Nu neteikšu, ka daudz ūdeņu aizskrējis kopš Gruzijas krīzes un valodas ap šo notikumu apsīkušas; viss kļūst vēl interesantāk – tāpat kā Irākas kara gadījumā faktiem rodas citas interpretācijas, patiesība met ādu, un galu galā vainīgais (abās pusēs) top par izprovocēto, un vienīgā lieta, kam vidusmēra ļautiņš sliektos ticēt, ir tā, ka lielvaras – kā valstis, tā oligarhi – ir no vienas šlakas, kam tikai iedzīvošanās prātā un nekā svēta.
Apmēram tā vakar ar kaimiņu dārzā aizrunājāmies, spriežot par lielo dzīves netaisnību – kālab lielie un varenie "mēslus taisa", bet mazajiem jācieš? Kāpēc nevar mierīgi dzīvot? Kā bērnus audzināt, ja drošības par rītdienu nav?!
Ko domāt, kad Krievija pēc ātri uzvarētā kariņa paziņo par veiksmīgu jauna tipa bumbas, kas pārvarēšot visas pretraķešu aizsardzības iekārtas, izmēģināšanu? Polija un Čehija steigšus piekritušas izvietot savā teritorijā ASV pretraķešu sistēmas. Kam tad īsti gatavojamies – lielākai drošībai vai tomēr – karam? Ņemot vērā šo ieroču jaudu, vai tomēr pareizāk nebūtu kopīgi atbruņoties? Kur palikuši šie labās gribas centieni?
Nu arī Latvijas virtuālajā vidē tiek apcerētas smiekla vērtas izredzes kara gadījumā ar Krieviju. Visreālākais šķita šis modelis: Latvijas četras lidmašīnas ar svarīgiem pasažieriem pazūd nezināmā virzienā, Zatlers no Zviedrijas aicina mūs visus "palikt savās vietās", taču velti, jo visi tāpat bēg; armija 10 minūšu laikā sakāpusi helikopteros un dodas uz Gotlandi; sētnieks Jānis, patriotisku jūtu mudināts, ieslēdz sirēnas – no dzīvokļiem izbrīnīti un pohaini lēnām izstreipuļo pēdējie latvieši…
Pilnīgs murgs, taču jautājums par nākotni paliek atklāts. Ko iesākt, ja pašiznīcināšanās tieksme ir tik globāla?
Es arī nesāku spriedelēt par žurnālistiku un žurnālistiem kā tādiem, bet mans viedoklis par viņiem ir ļoti negatīvs, bet skaidrs, ka tik pat subjektīvs kā šī autora domas par mūsu izredzēm….