Lai plānos, projektos un likumos nepazustu galvenais – tīra un sakopta vide

Jau rakstījām par konfliktu starp SIA «Tukuma metāls», SIA «Kurzemes ainava» un Tukuma domi, kas radās, nespējot panākt vienošanos atkritumu apsaimniekošanas jomā. SIA «Tukuma metāls» vēlējās ievest atkritumus izgāztuvē, bet otrs – konkurējošais atkritumu pārstrādes uzņēmums SIA «Kurzemes ainava», kam ir līgums ar domi, – to neļāva. Savukārt dome atteicās slēgt līgumu par atkritumu apsaimniekošanu.

Jau rakstījām par konfliktu starp SIA «Tukuma metāls», SIA «Kurzemes ainava» un Tukuma domi, kas radās, nespējot panākt vienošanos atkritumu apsaimniekošanas jomā. SIA «Tukuma metāls» vēlējās ievest atkritumus izgāztuvē, bet otrs – konkurējošais atkritumu pārstrādes uzņēmums SIA «Kurzemes ainava», kam ir līgums ar domi, – to neļāva. Savukārt dome atteicās slēgt līgumu par atkritumu apsaimniekošanu.

Iedziļinoties konflikta būtībā, atklājās dažādas atkritumu savākšanas un pārstrādes problēmas, tāpēc arī gribējām uzklausīt visas iesaistītās puses un saņemt arī atbildīgo dienestu amatpersonu skaidrojumu, tāpēc aicinājām visus uz sarunu redakcijā. Tajā piedalījās Tukuma domes priekšsēdētājs Juris Šulcs, juridiskās nodaļas vadītāja Santa Liepiņa, Ventspils reģionālās vides pārvaldes (VRVP) direktore Inguna Pļaviņa, direktores vietniece Anna Adamsone, Piesārņojuma kontroles daļas Tukuma sektora vadītājs Jānis Pētersons, SIA «Piejūra» valdes locekle Indra Rassone, SIA «Kurzemes ainava» direktors Arnis Ruža, SIA «Betika DGH« direktors Uģis Grantiņš, SIA «Tukuma metāls» direktors Armands Sproģis, SIA «Tukuma metāls» loģistikas menedžeris Andris Miezītis, Pūres pašvaldības vadītājs Aivars Volfs.

Katram savas iespējas un atbildība. Galvenais spēlētājs – pašvaldība

Jebkurā biznesā, un jo īpaši atkritumu savākšanas jomā, uzņēmēji cīnās par savām tiesībām. Tāds ir arī šīs sarunas iemesls – konflikts par izgāztuves izmantošanu. Un tas rada aizdomas, ka atkritumu apsaimniekošanas jomā Tukumā ir monopolstāvoklis, kas radīts par labu vienam uzņēmējam, un ka to arī visiem spēkiem atbalsta dome. Pirms ķerties pie problēmas izskatīšanas, cienījamie diskusijas dalībnieki, iepazīstiniet ar sevi un pastāstiet, kāda ir jūsu atbildība, vieta atkritumu apsaimniekošanas jomā, kādas ir jūsu tiesības, kādi līgumi noslēgti utt?

A. Ruža, SIA «Kurzemes ainava» direktors:

– Atbilstoši noslēgtajiem līgumiem, nodarbojos ar atkritumu savākšanu Tukumā un rajonā, Talsu rajonā, dažos pagastos Kuldīgas un Saldus rajonā. Mūsu pārziņā ir izgāztuve «Ziedoņi», puspoligons «Janvāri» – par to ir līgums ar Talsu rajonu. Nesavācam un neuzglabājam bīstamos atkritumus.

Kāpēc «Janvārus» sauc par puspoligonu?

A. Adamsone, VRVP direktores vietniece:

– Varu precizēt. Kad «Janvārus» būvēja, tā bija modernākā atkritumu apglabāšanas vieta Latvijā, un tolaik to sauca par poligonu. Šobrīd pēc Latvijas un Eiropas likumu prasībām tas neatbilst poligona statusam, tāpēc to sauc par puspoligonu – šai atkritumu krātuvei ir izolētas malas, bet nav izolēta dibena, kā to prasa normatīvie akti poligonam.

Kas attiecas uz to, ko darām, – VRVP veic kontroles funkcijas, izsniedz atļaujas, piedalās projektu izstrādes uzraudzības un darba grupās.

I. Pļaviņa, VRVP direktore:

– Atkritumu apsaimniekošanas sistēmā noteikta dalīta atbildība, ko atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likumam sadala Ministru kabinets, Vides ministrija un institūcijas, vietējā pašvaldība. Piemēram, Vides ministrija izstrādā stratēģiju, valsts plānus, atkritumu apsaimniekošanas reģionālos valsts plānus, koordinē atkritumu apsaimniekošanu, reģionālā pārvalde izsniedz atļaujas atkritumu apsaimniekošanai – īslaicīgai uzglabāšanai, pārvadāšanai, apglabāšanai, lai nosegtu atkritumu dzīves ciklu.

Mēs kontrolējam atļauju nosacījumu izpildi, apkopojam statistikas datus par atkritumu plūsmu. Vislielākais svars šajā jomā likts uz pašvaldību, jo tā veido atkritumu apsaimniekošanas sistēmu savā teritorijā par visu veidu atkritumiem – sadzīves un bīstamajiem.

J. Pētersons, VRVP Piesārņojuma kontroles daļas Tukuma sektora vadītājs:

– Mēs kontrolējam atkritumu apsaimniekošanas atļauju izpildes nosacījumus saskaņā ar normatīvo dokumentu prasībām, veicam pārbaudes uzņēmumos, kas varētu veikt piesārņojošas darbības.

I. Pļaviņa:

– Gribētu precizēt, ka mēs tiešām kontrolējam uzņēmumus, bet neejam katrā sētā. To saku tāpēc, ka ļoti bieži mūs iejauc kaimiņu kašķos.

A. Volfs, Pūres pašvaldības vadītājs:

– Es šajā sarunā piedalos, lai izprastu situāciju. Pūres pagastā ir viena no nedaudzajām legālajām izgāztuvēm «Lielstrauti», kurai atļauja izsniegta līdz 2010. gadam. Pagasta komunālais dienests vāc atkritumus, taču aktuāls jautājums ir par uzņēmējiem. Viens uzņēmējs piedāvā atkritumus izvest, tad nāk otrs un saka, ka var piedāvāt labākus nosacījumus.

