz pusēm pionieru avīzes lapu ar Staļina bildi. Tā sanāca, ka blakussēdētājs stundas laikā bija uzspiedis elkoni uz avīzes, bet es to pavilku, lai redzētu, kas rakstīts, un avīze pārplīsa. Skolas direktore Kotova to novērtēja kā pretpadomju rīcību…

– Bet jūs bijāt tikai 5. klasē!…

– Jā, bet tā viņa teica. Tā bija pirmā represija pret mūsu ģimeni. Izsauca māti uz robežsargu štābu Pāvilostā un piedraudēja: “Aiz Urāliem jūs vedīsim, ja jūs tā rīkojāties!” Māte, protams, sacīja, ka man tas bija gadījies nejauši – labi, ka viņa prata krievu valodu. Pierunāja, un mūs nekur neaizveda, bet no skolas man bija jāaiziet, jo uzvedībā bija divnieks. Sāku mācīties Apriķu skolā, kur pabeidzu sesto un septīto klasi. Tur arī nācās iestāties komjaunatnē, jo visai klasei bija jābūt komjauniešiem, bet pionieros gan nebiju. Tālāk vajadzēja iegūt vidusskolas izglītību, bet tā kā vidusskolā mēnesī bija jāmaksā 150 rubļu, iestājos Kazdangas lauksaimniecības tehnikumā, kur nebija maksas un bija stipendija. Tā pagāja nākamie četri gadi, kuros kļuvu par lauksaimnieku. Suvorova vārdā nosauktajā kolhozā Dobeles rajonā strādāju par lopkopības speciālistu, bet tas nebija mans sirdsdarbs.

Jurista, izmeklētāja un pārdomu laiks 

– Tāpēc tālākais ceļš jūs aizveda uz Latvijas Universitātes juristiem?

– Es vēlējos izprast dzīvi. Starp citu, tēvs ļoti interesējās par politiku, pasūtīja avīzes, šo to izrakstīja un malās atzīmēja. Redzot šādu interesi, arī man tāda radās un sapratu, ka juridiska fakultāte būs īstā vieta. Pirmajā universitātes gadā mācījos klātienē un vienlaikus strādāju par kurinātāju studentu kopmītnēs. Tā pelnīju naudu.

– Jūs ne tikai gādājāt par siltumu, bet kopmītnēs ierīkojāt radio.

– Tas ir interesanti – ar elektrību biju draugos no mazām dienām, un vēl mani ļoti interesēja tehnika. Vēl, kad dzīvoju pie vecākiem mežā, kaimiņi mani sauca labot lampu radio, jo es tos pārzināju. Kaut kā bija radusies izpratne par šīm lietām. Dažreiz brīnos, no kurienes nāk tās prasmes un zināšanas, bet, domāju, tas ir saistīts ar mūsu uzdevumu šajā pasaulē. Taču par to, kāds tas ir, mēs no dabas, no Radītāja tiekam turēti neziņā.

– Lai visu, kas ar mums notiek, uztvertu kā brīnumu?…

– Jā. Varam par visu brīnīties, bet tā arī līdz galam nesaprast.

– Tad jau arī ārzemju radio klausījāties?

– Jā, regulāri. Visvairāk man patika Pauls Kļaviņš, kurš bija Gaismas akcijas vadītājs. Viņam bija savs raidītājs Portugālē vai Spānijā, pēc tam Bonnā, un es varēju dzirdēt visu, ko pasaulē runā. Vajadzēja tikai ar īpašiem paņēmieniem uztaisīt prettraucējumu ierīces un nofiltrēt tos sakaru jaucējus.

– Un kā jūs 1960. gadā nonācāt Tukumā?

– 2. kursā pārgāju uz neklātieni un mani nosūtīja darbā par izmeklētāju uz Tukuma miliciju. Nostrādāju te kādus piecus gadus, turklāt ar labam sekmēm. Man ļoti patika tas darbs; pašam bija liels entuziasms un arī veicās. Izmeklēju grūtās saimnieciskās lietas, un bija gandarījums, ka varu tikt galā, turklāt ne tikai Tukumā, bet arī Talsos un Rīgā, kur vajadzēja palīdzēt.

