11. septembrī savā dzīvoklī Milzkalnē sastapos ar nelūgtu, bet visai interesantu ciemiņu. No pieliekamā ņēmu groziņu ar tomātiem, un pēkšņi pie rokas pieķērās kaut kas mīksts – tā kā pele, tā kā lupatiņa, kas nokrita uz grīdas. Un tur tā pēkšņi uz abām pusēm izpleta pagarus spārnus un sāka šņākt un klabināt zobus: ”Nenāc par tuvu. Iekodīšu!” Pavērtajā mutē redzama mazu, asu zobiņu rinda. Sapratu, ka mani ir apciemojis sikspārnis. Jāteic, ka šī jau ir otrā reize. Pirms dažiem gadiem sikspārni no rīta satiku savā vannas istabā uz palodzes. Toreiz tas bija pelēks, neliels. Bet šis – salīdzinoši gariem, tumšiem spārniem. Mugurā sudrabaini pelēks, samtam līdzīgs kažociņš. Nu īsts skaistulis! Vannas istabā sikspārnis bija nokļuvis caur ventilācijas lūku, bet kā šis nokļuva pieliekamajā, kur šādas lūkas nav, – tas ir jautājums. Jādomā, ka vispirms viņš ielidoja virtuvē, kur logs dienu un nakti ir atvērts, un tad kaut kā pamanījās iekļūt pieliekamajā.
Pēc nelielas fotosesijas, atceroties ieteikumus, ko darīt iepriekšējo reizi ar sikspārni, arī šo iznesu laukā un noliku uz lodžijas malas. Kad biju novērsusies, pēc dažām minūtēm ciemiņš jau bija aizlidojis.
Iegūto foto aizsūtīju sikspārņu pētniekam Viesturam Vintulim, kurš pastāstīja, ka šis ir divkrāsu sikspārnis (Vespertilio murinus). Aizsardzības nolūkos šis sikspārnis gan šņāc, gan izdod tādas īpašas skaņas. Sikspārņa nosaukums atbilst krāsojumam: spārni ir melni, bet mugura – sidrabaini pelēka. Šī suga nav pārāk bieži sastopama, bet nav arī nekāds superretums. Pašlaik divkrāsu sikspārņiem ir migrēšanas laiks, par to arī liecinot novērojumi Papē. Pēc pēdējiem novērojumiem daļa divkrāsu sikspārņu paliek pa ziemu Latvijā, bet daļa lido ziemot uz Vidus- vai pat Dienvideiropu. Divkrāsu sikspārņi medī kukaiņus virs atklātām vietām meža klajumos 10 līdz 14 m augstumā. Dzīvo cilvēku būvētās ēkās, vietās, kur ir vairākas daudzdzīvokļu ēkas.
Skaistulis.