A. Adamsone:

– Precizēšu – Tukuma rajonā patlaban darbojas piecas izgāztuves, viena – Talsu rajonā. «Lielstrautiem» atļauja izsniegta līdz izgāztuves slēgšanai – 2009. gadā, tai darbība jāizbeidz pirms Piejūras projekta ietvaros paredzētā poligona palaišanas. Šobrīd «Lielstrauti» iesnieguši pieprasījumu Vides pārvaldē un vēlas palielināt apglabājamo atkritumu apjomu, bet tas netiks atļauts.

Atkritumu apsaimniekošanas likums strikti pasaka, ka izgāztuvju darbības laiku var pagarināt līdz jauna poligona būvniecības sākumam, taču – nepalielinot esošas atļaujas apjomus. Tā ka ar to jārēķinās.

I. Rassone:

– Es esmu Jūrmalas pilsētas, Tukuma pilsētas un rajona, Talsu pilsētas un rajona kopīgi izveidotā uzņēmuma «Piejūra» valdes locekle. Mēs nodarbojamies ar šo pašvaldību kopīgi izstrādāto projektu, kura ietvaros paredzēts ierīkot???? ….

Kas attiecas uz «Lielstrautiem» – 2009. gada oktobris ir termiņš, kurā saskaņā ar grafiku visas izgāztuves beigs darbu. Pēdējās izgāztuves, kas darbosies, būs «Ziedoņi» Tukuma rajonā, «Priedaine» Jūrmalā un «Janvāri» Talsu rajonā.

Tātad jūs realizējat vairāku pašvaldību tiesības atkritumu apsaimniekošanā un būsiet galvenais spēles dalībnieks, kura rokās būs izgāztuve, pārkraušanas punkti utt.?

– Mūsu rokās vēl nav pilnīgi nekas. Tad, kad šie objekti būs gatavi, dibinātāji pateiks, kā tālāk rīkoties – vai veidot savu uzņēmumu, vai rīkot konkursu.

U. Grantiņš, SIA «Betika DGH» direktors:

– Tieši šajā dienā (Saruna notika 4. aprīlī. – Red.) uzņēmumam aprit pieci gadi. Nodarbojos ar izlietotā iepakojuma savākšanu, tai skaitā arī ar bīstamo atkritumu pirmapstrādi un nodošanu pārstrādei. Durbes ielā 42 ir šķirošanas punkts, uzņēmumā strādā pieci, seši darbinieki, ir transports un preses. Mums ir atkritumu savākšanas atļaujas. Pieņemam elektrotehniku, nolietoto sadzīves tehniku, akumulatorus, tikai riepas vairs ne, jo jāpiemaksā, lai tās vispār kāds tālāk paņemtu. Tiek risināts jautājums par lauksaimniecības plēvēm, kas ir aktuāla problēma lauksaimniekiem, taču tās pagaidām nekur nepārstrādā. Ja arī kāds atved, mēs pieņemam un sapresējam.

A. Ruža:

– Latvijā uzņēmējiem ir tendence šādas lietas, kas vienā brīdī nerealizējas, uzkrāt. Ja situācija mainās, tad tās var nodot.

A. Sproģis, SIA «Tukuma metāls» direktors:

– Nodarbojamies ar metāla savākšanu, visu veidu transporta pakalpojumiem; mums izsniegtas pagaidu savākšanas un pārvadāšanas atļaujas. Izlietoto iepakojumu nododam, vācām elektroniku, lietotas riepas, arī sadzīves atkritumus. Mums ir atļauja, ka to varam darīt, bet aizķeršanos rada tas, ka tos nepieņem izgāztuvē.

A. Miezītis, SIA «Tukuma metāls» loģistikas menedžeris:

– Gribu runāt kā vienkāršs iedzīvotājs. Viss sākās pagājušajā gadā, kad piezvanīju «Kurzemes ainavai» un prasīju, vai varētu izvest būvgružus. Man teica, ka izdarīs to pēc nedēļas. Piezvanīju «Tukuma metālam», tajā pat dienā man piedāvāja konteineru un otrā dienā to izveda. Pērn tādā veidā būvgružus izvedu divas, trīs reizes. Taču tagad problēma ir tāda, ka no 1. aprīļa SIA «Tukuma metāls» ievestos atkritumus «Ziedoņos» neņem pretī. Tātad es tos vairs nevaru izvest un tie krājas. Kā tagad rīkoties? Vai ar «Tukuma metāla» starpniecību būvgružus no sava objekta varu izvest vai ne? Vai obligāti jāslēdz līgums ar Ružas kungu, kas piedāvā dārgāku pakalpojumu un nedod iespēju tos izvest laikus.

Tātad jūs šī diskusija interesē tāpēc, ka nav skaidri spēles noteikumi?

– Jā.

J. Šulcs, Tukuma domes priekšsēdētājs:

– Domāju, ka Vides pārvaldes speciālisti apstiprinās – par legālu biznesu pie šī galda var runāt tikai SIA «Kurzemes ainava», jo ne U. Grantiņam, ne «Tukuma metālam» nav nepieciešamo dokumentu, lai viņi varētu ar atkritumu savākšanu nodarboties.

A. Adamsone:

– Tā nu gan nav tiesa.

Šulca kungs, bet jūs [pārstāvot pašvaldību] esat galvenais dalībnieks šajā spēlē?

J. Šulcs:

– Jā, jo pašvaldībai šis darbs jāorganizē. Ir Atkritumu apsaimniekošanas likums, kas paredz, kādi dokumenti vajadzīgi, lai to varētu darīt. Vides pārvaldes atļauja ir starpatļauja, kurā teikts, ka uzņēmējs var nodarboties ar šo biznesu attiecīgajā teritorijā, bet pašvaldībai iepirkuma procedūras ceļā jāizvēlas atkritumu apsaimniekotājs.

S. Liepiņa, domes juridiskās nodaļas vadītāja:

– Es gatavoju atbildes uz «Tukuma metāla» vēstulēm, meklēju dokumentus, vācu informāciju, skatījos procedūras atbilstību normatīvajiem aktiem.

Gribu ieviest skaidrību, kā viss veidojās vēsturiski – abām firmām SIA «Betika DGH» un SIA «Tukuma metāls» bija līgums ar pašvaldību līdz brīdim, kamēr likums to atļāva. Norma, ka operators jāizvēlas iepirkuma rezultātā likumā tika iekļauta no 2006. gada 26. oktobra. Pēc šī datuma vairs jaunu līgumu slēgšana netiek pieļauta. Ir pārejas noteikumi, kas paredz, ka spēkā ir līdz šim laikam noslēgtie līgumi ar firmām, kas nodarbojas ar atkritumu savākšanu, pārstrādi un noglabāšanu, bet ne vairāk kā piecus gadus.

