Nā­ru lie­tas VI

Vī­ri ne­bi­ja tik iz­lē­mī­gi – te nā­ras, te vis­kijs, te no pu­de­les iz­lī­dis ātr­audzī­tis… Nē, tas šķi­ta par daudz. Rob­čiks, kas al­laž bij pa­ļā­vies uz sa­vām ­spriest­spē­jām ju­tās no­dots. – Vī­ri! – viņš ie­auro­jās: – Vai tas ir sap­nis? – Vai tas ir sap­nis? – vī­ri at­vai­cā­ja. – Vai mūs kāds iz­jo­ko? – Neiz­jo­ko, – tei­ca blā­vā būt­ne, kas pir­mīt par vis­ku bij` uz­de­vu­sies: – Jūs esat bez nau­das, bez dze­ra­mā un sie­vām. To vi­su es va­ru la­bot, – tei­ca visks.
– Kā?? – ie­bļā­vās Rob­čiks. Tā­lāk viņš ne­ko ne­pa­gu­va pa­vai­cāt, jo vis­maz čet­ras kna­šas ro­kas pa­šā­vās no ūdens un ie­rā­va vi­ņu dzel­mē. Vī­ri ar šaus­mām vē­rās no­tie­ko­ša­jā. Ti­kām Ro­ber­tam zem ūdens slā­pa, un vie­na no nā­rām šņā­ca vi­ņam ausī: – Nu, sa­ki, ko tev va­jag? – Gai­su! – iz­bur­bu­ļo­ja Rob­čiks.
Visks, kas nu bi­ja ap­me­ties lai­vas ga­lā virs dze­ra­mā kas­tes, vai­cā­ja vī­riem: – Es sa­ņē­mu vēs­ti, ka Ro­ber­tam va­ja­dzīgs gaiss. Vai vī­ri at­bal­sta do­mu, ka pirm­ā jū­su vē­lē­ša­nās bū­tu gai­sa do­ša­na Ro­ber­tam? Jā, jā, vī­ri bi­ja ar mie­ru. Ro­bis da­bū­ja gai­su – vie­nu kār­tī­gu el­pas vil­cie­nu, ta­ču jo­pro­jām viņš bi­ja nā­ru va­rā, un – tais­ni brī­nums, uz ko sie­vie­tes spē­jī­gas. Nā­ras raus­tī­ja vi­ņu kā lel­li un sau­ca: – Sa­ki nor­mā­lu vē­lē­ša­nos! Vē­lies, lai jūs pār­trauk­tu žū­po­ša­nu uz vi­siem lai­kiem! Lai mī­lē­tu sie­vas! Lai kār­tī­gi strā­dā­tu! Lai bū­tu kau­dze nau­das! Lai pa­lī­dzē­tu vir­tu­vē! Lai brauk­tu uz ope­ru! Lai ze­ķes ne­no­mes­tu, kur pa­ga­dās! Ro­bis gro­zī­ja acis uz vi­sām pu­sēm un rā­dī­ja ar­vien nik­nā­ku ģī­mi. Arī zi­lā­ku.
Ti­kām augš­pu­sē, lai­vā, bi­ja no­ti­ku­šas pār­mai­ņas. Pē­te­ris bi­ja tei­cis lik­te­nī­gos vār­dus: – Gri­bam, lai Ro­bis ir at­pa­kaļ lai­vā! Un tur nu viņš sē­dē­ja – caur­cau­rēm iz­mir­cis, bet dzīvs. Visks laip­nā bal­sī no­skan­dē­ja: – Pē­dē­jā vē­lē­ša­nās!
Bet nu Ro­bis gri­bē­ja iz­teik­ties – viņš lū­dza vis­kam lai­ku ap­do­mā­ties. Tā ne­bi­ja vē­lē­ša­nās, bet vien­kār­ši lū­gums. Ro­bis iz­ska­tī­jās tik no­pietns, kā ne­kad ag­rāk.
– Zi­niet, – viņš tei­ca vī­riem: – Zem ūdens es re­dzē­ju kaut ko šaus­mī­gu. Tās nā­ras ir mū­su sie­vas. Un man šķiet, es zi­nu, kā­pēc vi­ņas kļu­vu­šas par nā­rām (te Ro­bis ie­tu­rē­ja pau­zi) – mū­su dēļ. Vī­ri ap­do­mā­ja dzir­dē­to. Ne­viens jau ne­gri­bē­ja at­zīt, to­mēr bez sie­vām dzī­ve bi­ja kļu­vu­si tuk­šā­ka. Mja, un te sē­dē­ja visks, kurš va­rē­ja iz­pil­dīt jeb­ku­ru vē­lē­ša­nos. Tas bi­ja la­bāk ne­kā lo­te­ri­jā, jo vē­lē­ties va­rē­ja vi­su.
– Nu man šķiet, ka par lielu nau­du var vi­su. Būs nau­da, tad arī iz­do­mā­sim, vai mak­šķe­rēt sie­vas no jū­ras ār­ā, vai var­būt mek­lēt jau­nākas un smu­kā­kas, – tei­ca Vi­lis.
Pēc šiem vār­diem sep­ti­ņi ro­ku pār­i ie­ķē­rās lai­vas ma­lā un ap­vē­la lai­vu. Vī­ri spi­ri­nā­jās kā pru­sa­ki, ta­ču ne­bil­da ne vār­da.

Turpmāk vēl.