Lai redz, kā sen­či mai­zī­ti audzē­ju­ši!

Mā­ris Vī­tiņš ir zem­­nieks. Vi­ņa sen­či zem­i ko­pu­ši pa­audžu pa­audzēs. Strā­dā Mā­ris ­SIA «Dzimtene», ku­rā ir ra­žo­ša­nas va­dī­tājs. Kā­du ti­kai teh­ni­ku M. Vī­tiņš neiz­rī­ko! Ar du­ci liel­dzel­žu zem­i uz­ar, ie­sēj grau­dus un no­vāc ra­žu. Zem­nie­ku sais­ta se­nā teh­ni­ka, ar kā­du arī šīs­pu­ses ļau­dis zem­i da­žā­dos lai­kos ko­pu­ši.

Mā­ris Vī­tiņš ir zem­­nieks. Vi­ņa sen­či zem­i ko­pu­ši pa­audžu pa­audzēs. Strā­dā Mā­ris ­SIA «Dzimtene», ku­rā ir ra­žo­ša­nas va­dī­tājs. Kā­du ti­kai teh­ni­ku M. Vī­tiņš neiz­rī­ko! Ar du­ci liel­dzel­žu zem­i uz­ar, ie­sēj grau­dus un no­vāc ra­žu. Zem­nie­ku sais­ta se­nā teh­ni­ka, ar kā­du arī šīs­pu­ses ļau­dis zem­i da­žā­dos lai­kos ko­pu­ši.

Pa­tīk viss ve­cais

Vī­ti­ņu īpa­šums «Gāršas» at­ro­das De­go­les pa­gas­tā. Ze­me piede­­rē­ja Mā­ra ve­cai­mā­tei Ve­rai Vī­ti­ņai. Ve­co mā­ju me­li­orā­ci­ja no­ra­ka. Te­pat, ne­tā­lu no jau­nās ēkas, vi­ņa zem­ze­mē ap­rak­ta un dro­ši vien nu dus mie­rā, jo lau­ki vi­sap­kārt ap­kop­ti. Zie­mā­ji za­ļo.
Pirms ga­diem čet­riem Mā­ris sā­ka vākt lauk­saim­nie­cī­bas teh­ni­ku, rī­kus, ar kā­diem zem­i ap­strā­dā­ja. Vi­ņam pa­tī­kot viss ve­cais, tā­pat kā stās­ti par to, ka sa­vu­laik pat sau­le spo­žāk spī­dē­ju­si. Kā gan ne­spī­dēt, kad zem­­nieks, pie­mē­ram, ar kū­lī­šu sie­na­mo pļauj­ma­šī­nu la­bī­bu pļauj? Spār­ni, vei­do­jot kū­lī­šus, glu­ši kā grie­žas ap sau­li, to ar la­biem dar­biem prie­cē­jot.

«Gāršu» pa­gal­mā vi­sā sa­vā se­na­jā go­dī­bā iz­rā­dās ap 20 zir­ga vil­kti ze­mes­rī­ki. Pirm­ā ir vien­zir­ga fe­de­re­cē­šas. To M. Vī­tiņš uz­gā­jis Tu­mē. Ir arī pus­ot­ra zir­ga fe­de­re­cē­šas. Ma­kans zirgs viens to var pa­vilkt, bet ādi­nie­ki di­vi jā­jūdz priekš­ā. Rin­dā sa­lik­ta arī kar­tu­pe­ļu ro­ka­mā teh­ni­ka. Tā lai­ka kra­tek­lis, kas bum­bu­ļus stī­pā sa­ber, un da­žā­das jau­das spār­dek­ļi. Tiem gan priekš­ā nā­cies jūgt sprau­nus zir­gus. Bet kar­tu­pe­ļi svai­dī­ti pa gai­su tā, ka ne­re­ti kāds trā­pī­jis la­sī­tā­jam pa aci.

Nav, kam zir­gus pie­ska­tīt
Sē­tas vi­du­cī di­žo­jas saim­nie­cī­bas ra­ti. Ar tā­diem sa­vu­laik ve­du­ši arī mēs­lus. Mēs­lu tal­kas bi­ju­šas va­ren lus­tī­gas. Dau­dzi zir­gi priekš­ā, un vi­si tī­ru­mā. Bet nav «Gāršās» zir­gu. Vi­si mā­ji­nie­ki strā­dā vai stu­dē,- kas tad pie­ska­tīs zir­gus? M. Vī­tiņš ie­gā­dā­jies 50. ga­du ar ben­zī­nu dar­bi­nā­mu HTZ trak­to­rī­ti. Var­būt tad ar to pa­mē­ģi­nās va­gu vērst ar jau 1924. ga­dā ra­žo­to vēr­sē­jar­klu. At­ar va­gu līdz tī­ru­ma vi­ņam ga­lam, ap­vērš le­me­si un ar at­pa­kaļ.

