Liepājā atvērs Andras Manfeldes «Dzimtenīti»

Ceturtdien, 14. februārī, 17.30 Liepājas renovētā muzeja telpās Kūrmājas pr. 16 Andra Manfelde ielūdz uz radošo vakaru un grāmatas «Dzimtenīte» atvēršanu. Muzicēs Maija Kalniņa un Zanda Štrausa.

Ceturtdien, 14. februārī, 17.30 Liepājas renovētā muzeja telpās Kūrmājas pr. 16 Andra Manfelde ielūdz uz radošo vakaru un grāmatas «Dzimtenīte» atvēršanu. Muzicēs Maija Kalniņa un Zanda Štrausa.

Rakstnieces Andras Manfeldes septītā grāmata – romāns «Dzimtenīte» – ir mecenāta Raimonda Gerkena un Latvijas Rakstnieku savienības 2011. gada latviešu oriģinālo romānu konkursa laureāts.

„Romāns nav par kandžu, bet gan par dzimtenes zaudēšanu. Sievietes pusmūžā atstāj savus bērnus, pašas sen vīru atstātas, dodas peļņā un nonāk Skotijā. Kā viņas iztur vai neiztur, zivju fabrikā apsaldētām rokām un olnīcām. Kas tad ir «Dzimtenīte»? Mīļvārdiņš? Līdz pat niecībai un pīslim pamazināmā forma, varbūt spirtots, dvēseles sāpēm paredzēts dzēriens, vai tomēr – Dzimtene, no vārda – dzimt, izaugt un palikt,” stāsta Andra Manfelde.

Februāris Andrai Manfeldei ir īpašs mēnesis. 2005. gadā nāca klajā viņas pirmā grāmata «Adata», 2007. gadā notika muzikālās izrādes «Adata» pirmizrāde, šogad Klaipēdas muzikālajā teātrī dziesma «Ja tu man esi» skanēs leišu mēlē.

Kā uzsvēra grāmatas autore: „Šo vakaru esmu iecerējusi gan kā atskatīšanos uz iepriekšējā gadā iznākušajām grāmatām – emigrantu romānu «Dzimtenīti» un «Adatu», kuru atkārtoti izdot palīdzējusi Liepājas Kultūras pārvalde, gan arī, kā kopā būšanu ar draugiem, jo, manuprāt, interneta laikmetā radošu vakaru un sarunu pietrūkst visvairāk.”

Fragments no Andras Manfeldes romāna «Dzimtenīte»

“Varbūt tāpēc, ka jutāmies vainīgas, mēs izskatījāmies tik nožēlojamas. Pieaugušas sievietes, bet noliekušas galvu un stostās kā skuķēni. Varbūt skoti mūs nemaz neņēma par pilnu, uzkatīja par tādiem kā trešās pasaules pilsoņiem. Jā, jā, tas dēļ tiem poļiem, sasodīts. Var jau būt, ka liela nauda piešķir cilvēkam kvalitātes zīmi un tad ir vienalga, no kurienes nāc, – no Bolīvijas, Pakistānas vai Austrumeiropas. Mums likās, ka briti mūs grib un ienīst reizē. Viņus var saprast. “Bet saprotiet arī mūs!” Tā gribējās kliegt, bet mēs pat valodu nezinājām.

Skoti neaicināja mūs savās mājvietās. Mēs taču bijām darbaļaudis, un mūsu nenozīmīgās dzīves satrūka, līdzko pārkāpām zivju cehu, uzkopjamo biroju, virtuvju un hoteļu sliekšņus. Mēs bijām kā detaļas no konveijera – labi koptas, tās kalpo ilgāk, bet ar tām taču nesarunājas. Ļoti sirsnīgs smaids sveicienam, ļoti sirsnīgs vaicājiens, kā klājas, un viss. Skoti mitinājās ārpus labirinta pilsētas. Ciematos ar savrupmājām, glītiem mauriņiem un dekoratīviem akmens žogiem. Līdz šim viņiem nebija vajadzības celt tik augstus žogus kā pie mums. Vai viņi maz nojauta par drāšu pinumu eksistenci? Signalizācijām un suņiem ar bāskervila kodienu? Nu, saprotiet taču mūs. Mēs labprāt, mēs taču, protams, paliktu mājās pie saviem bērniem un pie pašu zemes, ja vien… šī zeme mūs nebūtu izdzinusi kā priekšlaicīgi dzimušos.S

Neattīstīti embriji, tie mēs bijām. Tramīgi un izbadējušies. Mums tā vien likās, ka skoti, nepakustinot lūpas, atbild: “Kā lai jūs saprot? Jūs esat atbraukuši kā zivju dīrātāji, šķirotāji un krāvēji. Jūs esat melnstrādnieki ar baltu ādu un neķītru dvēseli.” Nokrāvušās lupatām un tīrāmajiem līdzekļiem, mēs pārkāpām skotu mājokļu sliekšņus, bet citi sliekšņi un citas durvis, tās, kas ved uz viņu pavardiem, altāriem, guļamistabām, mums palika slēgtas. Līdzīgi kā uz katoļu mājokļu durvīm var samanīt padzisušus burtus “K + M + B”, tā neizprotami laipnais un reizē vienaldzīgais britu skatiens apgalvoja, jā, jā, zinām, jūs esat ieradušies “N + P + A”. Nopelnīt. Piecūkot. Aizbraukt.

Var jau būt, ka viņi tikai sargāja sevi. Viņi bija noguruši, ka viņu zemei, gluži kā lidlaukam, izsoļo cauri dažādu rasu un valodu ļaudis, atstājot aiz sevis dažādu nokrāsu sēklas un atkritumus. Nevienam nerūp platformu zeme, kas paredzēta vien tādēļ, lai paceltos gaisā. Un tomēr tā bija skaista zeme. Cik gadu man vajadzēs, lai saprastu, kas tajā pateikts. Pelēkajā akmenī triecās vējš, lietus un mūsu jautājumi. Aiz akmens labirinta sienām tik parocīgi bija noslēpt smirdošas, pūžņojošas, sairušas dzīves.”

Laura Andersone par romānu «Dzimtenīte»:

”«Dzimtenīte» cērt kaklā. Pie pēdējām rindām pat sakodu zobus un noriju sāļuma kamolu.”

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.