Konkurentiem iespraukties neļauj. Viss likumīgi

Tātad problēmas radījuši likuma grozījumi, kas izdarīti, lai apmierinātu konkrētas intereses? Pat varam pieļaut, ka tas darīts, lai atbalstītu kāda konkrēta uzņēmēja intereses šai biznesā Rīgā?

A. Adamsone:

– Pilnīgi piekrītu, ka likuma grozījumi ir… pretrunīgi.

J. Šulcs:

– Gribu paskaidrot, ka Tukumā darbojas trīs speciālie līgumi – ar «Kurzemes ainavu», SIA «Tukuma nami» un SIA «Jauntukums». Turklāt pie sabiedrisko pakalpojumu regulatora apstiprināti tarifi iedzīvotājiem.

Bet pret šiem diviem uzņēmējiem – U. Grantiņu un A. Sproģi – jums ir iebildumi?

J. Šulcs:

– Varbūt pašvaldība ir pievērusi acis, neesam krituši viņiem virsū par tām darbībām, ko viņi veikuši puslegāli.

Ko nozīmē puslegāli?

J. Šulcs:

– Viņi ir saņēmuši Vides pārvaldes atļaujas par atkritumu pārvadāšanu, bet procedūru nav izgājuši līdz galam. Reāli to var darīt firma, kam ir līgums ar pašvaldību, jo pašvaldība izvēlas komersantu, nevis otrādi. Ar viņiem mums šāda līguma nav.

Ja pareizi saprotam, tad pašvaldībai līguma ar uzņēmējiem nav tāpēc, ka tā šādu līgumu nemaz neslēdz. Viņi nemaz nevar un nevarēja šādu līgumu noslēgt?

J. Šulcs:

– Ir noslēgti terminēti līgumi par darbībām attiecīgajās zonās. Ja mēs esam neapmierināti ar tagadējo operatoru – SIA «Kurzemes ainava», ar kuru līgums noslēgts līdz 2011. gada 31. decembrim, tad līgums jālauž un šajā zonā jāsludina jauns iepirkums. Un tad visi uzņēmēji, kas to gribēs, ar saviem tarifiem piedalīties iepirkumā. Bet tas ir absurds, ja kāds iedomājas dibināt firmu, nodarboties ar šiem pakalpojumiem tāpat vien, bez pašvaldības ziņas. Uzņēmējiem jārēķinās, ka nepieciešama tehnika, konteineri.

Tas nozīmē, ka uzņēmējs atļauju darboties atkritumu apsaimniekošanas jomā saņem, bet reāli šo darbību īstenot nevar, jo pašvaldība drīkst slēgt līgumu tikai ar vienu. No otras puses – lai atbilstoši MK noteikumiem saņemtu Vides pārvaldes atļauju, uzņēmējam ir jāpierāda, ka viņam ir resursi šāda darba veikšanai. Tāpēc, lai saņemtu to pirmo atļauju, viņam jau jāiegulda ievērojami līdzekļi?

A. Adamsone:

– Mūsu atļauja ir tikai starplēmums. Varbūt likuma kļūda ir tā, ka mums ir tikai divu veidu atkritumi – sadzīves un bīstamie. Taču es nesaprotu, kāpēc te, Tukuma rajonā, atkritumu pārstrādātāji nevarētu dzīvot draudzīgi?

Iznāk tā, ka likums ir absurds, tas rada daudzas pretrunas un iedzen ķīli starp uzņēmējiem. Turklāt tīšuprāt tiek veidots monopols, jo līgumu var slēgt tikai ar vienu. Ja novedam situāciju līdz absurdam, tad iznāk, ka daudzus gadus konkurence šajā vietā vispār veidoties nevar.

J. Šulcs:

– Nepareizi.

Jūs uzskatāt, ka konkurence ir iespējama?

J. Šulcs:

– Ja pašvaldību neapmierina konkrētā līguma izpilde, neapmierina cenas, tā var lauzt līgumu un izsludināt jaunu konkursu, bet ne savādāk.

A. Ruža:

– Likums nosaka, ka pašvaldība sadala savu administratīvo teritoriju zonās, un vienā zonā strādā viens operators. Tāda situācija ir visā Latvijā. Likums arī nosaka, ka līgumi, kas ilgāki par pieciem gadiem, jāpārskata. Netiek pieļauts, ka vienā ielā brauc desmit uzņēmēji un savāc atkritumus.

Tad jau mēs redzam šādu iespējamo perspektīvu: vispirms nevienu konkurentu neielaiž šajā pašvaldībā, tad – nākamajā rajonā, un rezultātā citiem spēlētājiem nav iespēju iespraukties šajā biznesā vispār.

J. Ruža, J. Šulcs:

– Tieši tā.

J. Šulcs:

– Bet vai tas nebūs bardaks, ja ar vienu uzņēmēju iepirkuma procedūras ceļā noslēdzam līgumu, viņš cer, ka piecus gadus varēs attīstīties, bet tad nāk kāds cits un saka – es arī gribu. Ja nebūs kārtības, kā pašvaldība varēs garantēt, ka līgumi tiks izpildīti un atkritumi no iedzīvotājiem – savākti?

Bet jūs piekrītat, ka šis tirgus ir regulēts?

– Tas nav regulēts tirgus tik prastā izpratnē, kā jūs saprotat. Regulētais tirgus ir terminētas līguma attiecības. Un noslēgtā līguma laikā uzņēmējam ir tiesības justies droši, ja viņš izpilda līguma nosacījumus.

A. Sproģis:

Piemēram, ja SIA «Tukuma metāls» 2011. gadā piedalīsies konkursā un uzvarēs, kur SIA «Kurzemes ainava» liks savu transportu?

J. Šulcs:

– Kāda man daļa – līgums ir beidzies. Lai meklē citu tirgu.

U. Grantiņš:

– Es savācu izlietoto iepakojumu, reģistrējos Latvijas Iepakojuma asociācijā, man vajadzēja atkritumu apsaimniekošanas atļauju. Tagad sanāk, ka pašvaldība lemj arī par uzņēmējdarbību – grib noteikt, vai es vispār drīkstu nodarboties ar izejvielu savākšanu, vai ne. Un, lai arī atļauja man ir, pašvaldība var pateikt – nē, tu nestrādāsi. Tanī pat laikā atļaujas saņemšanai dome deva piekrišanu.

Tātad arī jūs iebilstat pret šo likumu?

U. Grantiņš:

– Jā, jo tas ir dažādi skaidrojams – no vienas puses atļauju vajag, no otras – to nevar izmantot.

Lai iedzīvotāji nepaliek zaudētājos

Sarunā esam aizmirsuši iedzīvotāju intereses. Viņiem lielāka konkurence varētu būt interesantāka, jo tad, iespējams, cenas būtu zemākas?