Pļauj­ma­šī­na ko­kos ie­augu­si

Ar la­bī­bas pļauj­ma­šī­nu bi­ju­si liela no­ņem­ša­nās. At­ra­da Smār­des pu­sē tad, kad pļā­vējs jau bi­ja ie­audzis zem­ē. Trīs ko­ki cau­ri dzel­žiem iz­augu­ši. Vī­ri ar bēr­nu lāp­sti­ņām centi­met­ru pa centi­met­ram ra­ku­ši lau­kā. Pē­cāk mā­jās ar smilš­pa­pī­rī­ti tī­rī­ta rū­sa, no jau­na iz­ga­ta­vo­tas lai­ka ār­dī­tās ko­ka da­ļas. Daudz M. Vī­ti­ņam šai dar­bos pa­lī­dzē­jis Jā­nis Lac­bergs, arī pā­rē­jie vie­tē­jie amat­nie­ki.

Vēj­dzir­na­vas, kas pa­gal­ma vi­dū griež spār­nus, saim­­nieks no­lū­ko­jis Po­li­jā. Sā­ku­mā tās bi­ju­šas vien met­ru aug­stas, bet Vī­tiņš aiz­ne­sis pie gald­nie­kiem, kas uz­tai­sī­ju­ši 2,5 rei­zes lielā­kas. Pa­vi­sam cits skats. Pat­la­ban top mēs­lu ra­ga­vas ar kul­bu un ka­ma­nas brauk­ša­nai uz go­diem.

«Gāršu» saim­­nieks bū­tu prie­cīgs, ja sē­tā at­ras­tos arī kār­tīgs tvai­kadam­pis un kuļ­ma­šī­na. Vie­tas bū­tu ga­na. Vien nu jau grū­ti kaut ko tā­du sa­mek­lēt. Ve­ci ļau­dis, tan­ti­ņas aiz­de­vu­šas lūž­ņos. M. Vī­tiņš lūž­ņos re­dzē­jis ne vie­nu vien vēr­tī­gu lie­tu, bet diem­žēl jau sa­griez­tu. Tas no­tie­kot tā­pēc, ka dau­dzi ļau­dis lau­kos trū­cī­gi dzī­vo un ne­re­ti me­tā­lis­ti ve­cos ap­vār­do, pa­ņem se­nās lie­tas pat bez pra­sī­ša­nas.

Vī­ti­ņu dzim­tu sil­dī­ja

Mā­jas priekš­ā at­ro­das pus­simts, vai­rāk se­no die­nu saim­nie­cī­bas rī­ku. Arī ra­tiņš, ar ku­ru dzi­ju vēr­pu­si M. Vī­ti­ņa mā­te, ve­cā­mā­te un vec­vec­mā­te arī. Vī­ti­ņu dzim­tas sie­vas adī­ja cim­dus, ze­ķes, kam­zo­ļus. Vi­su sa­vu dzim­tu pa­sar­gā­ja no auk­stu­ma zie­mā.

Mā­rim nav no­do­ma vei­dot se­no lauk­saim­nie­cī­bas dar­ba­rī­ku mu­ze­ju, aici­nāt ap­mek­lē­tā­jus. Var­būt tad, kad eks­po­nā­tu būs di­vas un trīs rei­zes vai­rāk. Lab­prāt pa­rā­dīs bēr­niem, lai redz, kā vi­ņu sen­či audzē­ju­ši mai­zī­ti. Jā, M. Vī­ti­ņam ro­kās jau grau­du mal­tu­ve ar vi­siem dzirn­ak­me­ņiem. Nā­kam­va­sar uz­cels no­ju­mi virs mal­tu­ves un mals mil­tus, var­būt ceps mai­zi ar'.

Mā­ris lūdz, ja kā­dam pie mā­jām at­ro­das sens, ne­va­ja­dzīgs lau­ku dar­ba dzel­zis, vai arī kur tāds ma­nīts, pa­zi­ņot to vi­ņam pa tāl­ru­ni 26148093.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.