Makšķerēšana Karību jūras ūdeņos

Tukumnieks Andrejs Joksts novembrī atgriezās no makšķernieku piedzīvojumiem Karību jūrā – Kostarikā. Eksotiska makšķerēšanas vieta, īpašas zivis, krāšņa augu un dzīvnieku pasaule, neskarta daba, nedaudz adrenalīna… Bet, šķiet, tas vēl nebūt nav viss, ko piedzīvoja makšķernieki tālajās zemēs. Par to stāsta pats Andrejs Joksts.

Tukumnieks Andrejs Joksts novembrī atgriezās no makšķernieku piedzīvojumiem Karību jūrā – Kostarikā. Eksotiska makšķerēšanas vieta, īpašas zivis, krāšņa augu un dzīvnieku pasaule, neskarta daba, nedaudz adrenalīna… Bet, šķiet, tas vēl nebūt nav viss, ko piedzīvoja makšķernieki tālajās zemēs. Par to stāsta pats Andrejs Joksts.

Andrejs Joksts:
– Uz šo vietu devāmies, pateicoties Kasparam Rozniekam, kurš pats braukā pa visu pasauli makšķerēdams. Viņš tajā vietā bija jau agrāk, turklāt pavisam nejauši. Kaspars bija braucis uz citu Dienvidamerikas valsti, bet bija plūdi, un viņam piedāvāja vietu Kostarikā. Tagad viņš uz turieni veda nelielu makšķernieku grupu no Latvijas, kurā bijām trīs tukumnieki – Andris Brenčs, Ilgvars Eihenbergs un es. Lielākoties uz turieni atpūsties un makšķerēt brauc amerikāņi, no Eiropas ierodas burtiski skaitāmi cilvēki.

Mērķis – tarpūnas

– Turp devāmies ar lidmašīnu Rīga-Frankfurte, tad no Frankfurtes – uz Dominikānu (galvaspilsēta Santodomingo) un tad – uz Kostarikas galvaspilsētu Sanhosē. Tajā nodzīvojām pāris dienas, jo nebija lidmašīnas. Proti, mums ar privāto lidmašīnu vajadzēja vēl braukt uz džungļiem – makšķernieku bāze bija Parisminas upes grīvā; upei vienā pusē ir neliels ciematiņš. Mēs, lai nokļūtu šajā vietā, lidojām 20 minūtes. Lidmašīnas reisi bija reizi divās vai trijās dienās, tā uzņēma 18 pasažierus. Skrejceļš bija tāds… Mūsu Tukumā nemaz tik sliktas, izdangātas ielas neatrast! Skrejceļa vienā galā – kapi, bet otrā – bērnu futbola laukums…
Bāzē mūs sagaidīja tās īpašniece Džūdita, kapteinis Fernando, kas atbild par jēgeriem, laivām, par iekļūšanu jūrā. Tas bija diezgan liels brīnums, ka mēs bijām tur septiņas dienas – un visas šīs dienas tikām jūrā. Izeja jūrā lauž viļņus, pretī tek upes straume un satiekas ar vilni. Ir jāiemanās ar laivām lēkt viļņiem pāri… No jūras iekļūt upē ir vienkārši – jēgeri uzbrauc uz viļņa, un vilnis laivu ienes upē.
Kad atbraucām, ar mums tikās kapteinis Fernando. Viņš pajautāja, kurš ir ķēris tarpūnas. Uz šīm īpašajām zivīm ar lielajām zvīņām mēs arī braucām. Tā skaitās sena zivs, vietējie to dēvē par karali. Un tam ir jāklanās.
Kad šī zivs pieķeras, makšķerkāts jālaiž lejā, jāpieliecas, jo zivs izlec no ūdens trīs vai pat četru metru augstumā. Puse, ja ne vairāk, zivju, kas pieķeras, aiziet. Vienam vīram zivs izlēca no ūdens pat 11 reizes! Mēs pa astoņiem izvilkām 128 zivis, bet aizķertas bija ap 500. Šīs specifiskās zivis ķer ar speciāliem riņķa āķiem. Ēsmai izmanto sardīnes, ko turpat jūrā noķer.
Mums atļāva vienu 65 kg smagu noķerto tarpūnu izvest laukā, pārējās bija jālaiž atpakaļ jūrā. Safotografējāmies ar šo zivi un atdevām to vietējiem makšķerniekiem. Šajā vietā reģistrēts arī tarpūnas rekords – 120 kg. Mums teica, – ja noķeram lielāku, iespējams reģistrēt rekordu. Vēl jūrā sastapām tunčus, jūras līdakas – barakudas – un tādas savādas zivis, kas atgādināja haizivs un samu krustojumu.
Inventāru tur deva uz vietas. Vienam makšķerniekam kāts salūza; par to vajadzēja samaksāt 80 dolārus.