J. Šulcs:

– Cenu nosala regulators, un tajā iekļautas visas izmaksās. Ja nonāksim līdz tam, ka kurš katrs tirgū varēs ienākt ar dempinga cenu, lai tikai tajā darbotos, kārtības nebūs.

A. Sproģis:

Bet ja «Tukuma metāls» pie regulatora apstiprinās tarifus, jūs slēgsiet ar mani līgumu?

J. Šulcs:

– Bet likums nosaka, ka jāslēdz līgums.

A. Ruža:

– Tikko būs brīva konkurence un ikviens brīvi varēs ienākt tirgū, iedzīvotājs būs zaudētājs. Tāpēc, ka uzņēmējs nebrauks pie neizdevīgiem klientiem. Piemēram, Viļņā bija 16 firmas, kas ar to nodarbojās, tagad palikušas divas. Bija bardaks: neizdevīgie klienti netika apkalpoti, jo uzņēmējam nebija pienākums to darīt. Man šobrīd nav variantu, man atkritumi jāsavāc no visiem, arī tālākajiem galiem, kur mašīna reizēm pat netiek iekšā.

I. Pļaviņa:

– Tajā, ko Ružas kungs teica, ir visa sāls un tādēļ teritoriju dala zonās, nevis nozarēs. Ir nozares, no kurām ļoti viegli savākt atkritumus, piemēram, būvniecība ir medus maize, bet tikko nāk klāt iedzīvotāji mazajās ielās un lauku teritorijās, kur neizbraucamas vietas, tur vairs nav interesanti. Tieši tādēļ uzņēmējs dabū zonu, kurā ir gan medusmaize, gan tālās teritorijas.

Secinājums – atkritumu apsaimniekošanā, lai tiktu nodrošināta visā teritorijā, ir regulētais tirgus. Un tā lielā atslēga ir pašvaldības rokās. Vides pārvalde var dot kaut 17 atļaujas, bet iespēja strādāt būs tam, kam būs līgums ar pašvaldību.

I. Pļaviņa:

– Likums nepieļauj iespēju, ka mēs šādas atļaujas varētu nedot.

Vai ir pareizi, kā saka domes priekšsēdētājs, ka SIA «Tukuma metāls» SIA «Betika DGH» darbojas nelegāli?

I. Pļaviņa:

– No mūsu viedokļa ne.

J. Pētersons:

– SIA «Tukuma metāls» sākotnējo darbību izvērsa metāllūžņu savākšanā, bet SIA «Betika DGH» ar izlietotā iepakojuma savākšanu, atbilstoši šīm darbībām tika izdotas atkritumu apsaimniekošanas atļaujas. Pēc tam uzņēmumi pakāpeniski attīstījušies, paplašinājušās darbības sfēras, taču, izskatot šos iesniegumus, Vides pārvaldei nav pamata atļaujas neizsniegt. Faktiski tagad mēs konstatējam, ka šīs sfēras sāk krustoties. Turklāt rajonā ienākuši lieli uzņēmēji, tirdzniecības centri, kas paši atraduši firmas, kuras vāc atkritumus, piemēram, «Tukuma metālu». Jo daudziem prasība ir lielizmēra konteineri, bet, cik zināms, «Kurzemes ainava» šādu pakalpojumu nepiedāvā. Varbūt jāskatās kopsaucējs, varbūt šo firmu iespējas atšķiras, tāpēc nevajag konfliktēt, bet sadarboties?

A. Volfs:

Vai, izsniedzot atļauju, ir jāskatās – vai uzņēmējam ir zona, vai nav?

S. Liepiņa:

– Vides pārvalde izsniedz atļauju uzņēmējam, ka tas var darboties, bet nenosaka, kur.

A. Volfs:

– Mums atkritumus no uzņēmējiem vāca komunālais dienests, taču tā kā nevarējām nodrošināt šķirošanu, uzņēmējs izvēlējās «Kurzemes ainavu». Taču uzņēmums nav nācis pie pašvaldības prasīt zonu. Vai bija jānāk? Tagad nāk «Tukuma metāls» un piedāvā vēl labākus nosacījumus.

S. Liepiņa:

– Atkritumu apsaimniekošanas likuma 13. pants nosaka, ka sadzīves atkritumu radītājs drīkst slēgt līgumu par atkritumu izvākšanu tikai ar to uzņēmēju, ar kuru līgumu noslēgusi pašvaldība.

I. Pļaviņa:

– Šie likuma grozījumi, godīgi sakot, atstāja mūs ar vaļēju muti, jo sapratām, ka esam spiesti rīkoties diezgan muļķīgi – esam spiesti izdot atļaujas, par kurām kāds tālāk lemj un kuras negarantē, ka uzņēmējs savu darbību varēs realizēt. Mēs tā arī nezinām, ko lai darām ar tām atļaujām, kuras esam izsnieguši, bet kuras netiek iedarbinātas.

Ko darīt? Jūs varat izmantot savas likumu grozījumu ierosināšanas iespējas.

A. Adamsone:

– Mums ir bail rosināt likuma grozījumus, jo, kā to uzlabo, tas kļūst arvien briesmīgāks.

I. Pļaviņa:

– Atkritumu apsaimniekošana nopietnu interešu objekts un pēdējie grozījumi, kā jūs pareizi atzīmējāt, tika izdarīti par godu Rīgai, bet pārējā Latvijas teritorijā līdz ar to radās liels haoss.

A. Ruža:

– Gribu papildināt, ka ar Darba devēju konfederācijas starpniecību piedalos Atkritumu asociācijas darbā. Varu piekrist tam, ko teica iepriekš – likuma grozījumi viennozīmīgi tiks pakļauti Rīgai. Mēs varam savus priekšlikumus dot, bet – diemžēl…

I. Pļaviņa:

– Ir jauni grozījumi šajā likumā, kas vēl nav stājušies spēkā. Tajos paredzēts, ka atkritumu pārvadāšanas atļaujas izsniedz Valsts Vides dienests. Komersants pirms attiecīgu darbību veikšanas saņems šo atļauju atkritumu savākšanai, pārvadāšanai, pārkraušanai, šķirošanai un uzglabāšanai. Atļauja, kas izsniegta atkritumu savākšanai un pārvadāšanai, derīga visā valsts teritorijā. Tas nozīmē, ka būs vēl interesantāk.

Tad kāds ir risinājums?

