Jaunietis no Peru – ceļā uz Spāniju

Pavisam nejauši vienā no sociālajām vietnēm ieraudzījām tādu kā palīgā saucienu – sieviete, kas pie sevis Ragciemā uzņēmusi atraktīvu veloceļotāju no Peru, lūdza atsaukies labus cilvēkus Bauskas pusē, kas būtu gatavi dot puisim nākamo pajumti nakts mājām. Izmantojot iespēju, kamēr tālais viesis vēl ir gana aizsniedzamā attālumā, devāmies viņu mazliet iztaujāt.

Pavisam nejauši vienā no sociālajām vietnēm ieraudzījām tādu kā palīgā saucienu – sieviete, kas pie sevis Ragaciemā uzņēmusi atraktīvu veloceļotāju no Peru, lūdza atsaukties labus cilvēkus Bauskas pusē, kas būtu gatavi dot puisim nākamo pajumti nakts mājām. Izmantojot iespēju, kamēr tālais viesis vēl ir gana aizsniedzamā attālumā, devāmies viņu mazliet iztaujāt.

No Sanktpēterburgas līdz Spānijai

Kad piebraucām pie norādītās omulīgās mājiņas, pie vārtiem kļuvām domīgi, jo uzraksts uz tiem vēstīja: ”Sētā normāls suns!” Tad nu sameklējuši zvana pogu, tomēr sagaidījām, līdz mums kāds iznāk pretī. Un tā bija padsmitniece Dārta Elizabete Vanaga un viņas brālis Ēriks Ralfs.

No antropoloģijas pie teātra mākslas

Carlos, she is in livingroom! (Karlos, viņa ir dzīvojamā istabā!), – ieejot mājā, iesaucās Dārta, un tur jau viņš nāca – smaidīgs, tumsnējis un ļoti laipns jauns cilvēks:

– Esmu Karlosu Kavero (Carlos Cavero) no Peru, kur Limas universitātē studēju antropoloģiju, un pēc tam kādu laiku strādāju. Bet tad nolēmu braukt uz Krieviju. Sākumā dzīvoju mazā pilsētiņā pie Krievijas – Ukrainas robežas – Belgorodā, kur iemācījos krievu valodu. Un tad devos uz Sanktpēterburgu, kur gadu studēju teātra mākslu.

Vēl gan īsti neesmu izlēmis, ko darīšu pēc sava ceļojuma. Kad būšu šim ceļojumam nospraustajā galapunktā, tas ir, Spānijā, izlemšu, vai atgriezties Sanktpēterburgā uz studijām, vai doties uz citu valsti. Mana ģimene? Viņi visi joprojām dzīvo Limā. Man ir divas māsas, un es esmu jaunākais no bērniem. Vecākā māsa ir arhitekte, bet otra mācās par uztura speciālisti. Bet mans tēvs ir ārsts.

– Kā esi nonācis Latvijā?

– Es ceļoju ar velosipēdu, un Latvija ir pa ceļam no Sanktpēterburgas, kurā pašreiz dzīvoju, uz Spāniju. Braucu cauri visām Baltijas valstīm.

– Kāpēc tieši šāds ceļošanas veids – vienatnē un ar veleosipēdu, naktsmājas meklējot uz labu laimi ar sociālo vietņu starpniecību?

 – Hm, grūti pateikt. Iespējams, tāpēc, lai es izkāptu no savas ierastās vides – no savas komforta zonas un iepazītu ko jaunu. Bet kopumā pats vēl īsti pat pats priekš sevis līdz galam neesmu apzinājies šī ceļojuma nozīmi, es vēl cenšos to vēl atrast. Domāju, ka cilvēks ir ceļotājs pēc dabas, domāju, ka cilvēki jau piedzimst kā ceļotāji. Es vēlos redzēt visu, ko vien man ir iespējams redzēt visa sava ceļojuma laikā, un tas arī ir iemesls, kāpēc izvējos ceļot ar velosipēdu, – lai vairāk un labāk saredzētu tu, kas man paveras apkārt.

– Noprotams, ka šis tad ir pirmais jūsu veloceļojums?

– Jā, ceļošana ar velosipēdu – tas man tiešām ir jauns izaicinājums. Un šī tiešām ir pirmā reize, kad dos tik tālā ceļojumā, turklāt – vienatnē.

Bet kopumā naktsmājas meklēju, izmantojot aplikāciju couchsurfing.com, un tādā veidā es esmu ceļojis pa Krieviju, Serbiju, Franciju un arī Igauniju.

Cilvēki Latvijā vairāk uzticas svešiniekiem

– Kādas atšķirības no savas dzimtenes un arī savstarpēji, apceļojot dažādas valstis, saskati? Ir kas tāds, ar ko īpaša šķitusi Latvija?