Jāievēro režīms

– Dienas kārtība bija tāda, ka katru dienu cēlāmies piecos no rīta. Mūs modināja pieklauvējot. Pie numuriņa durvīm bija divi šūpuļkrēsli. Bija pusstunda laika apsēsties tajos un iedzert tēju, kafiju vai sulu. Pussešos – brokastis un sešos – starts uz jūru.
Sēžot pie brokastu galda, visi gaidīja, kad ieradīsies kapteinis Fernando, kas no rīta bijis jūrā, – viņš pateiks, vai šajā dienā var tikt jūrā. Un tas ir svarīgi, jo cilvēki atbraukuši tikai un vienīgi makšķerēt!
Pulksten 11.30 visiem atkal jābūt krastā, jo divpadsmitos ir pusdienas. No 12.00 līdz 14.00 – karstākais laiks. Pēc pusdienām stunda jāpaguļ: to var darīt šūpuļtīklā vai savā numuriņā, var sēdēt arī baseinā un dzert aukstu kokteili.
Divos visi atkal brauca jūrā, bet pussešos visiem bija jābūt malā, jo pussešos augšās aiztaisa aizkarus un viss desmit minūšu laikā paliek tumšs – tāpat kā no rīta gaisma uzaust 10 minūšu laikā. 12 stundas tur ir tumšs un 12 stundas – gaišs.

Krokodils necieš nikotīnu

– Krokodilus skatīt un gūstīt braucām vienu reizi; ja nebūtu izdevies noķert, tad brauktu vēl. Iebraucām Parisminas upē, kur mājo krokodili. Mums bija līdzi speciāli sagatavots cilvēks, kas palīdzēja ar cilpu to dzīvnieku noķert. Krokodilu bija daudz, redzējām pat trīs līdz četrus metrus garus. Laiviņa mums bija pārdesmit centimetrus no ūdens ārā… Bet tie krokodili tā tieši jau nevienam virsū neskrien… Peldēties gan mums neļāva, teica, ka esot krokodili un haizivis. Vēl bija delfīni, kas peldēja gar laivu, uzsita ar asti. Arī rajas šur un tur lidinājās.
Krokodilu noķēra ar cilpu. Mēs bijām ar divām laivām, otrā bija amerikāņi. Viņi gribēja krokodilam pie deguna piesiet cigāru. Krokodils sāka purināties, nokrita tas skočs, ar ko bija aizieta mute un piestiprināts cigārs…
Reptilis iekrita manā somā… Protams, tas jēgers, kas mūs pavadīja, prata ātri rīkoties un savaldīja krokodilu. Viņš vienīgais no visiem, kas tur pavadīja makšķerniekus, piedalījās šādā pasākumā. Pēc fotografēšanās krokodilu atlaida atpakaļ upē.

Tropu jaukumi

– Jāsaka, ka bez makšķerēšanas cita nekā tur nav ko darīt. 30 metrus aiz mājiņām ir džungļi, kam nevar iziet cauri. Tur ir daudz mazu pērtiķu, papagaiļi, kolibri – viss, kas tikai var būt tropu lietus mežos… Indīgās vardes, no kurām indiāņi ņēma indi bultu uzgaļiem. Varžu bija daudz – ar kāju lapas pašķirot, viņas ir šur un tur. Bet cilvēkam virsū tās nekrīt.
Nakts džungļos ir interesanta. Ja iededz gaismu, spīd dažādas acis pa visiem krūmiem, koki pilni pērtiķiem un dažādu dzīvu radību.
Kad atlidojām no džungļiem, trīs dienas dzīvojām viesnīcā Sanhosē. Tad devāmies ekskursijās. Braucām apskatīties vienu lielu vulkāna krāteri, taču neredzējām, jo virsū bija "uzsēdies" mākonis. Braucām dabu skatīties. Arhitektūras tur nav nekādas; ir lieli meži, ūdenskritumi. Bijām privātajā kafijas plantācijā, kas bija viena no vadošajām Kostarikā, kura savukārt ir trešā labākā kafijas ražotājvalsts pasaulē.
Bijā iebraukuši vienā dzīvnieku dārzā. Čūskas tur ir pilnīgi visas – sākot no klaburčūskām un beidzot ar pitoniem. Vēl tur daudz putnu, iguānu, degunlāču.
Kostarikā aug ananasi, banāni, papaijas. Citrusaugu tur nav. Jā, kalnos, kur vēsāks, audzē zemenes, bet tās ir tādas, kā pie mums ievestās, bez aromāta. Acīmredzot tādas zemenes, kādas ir pie mums zemeņu laikā, citur nekur nav…
Starp citu, gatavo viņi labi; ja pastāsta kā, uztaisa arī ēdienu latviešu gaumē. Amerikāņi gan lielāku piekrišanu izrādīja hotdogiem un burgeriem.
Vēl jāteic, ka jēgeri ar lielu interesi no mums iemācījās arī dažus vārdus latviski – "lūdzu", "paldies" un citus.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.