A. Ruža:

– Šis risinājums ir vienkāršs. Citos rajonos Vides pārvalde, pirms izsniedz atļauju, iepriekš informē pašvaldību, kas savukārt informē Vides pārvaldi par to, cik tās teritorijā ir zonas un kādas darbības notiek. Ja brīvu zonu nav, pārvalde atļauju neizsniedz.

A. Adamsone:

– Mēs nevaram atļauju neizsniegt. Mums tās jādod visiem, kas prasa.

Bet kā ļaut ienākt citiem?

A. Adamsone:

– Tikai konkursa ceļā.

A. Ruža:

– Jā, lai, piemēram, mēs legāli varētu strādāt Pūrē, Pūres pagastam ir jāizlemj, cik zonas būs pašvaldībā, un jāizsludina konkurss. Tātad uzņēmējam jāpaciešas un jāgaida konkurss. Ja būs viena teritorija, uzvarētājam būs jāapsaimnieko pilnīgi visa teritorija un jāsavāc pilnīgi visi atkritumi.

A. Volfs:

No «Pure Food» visi gribētu vest, bet no lauku mājas?

J. Šulcs:

– Tur jau ir tā loģika. Bet vēl gribu teikt, – ja šie grozījumi stāsies spēkā, tad uzņēmējs var piedalīties konkursā ikvienā pašvaldībā, kaut Rēzeknē. Taču, ja jūs iedodat atļauju, neviens nevar aizliegt viņam nodarboties ar visu pārējo.

A. Adamsone:

– Neredzu, kāpēc ir kašķis. Formāli jums ir taisnība, jo visu nosaka pašvaldība, bet reāli – vai nav tā, ka jūs [Ružas kungs] vienkārši iespītējaties?

A. Ruža:

– Konflikts vēsturiski izveidojās tādēļ, ka līdz šim brīdim «Tukuma metāls» vāca būvgružus, bija noslēgts līgums par to ievešanu izgāztuvē. Līdz šim brīdim viss bija kārtībā. Tiklīdz «Tukuma metāls» sāka vākt sadzīves atkritumus, radās konflikts.

J. Pētersons:

– Tā ir nepareiza informācija, ka Vides pārvalde šīs lietas nesaskaņo. Kad vēsturiski sāka darboties «Tukuma metāls» un «Betika DGH», vecie atkritumu apsaimniekošanas atļauju nosacījumi pateica, ka jābūt līgumiem ar pašvaldību. Brīdī, kad šie uzņēmumi sāka darbu, līgums ar pašvaldību viņiem bija.

A. Volfs:

– Saprotu, ka vienkārša risinājuma nav, īpaši, ja redzam, ka likumus raksta Rīgai, bet visi pārējie mokās. Rīga un mazs pagasts ir divas dažādas lietas. Domāju, ka atļauja jādod tam uzņēmējam, kurš vinnējis konkursā. Kāpēc to dot tam, kuram nav kur vākt atkritumus? Tad tikai sākas nekontrolēta konkurence – brauks tikai tur, kur izdevīgi un liels apjoms.

U. Grantiņš:

– Es lasu avīzē, ka Latvijas Zaļais punkts kopā ar «Kurzemes ainavu» rīko akciju elektropreču savākšanai, taču ir piebilde – visam jābūt pilnā komplektācijā. Es piedāvāju, ka man cilvēks var atvest datoru arī bez peles. Un uzrakstu aktu, ka tas tiks pārstrādāts. Ja mani izbīda no šī tirgus ārā, bet «Kurzemes ainava» datorus bez peles vai ledusskapjus bez durvīm nepieņems, ko darīt cilvēkam? Es pieņemu, ka tos atkritumus pie izgāztuves žoga rada apzinīgākā cilvēku daļa, kas to visu neved uz mežu. Bet izgāztuvē viņi neved tāpēc, ka tur nevar iebraukt. Domāju, ka «Kurzemes ainava» varēja sadarboties, pieņemt būvgružus un vismaz izgāztuvē izveidot ceļu. Savulaik tā darīja. Es domāju, – ja gribas sadarboties un ja viens negrib visu pīrāgu, tad vienoties var. Es, piemēram, nemaz nevarētu darboties, ja «Kurzemes ainava» visu nodrošinātu.

Tātad «Kurzemes ainava» visu paveikt nevar. Varbūt ir kaut kādi iemesli, varbūt rakstura īpašības, kuru dēļ nevarat vienoties?

U. Grantiņš:

– Kāpēc rakstura īpašības? Es tajā visā iekšā nejaucos, tikai zinu, ka kādreiz būvgružus izmantoja izgāztuvē, vismaz, kad jauca nost ATU, tā bija. Tagad manas smagās mašīnas tur nevar iebraukt. Es domāju, ka jābūt vēlmei sadarboties. Attiecībā uz Eiropas normām – kas notiks, kad mums vajadzēs maksāt soda naudu par to, ka metam visus, arī pārstrādājamos atkritumus izgāztuvē? Kādreiz izgāztuves vietā bija peļķe, bet tagad tur ir kalns, varbūt iznāk slēpošanas trase. Visi domnieki brauc uz ārzemēm, vai kāds ir bijis izgāztuvē?

Vai piekrītat, ka ir kaut kādi subjektīvi iemesli, kāpēc šī sadarbība nenotiek?

A. Sproģis:

– Tieši tā. Arī «Tukuma metāls» vāc riepas, ko nedara «Kurzemes ainava». Ja mēs varam piedāvāt ražošanas uzņēmumiem atkritumus šķirot, ko nevar piedāvāt «Kurzemes ainava», tad kāpēc mūs nelaiž tirgū iekšā?

Bet likums jums to neļauj.

A. Ruža:

– «Rimi» veikalu ķēde līdz likuma grozījumu apstiprināšanai slēdza līgumu ar vienu uzņēmumu – «Hoetika» izveda atkritumus no visiem veikaliem, bet tagad viņi to nevar darīt. «Rimi» jāslēdz līgums ar to firmu, kas konkrētā reģionā izved atkritumus un ar kuru ir līgums pašvaldībai.

Tātad – ar jums.

Par nākotni domājot

Un kā būs turpmāk?

I. Rassone:

– Vai būs tirgus, vai paši apsaimniekos atkritumus, par to lems pašvaldības.

A. Sproģis:

– Bet «Piejūras» projektā jau nav paredzēts, ka uzņēmums pērk autotransportu.

I. Rassone:

– To var darīt, ja piecas pašvaldības sanāk kopā un izlemj ieguldīt naudu transporta iegādē.

A. Miezītis:

– Indra, mēs tagad kafijas biezumos zīlējam, kā būs.

I. Rassone:

– Bet tā situācija ir jāzina, lai saprastu, ko darīt nākotnē.