– Bijāt taču pavisam jauns, bet jau ar saprašanu?

– Jā, pareizi sakāt, – bija saprašana, bet ar katru gadu jau arī nāca zināšanas klāt, jo turpināju mācīties. Un gribēju to darīt vēl, tāpēc izturēju konkursu aspirantūrā un sāku mācīties socioloģiju. Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtā bija iespēja lasīt buržuāziskās Latvijas literatūru. Sēdēju Misiņa bibliotēkas slepenajā nodaļā un divus gadus lasīju dažādu filozofu darbus. Sagatavoju monogrāfiju, kuras nosaukums bija «Pret ideoloģisko toreadorismu» un kurā aprakstīju ideoloģisko darbu. Protams, zinātniskie vadītāji teica priekšā, kā ir jāraksta, ka neko jaunu nevajag izgudrot, bet rakstīju pa savam. Pamatojoties uz buržuāziskās Latvijas filozofu un sociologu atziņām, disertācijā norādīju, ka ideoloģiskais darbs komunistiskajā režīmā bija pretējs cilvēka dabai. Protams, rakstīju ļoti maigi, bet es jutu vajadzību to pateikt, jo spiediens uz cilvēkiem tolaik bija milzīgs – mums teica, ka tūlīt būs komunisms, bet vienlaikus redzējām, ka cilvēks pats nedrīkstēja ne domāt, ne kur braukt, ne runāt; cilvēkam nedrīkstēja nekas piederēt, un tas ir pretēji cilvēka dabai. To man ņēma ļaunā – teica, ka Lazda ir nezinātniski tos domātājus sapratis un ka tie neatbilst laikmeta ideoloģijai… Otra mana problēma bija, ka nestājos partijā. Zinātniskais vadītājs Koķis, arī Sočņevs un Valeskalns mudināja, jo citādi nevarēšot būt zinātnieks, bet es teicu, ka neesmu gatavs. Vārdu sakot, – atrunājos, bet pēc diviem gadiem mani atskaitīja – gads vēl palika. Arguments, kā vienmēr bija, ka neesot izpildījis darbu noteiktā termiņā, lai gan visu biju izdarījis.

– Ko darījāt pēc tam?

– Turpināju strādāt par izmeklētāju, pēc tam biju Jūrmalā prokurora palīgs, vēlāk – juriskonsults Ventspilī – «Sarkanajā bākā» un naftas pārsūknēšanas bāzē vienlaikus.

 

Plašāk lasāms piektdienas, 30. aprīļa, laikrakstā ŠEIT=>

Komentāri

  1. Egils Levits ir viens no nozīmīgākajiem 21. gadsimta latviešiem. Viņš ir mūsu tautas likumīgais prezidents. Viņš ir Latvijas patriots. Ar savu drosmi un centību viņš iedvesmo dažādu nozaru studentus sasniegt pasākumus. Pavadot savas darba gaitas Rīgas pilī, Prezidenta kungs veic ļoti nozīmīgu darbu tautas labā. Egils Levits godpilni pārstāv Latvijas un latviešu tautas intereses visā plašajā pasaulē. Lai arī šogad 4. maiju aizēno Covid-19 pandēmija, tomēr nezaudēsim ticību labajam. Uzvilksim kaklā pērkonkrustu. Iedegsim tumši zilu svecīti uz dzīru galda. Aizlūgsim visvareno Pērkonu – Debesu Tēvu par mūsu tautas prezidentu. Lai visvarenais Pērkons – Debesu Tēvs svētī mūsu tautas varoni Egilu Levitu!
    Ar mīlestību pret Tēvzemi, Skolnieciņš no Pokaiņu meža
    ©Skolnieciņš 1999-bezgalība 🙂
    Skolnieciņš® ™Skolnieciņš
    Latvju Dievi mūžam viedi.
    #Latvija #LatvijasRepublika #brīvība #demokrārija #4.maijs #EgilsLevits #ValstsGriba #patriotisms #latvietība #dievturība #latviskums #LatvjuDievi #Pērkons #Laima #Māra #VeļuMāte #ZemesMāte

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.