– Protams, ka ir daudz atšķirību. Man šķiet, ka Latvijas gadījumā kā lielāko īpatnību redzu to, ka Latvija ir ļoti homogēna valsts – te daba ir vienveidīga. Braucot pa ceļu, pamatā var redzēt mežus un līdzenumus, nav ne augstu kalnu nekā… Savukārt manā zemē – Peru – mums daba ir ļoti daudzveidīga, mums ir kalni, džungļi, līdzenumi!…

Protams, cilvēkiem arī ir cita mentalitāte. Šķiet, ka šeit – Latvijā, cilvēki vairāk tic cilvēku labajiem mērķiem. Manā valstī svešiniekiem tā neuzticas. Lai arī, satiekot svešinieku, manā valstī cilvēki mēdz tos apskaut, noskūpstīt, un ārējās izpausmes var izskatīties ļoti draudzīgas, tas nebūt nenozīmē, ka cilvēki uzticas šim svešiniekam. Bet Latvijā ir gluži otrādi, lai gan pirmā satikšanās ir daudz vēsāka (labākā gadījumā, viens otram paspiež roku), patiesībā uzticēšanās svešiniekiem un atsaucība ir daudz lielāka.

– Tu  ieradies Latvijā no Igaunijas un šodien dosies tālāk uz Lietuvu. Kādas tu saskati atšķirības starp mūsu valstīm?

– Igaunija man šķita vairāk skandināviska. Protams, zinot Baltijas vēsturi, jāsaprot, ka pamatā arhitektūra ir līdzīga. Lai gan, ja salīdzina Rīgu un Tallinu, Rīgā tomēr vairāk palicis no padomju laika posma. Tallina šķita vairāk līdzīga kādai Somijas pilsētai. Igaunija patika, bet Latvija ir… nedaudz savādāka.

– Un kā ar cilvēkiem? Vai arī Igaunijā nakšņoji pie kādas ģimenes?

– Patiesībā Igaunijā nakšņošana bija nedaudz citāda, nekā kā šeit. Te ir pirmā reize, kad es satieku pilnīgi visu ģimeni. Igaunijā nakšņoju pie cilvēka, kurš dzīvo viens un man piešķīra atsevišķu istabu. Pats viņš gandrīz visu dienu bija darbā, tā kā diez ko liela saskarsme mums nesanāca.

Otrajā nakšņošanas vietā Igaunijā, Pērnavā, bija paredzēta reliģiska sanāksme, un viņi bija uzcēluši īpašu māju svētceļotājiem, kurā es arī nakšņoju viens pats.

Dīvainā jūra un krieviskie latvieši

– Tu  minēji, ka jūra šeit ļoti interesanta. Kādā ziņā?

– Likās dīvaini, ka ir tik sekls; lai sāktu peldēt, jābrien ļoti dziļi jūrā. Bijām iegājuši jūrā tiešām ļoti tālu un tik vai tā nespēju atrast vietu, kas sniegtos pāri manai galvai. Nezinu, kāpēc tā, bet jāatzīst, ka ūdens te arī nav diezko silts.  Bet varu teikt, ka šī ir pirmā reize dzīvē, kad es esmu peldējis šādā jūrā. Mani fascinē arī Baltija jūras mazie un mierīgie viļņi. Manā valstī ir pavisam citādāk – tur ir  lieli viļņi! Tā ir ļoti piemērota vieta sērfošanai. Ja kāds vēlas aizpeldēt no krasta kaut 50 metrus, noteikti jābūt ļoti labam peldētājam!

– Vai Latvijā paguvi atklāt vēl ko interesantu?

– Interesanti likās netālu esošie Ķemeri, kurus apmeklēju kopā ar dažiem poļu draugiem. Pirms došanās uz turieni, biju runājis ar Ēriku, kurš man pastāstīja par savām atmiņām, kas saistījās ar šo vietu. Tāpat Ērika vecmamma man parādīja senas Ķemeru fotogrāfijas. Tos apmeklējot, šķita, ka no kādreizējās vietas nekā nav palicis – tikai kādreizējā čaula. Brīnījos, kā tā var būt, ka padomju laikos, var pat teikt, bagāta pilsēta mūsdienās šķiet gandrīz pilnīgi pamesta…

Vēl man interesanti likās tas, ka daudzi latvieši sevi vairāk uzskata par krieviem, viņi, protams, ir Latvijas pilsoņi, bet labāk runā krieviski nevis latviski. Priekš manis tas ir kaut kas neierasts, ar kaut ko tādu sastopos pirmo reizi. Tiešām ļoti īpaša un savdabīga situācija…

1 thought on “Jaunietis no Peru – ceļā uz Spāniju

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.