A. Sproģis:

– Es nesaprotu, kāpēc Tukuma pašvaldība piekrita visā šajā bardakā iesaistīties, kāpēc pašvaldība nevarēja uztaisīt pārkraušanas staciju, presēšanas staciju?

J. Šulcs:

– Bet tad jau mums jāizstājas no valsts. Taču visi šie jūsu pieminētie jaunievedumi būs.

I. Rassone:

– Eiropas savienības regulas nosaka kārtību atkritumu apsaimniekošanā, arī valsts uzņēmusies zināmu atbildību, lai to izpildītu, piemēram, lai izgāztuves tiktu rekultivētas utt.

Ko tagad ieteikt uzņēmējiem, kam nav pieejas izgāztuvei, nav līguma ar pašvaldību – lai viņi slēdz savus uzņēmumus un gaida divus gadus?

A. Sproģis:

– Konkurss ir absurds. Es investēšu Ls 150 000 transportā, piedalīšos konkursā, zaudēšu, bet kur es pēc tam likušu to transportu?

A. Adamsone:

– Bizness ir bizness, tas pieder pie riska.

I. Rassone:

– Latvijā ir piedzīvota situācija, ka firmas piedalās konkursā un zaudē. Tām bija jāsavāc konteineri, darbība konkrētā vietā, piemēram, Valmierā, bija jāpārtrauc.

J. Šulcs:

– Pirmkārt, sākot uzņēmējdarbību, jālasa likums – ko es varu un ko nevaru darīt. Vispirms jānoskaidro, kādi ir noslēgtie līgumi un kā iepirkuma ceļā varu tikt pie šī līguma. Otrkārt, ja nebūtu likumā zem sadzīves atkritumiem palikti visi atkritumi, tad būtu normāls risinājums un nebūtu problēmu. Tagad, izsniedzot atļauju, var sajaukt visu sistēmu.

U. Grantiņš:

– Labi, mainījās likums, es kļuvu nelegāls uzņēmējs. Taču – kādam tika pateikts: "Ar tevi mēs turpināsim līgumu!", bet kādam netika pateikts, ka līgums vairs nav spēkā. Vai tā bija pilsētas domes kompetence, vai man pašam tas bija jāskatās?

Jā, tīri cilvēcīgi – mums ir tikai trīs atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi, vai tiešam to, ka nosacījumi mainās, nevarēja iepriekš paziņot visiem? Tā ir liela biznesa joma, un iepriekš nevarēja paredzēt, ka būs problēmas.

J. Šulcs:

– Ir uzņēmēju klubs, kurā var darboties, bet atnāk pieci, desmit cilvēki… Kam tad lai sniedz šo informāciju? Vai jūs zināt, cik daudzus uzņēmējdarbības veidus pašvaldībā skar likumu izmaiņas?

Bet šis ir materiālietilpīgākais bizness, kārojamākais kumoss. Vai bija grūti trijiem cilvēkiem paziņot izmaiņas? Tas situāciju atrisinātu. Vismaz nesaasinātu.

J. Šulcs:

– Es nevaru pateikt, kāda bija situācija 2006. gada oktobrī, bet, protams, kā visos gadījumos, vainīga ir pašvaldība, nevis uzņēmēji, kas var nezināt likumus.

U. Grantiņš:

– Es varbūt būtu mainījis darbības virzienu, to pašu izlietoto iepakojumu sāktu iepirkt. (Nav nemaz izdevīgi to izmest atkritumos, jo tam ir ļoti liela kubatūra.) Un audzēt atkritumu kalnus, – kā preci pēc likuma es to drīkstu savākt. Es būtu ar mieru sadarboties ar Ružas kungu un šos atkritumus savākt izgāztuvē. Tie ir mūsu līdzekļi, resursi, ko izmetam ārā.

J. Šulcs:

– Es piekrītu, bet nevienam neesam to aizlieguši.

U. Grantiņš:

– Es nerunāju par aizliegšanu, runāju par sadarbību.

A. Sproģis:

– Bet, ja uzņēmumu neapmierina «Kurzemes ainavas» atkritumu savākšanas modelis, viņš vienalga ir spiests sadarboties.

A. Ruža:

– Kārtība ir ļoti vienkārša – cilvēks raksta iesniegumu pašvaldībai, saka, kas viņu neapmierina, un pašvaldība var līgumu lauzt.

Kam izgāztuve, tam – visi trumpji

A. Sproģis:

– Problēma ir arī tā, lai «Kurzemes ainava» mani nelaiž izgāztuvē. Lai tajā nonāktu, man jārāda līgums. Pasakiet, kāpēc man jārāda līgums un kāpēc jāsaka, kur es strādāju.

Tātad atkal atduramies pret izgāztuvi.

A. Miezītis:

– No iedzīvotāja viedokļa – kā man rīkoties, ja man ir pāris kubikmetru būvgružu. Vai man jāvienojas ar Ružas kungu, kurš man nevar piedāvāt tādu transportu, kā «Tukuma metāls»? Risinājumu es redzu: Ružas kungam jāslēdz līgums ar «Tukuma metālu» un jāielaiž izgāztuvē.

Bet, ja es pareizi saprotu, arī šī izgāztuve nevar apjomus palielināt…

A. Adamsone:

– Nevar.

A. Sproģis:

Bet vai no Kuldīgas un Saldus rajona ir lietderīgi ievest atkritumus mūsu izgāztuvē, kā to dara Ružas kungs?

J. Šulcs:

– Ir mums «Ziedoņu» izgāztuve. Elementāri noteikts, ja «Tukuma metāls» ar kādu pašvaldību noslēgs līgumu, viņš izgāztuvē jālaiž, citas runas nevar būt. Ja viņam nav šī līguma, viņu arī neielaiž.

Vai «Tukuma metāls» var ievest izgāztuvē atkritumus, kas radušies paša uzņēmuma saimnieciskās darbības rezultātā?

J. Šulcs:

– To jau A. Ruža skaidri un gaiši pateica, ka var. Mēs, kā jau teicu, līdz šim pievērām acis uz jūsu darbību, kamēr paši nepacēlāt šo jautājumu tādā augstumā.

A. Miezītis:

– Man ir tieši tāds jautājums. Saņēmu dokumentu no Šulca kunga un tajā teikts, ka atkritumi no Tukuma un Tukuma rajona iedzīvotājiem tiek pieņemti izgāztuvē «Ziedoņi». Arī tad, ja tiek nogādāti tur ar paša iedzīvotāja transportu, bet to nedrīkst darīt uzņēmēji, kam nav tiesību nodarboties ar atkritumu savākšanu Tukumā.

A. Ruža:

– Visu laiku piemin, ka izgāztuvē neko nepieņem. Uģi, vai tev ir problēmas izgāztuvē kaut ko ievest?

U. Grantiņš:

– Es nevedu, jo mašīna nogrima.

A. Miezītis:

– Man bija problēmas.

A. Ruža:

– Izgāztuvē mēs pieņemam pilnīgi visu gan no iedzīvotājiem, gan firmām. Izņēmums ir uzņēmums, kas nodarbojas ar atkritumu savākšanu. Esam saņēmuši SIA «Tukuma metāls» iesniegumu, esam atbildējuši. Mums vajadzīgi dokumenti, kā to nosaka likums.

Ružas kungs, varbūt būtu bijis godīgāk, ka uzreiz jūs uzņēmējam pateiktu: "Ja nav līguma ar pašvaldību, atkritumus nevāc, jo mēs tevi iekšā nelaidīsim."?

A. Ruža:

– Bet mēs tā arī pateicām.

A. Sproģis:

– Bet ja mēs nokārtosim regulatora licenci, vai tad jūs mūs laidīsiet?

A. Ruža:

– Jā.

U. Grantiņš:

– Bet tad jau es arī nevaru neko ievest izgāztuvē?

A. Ruža:

– Teorētiski – nevar.

Tātad alternatīva ir tikai – mežs? Patiesībā tieši tāpēc mēs šo diskusiju sākām, jo reāli meži ir pilni ar atkritumiem. Iznāk, ka iedzīvotāji ir spiesti "pietaisīt" mežu organizētā veidā.

A. Ruža:

– Es ļoti iebilstu pret šādu uzstādījumu. Ļoti labi atceraties, kādi bija pirmsākumi atkritumu apsaimniekošanā, kādi bija dzelzs konteineri, kādi – meži. Mēs kopā ar pašvaldību, presi, Vides pārvaldi un mežiniekiem ilgus gadus esam cīnījušies un veidojuši to modeli, kāds tas ir tagad. Labāka vai sliktāka, bet tā ir nopietna sistēma, kas reāli strādā. Kam šobrīd atkritumi jāved uz mežu? «Tukuma metālam», bet ne iedzīvotājiem. Pēc saistošajiem noteikumiem iedzīvotājiem jābūt līgumam ar atkritumu apsaimniekotāju, un viss. Ja nav līguma, ir sods. Iedzīvotājam ir daudz iespēju – maksāt sodu, slēgt līgumu, vest pašam…

A. Sproģis:

Bet sanāk, ka iedzīvotājs nevar ņemt «Tukuma metāla» konteinerus, mašīnas, kaut arī citas alternatīvas nemaz netiek piedāvātas?

A. Ruža:

– Nevar, izlasiet likumu.

J. Šulcs:

– Bet, ja «Tukuma metālam» ar kādu pašvaldību noslēgts līgums, viņš varēs vest atkritumus uz izgāztuvi brīvi.

Labi, izeja ir atrasta, uzņēmējam jāatrod pašvaldība, kam ir brīva zona, kurā jāvāc atkritumi, jānoslēdz līgums. Bet, vai Atkritumu apsaimniekošanas likuma strikta ievērošana nenozīmē, ka tiek pārkāpts likums par uzņēmējdarbību pašvaldības teritorijā?

J. Šulcs:

– Dzīvs piemērs ir pasažieru pārvadājumi. Ienāks Jānis, Pēteris ar savu autobusu un gribēs pārvadāt pasažierus. Jums radīsies tādi paši jautājumi, bet arī tajā jomā ir lotes, maršruti, izsoles.

Ne jau par projektiem, bet par būtību jāuztraucas

U. Grantiņš:

– Vai pilsētas dome slēgs ar mani līgumu par atkritumu apsaimniekošanu, ja piedāvāšu savākt un pārstrādāt bioloģiski sadalošos atkritumus, ēdiena atliekas, kuras šobrīd arī izgāztuvē ievest nedrīkst? Es nezinu, kur tās paliek. Piemēram, gribu audzēt sliekas, un tāds ir mans risinājums šādu atkritumu savākšanai. Vai atkal dome teiks, ka mums jāgaida konkurss? Es tiešām netaisos veidot jaunu struktūru un izjaukt iepriekšējo.

J. Šulcs:

– Teorētiski atbilstoši likumam mēs to nevaram, kaut arī es saprotu, ka tas būtu ideāli un ļoti loģiski, ka ir cita atkritumu pārstrādāšanas shēma. Ja to varētu izdalīt no kopējiem atkritumiem, ja nebūtu tikai divu kategoriju – bīstamie un sadzīves -, protams, mēs būtu priecīgi.

A. Adamsone:

– Domāju, ka ir vērts pārskatīt Piejūras reģiona atkritumu apsaimniekošanas plānu, kas ir MK noteikumi, un regulēt dalīto plūsmu caur tiem.

I. Pļaviņa:

– Tas ir apspriežams jautājums. Saausījos par to, ka pašvaldība ļoti uztraucas, jo šīs te darbības varētu neatbilst Piejūras projektam. Bet ne jau par Piejūras projektu ir jāuztraucas, bet mums visiem jāuztraucas par Piejūras reģiona atkritumu apsaimniekošanas plānu, kas ir ārējais normatīvais akts un kam ir pakļauts Piejūras projekts. Ne pie tā gala ir pieķerts.

J. Šulcs

– Piejūras projekta ietvaros pašvaldība ir ņēmusi milzīgu kredītu, kas būs jāatdod.

A. Adamsone:

– Bet plāns ir MK noteikumi.

I. Pļaviņa:

– Pareizā ideoloģija ir samazināt apglabājamo atkritumu plūsmu, ko var nodalīt, kompostēt, pārstrādāt, sasmalcināt. Es saprotu, ka pašreiz ir uztaisīta pārāk liela pauze ar spēles noteikumiem.

Ir vēl kāds pārmetums SIA «Kurzemes ainava». Par to, kā tiek organizēts darbs izgāztuvē: atkritumu kalns aug augumā, ceļš – neizbraucams, rekultivēšana nenotiek.

I. Rassone:

– Projekts ir uzsākts, arī rekultivēšana pamazām sākas, bet galīgais darbs nenotiks ne šodien, ne rīt. Kā jau teicu, 2009. gada oktobrī visām izgāztuvēm jābūt rekultivētām.

A. Adamsone:

– Viss notiek tā, kā jānotiek. Sākotnēji tā nebija – tiešām bija dīķis, nebija monitoringa. Tagad ierīkota gruntsūdeņu piesārņojuma kontroles sistēma. Protams, tie nav tie tīrākie, bet, ja ņemam vērā, ka tā ir izgāztuve, ne poligons, ka tai nav seguma, lai neļautu piesārņojumam nonākt gruntsūdeņos… Tāds stāvoklis diemžēl ir visās Latvijas izgāztuvēs. Pirms gadiem 20, kad tās tapa, nebija tādu prasību, kā šodien. SIA «Kurzemes ainava» darbības rezultātā stāvoklis ir uzlabojies, piesārņojums ir ierobežots; galvenais, lai tas nenāktu klāt un ar gruntsūdeņiem neizplatītos tālāk.

Bija pārmetums, kas izskanēja arī šajā sarunā, – izgāztuvē pieņem atkritumus no citiem rajoniem. Vai uz to neattiecas atkritumu limits?

A. Adamsone:

– Izgāztuvei ir atļauja, kurā noteikti limiti. Kamēr tie netiek pārsniegti, lai strādā. Tas, ka pieņem atkritumus no citiem reģioniem, nav nekāds grēks. Latvijā izstrādāta atkritumu apsaimniekošanas stratēģija un plāns. Tajā noteikts, ka Latvijā būs ne vairāk kā desmit atkritumu apsaimniekošanas poligonu. Tātad visa valsts bija jāsadala tādos reģionos, lai šo te normu izpildītu; katrā rajonā sava poligona nav un nebūs, kaimiņiem bija jāsadarbojas. Poligons jāizveido tādā vietā, lai būtu ekonomiski izdevīgi šos atkritumus tur ievest.

A. Ruža:

– Jau šobrīd notiek izgāztuves rekultivācija. Vēsturiski tā izveidojusies cietajiem un šķidrajiem atkritumiem, taču, kopš darbojas attīrīšanas iekārtas, šķidros vairs nepieņem. Vēsturiski izveidojās dīķis. Kopā ar pārvaldi nācām pie secinājuma, ka vienīgais veids, kā to likvidēt, ir to aizbērt ar atkritumiem, kas arī ir izdarīts. Šobrīd strādā tehnika, bet mums ir tādi resursi, kādi ir, un tā tehnika to ceļu izdangā.

Varbūt mums šajā sarunā, cīnoties par biznesa interesēm, aizmirsies pats galvenais, lai meži nebūtu piedrazoti? Piejūras projekts ir metode, kā to panākt, lai atkritumus pārstrādātu un iespējami mazāk paliktu zemē…

A. Miezītis:

– Man ir daudzi šoferi pazīstami ar personīgajām automašīnām. Ja es sarunāšu kādu, vai mani ielaidīs izgāztuvē? Jūs jau nemaz to nezināsies, kas ved.

A. Ruža:

– Es to zināšu, ir uzstādītas kameras, problēmu nav.

A. Adamsone:

– Ventspilī bija līdzīga situācija, bet mēs pašvaldības policijai iesniedzām sarakstu ar uzņēmumiem, kam ir tiesības būvgružus pārvadāt, un mašīnu numuriem. Turklāt pēc likuma vajadzīga vienreizēja atkritumu izvešanas atļauja, ko konkrētai mašīnai par konkrētu apjomu izsniedz VRVP. To var saņemt arī pa pastu, bet procedūra aizņem mēnesi.

J. Pētersons:

– Cienījamie diskusijas dalībnieki, Miezīša kunga jautājums norādīja, cik plašas iespējas pastāv un kādas problēmas ir atkritumu apsaimniekošanas sistēmā Tukuma rajonā un valstī kopumā. Kā atbilde un risinājums – ja pastāv iespēja atkritumus pārstrādāt, tas jāizmanto – ceļu būvē, rekultivācijā. Nebūt Tukuma rajona viss nav tik labi, darba lauks ir ļoti plašs, lai nodrošinātu atkritumu apsaimniekošanu pienācīgā līmeni.

A. Ruža:

– Talsu poligonā būvgružus nepieņem, Tukumā tos pieņemam tāpēc, lai likvidētu izgāztuvē šķidro slāni un lai sāktu rekultivāciju. Līdz šim pieņēmām no visiem – nelikumīgi. Pēc šī paceltā jautājuma iesim likumā paredzēto ceļu.

A. Sproģis

– Bet kur paliks būvgruži? Mežā!

J. Šulcs:

– Būvējot tiek izsniegta būvatļauja, kurā saraksta visu informāciju par to, kur būvgružus varētu izbērt. Komunālā nodaļa zina, kur kaut ko ceļ, kur vajag kaut ko piebērt, un tad var vest bez jebkādas maksas.

A. Sproģis:
– Bet tad jau jūs pārkāpjat likumu?

A. Adamsone:

– Nepareizi. No resursu taupīšanas nolūka tas pat ir vajadzīgs, jo nav jāizmanto augstvērtīgā grants.

Ja šajā brīdī pie spices ir Ružas kungs un «Kurzemes ainava», tad ir aizdomas, ka arī nākotnē viņš dabūs šo tirgu?

I. Rassone:

– Tas būs pašvaldību jautājums, kā šo darbu organizēt – vai veidot atsevišķu uzņēmumu vai rīkot iepirkumu. Un iepirkums būs publisks. Turklāt nekas nenotiek slepeni – notiek sanāksmes, tiek saskaņotas šķirošanas pārkraušanas staciju vietas pašvaldībās, tiks atvests demonstrācijas variants dalītās vākšanas punktam. Jau šobrīd sākušies priekšdarbi poligona celtniecībai «Janvāros», ir sagatavota vecās daļas rekultivācija, visās mazajās izgāztuvēs sākusies rekultivācija. Projekta ietvaros paredzēts iegādāties būvgružu smalcinātāju.

Ko tas viss dos vienkāršam iedzīvotājam?

– Pats galvenais, lai iedzīvotājs varētu taupīt savu naudu un šķirot atkritumus. Būs daudz vairāk konteineru dalītajai vākšanai, protams, paliks arī parastās miskates, bet to izvešana būs pietiekami dārga. Pagaidām vēl tarifs nav izrēķināts.

Bet vai šī cena nebūs tik augsta, ka iedzīvotāji nespēs par atkritumu izvešanu samaksāt? Un atkal mērķis – pēc iespējas sakopta un nepiesārņota vide – būs pazudis?

A. Volfs:

– Bet ar Eiropas projektu 85% finansējuma iedzīvotājiem tiek uzdāvināti; turklāt tā ir Eiropas direktīva, tā ir jāpilda. Projekta ietvaros paredzēta nauda iedzīvotāju izglītošanai – būs gan jāšķiro, gan jāiegādājas konteineri.

A. Sproģis:

Kāda jēga šķirot, ja vienalga būs jāmaksā vairāk?

<

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.