Ekonomiskā krīze? Ko nu?

Rubrika, kas skar pašlaik jo īpaši svarīgos ekonomiskos jautājumus, laikrakstā tika aizsākta 29. aprīlī. Un šoreiz – turpinājums diskusijai, kas norisinājās 9. oktobrī «Eiropas mājā». Tajā, iespējams, vieni no informētākajiem cilvēkiem valstī vērtēja Eiropas Savienības ietekmi uz Latvijas ekonomiskajiem procesiem. Sarunu vadīja filozofs Igors Šuvajevs, kas diskusijas dalībniekus aicināja izvērtēt, vai un ko Latvija zaudējusi, iestājoties Eiropas Savienībā?»

Rubrika, kas skar pašlaik jo īpaši svarīgos ekonomiskos jautājumus, laikrakstā tika aizsākta 29. aprīlī. Un šoreiz – turpinājums diskusijai, kas norisinājās 9. oktobrī «Eiropas mājā». Tajā, iespējams, vieni no informētākajiem cilvēkiem valstī vērtēja Eiropas Savienības ietekmi uz Latvijas ekonomiskajiem procesiem. Sarunu vadīja filozofs Igors Šuvajevs, kas diskusijas dalībniekus aicināja izvērtēt, vai un ko Latvija zaudējusi, iestājoties Eiropas Savienībā?»

Galvenie šīs sarunas eksperti: Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte un Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes Reģionālās ekonomikas un biznesa katedras asociētais profesors Dainis Zelmenis un 9. Saeimas deputāts Aigars Štokenbergs

Celsim atomelektrostaciju?

Līdztekus citiem valsts ekonomikas jautājumiem profesors D. Zelmenis aizsāka diskusiju par «Latvenergo» saimniekošanu un elektrības tarifiem. Viņš vēlējās noskaidrot, kādēļ, kaut vai salīdzinot divu valstu – Latvijas un Francijas – uzņēmumu darbību, gala rezultāts ir tik atšķirīgs. Ja Francijā mērķis ir ražot pēc iespējas lētāku enerģiju, nedomājot par tūlītēju uzņēmuma peļņu, tad «Latvenergo» peļņa Latvijā, šķiet, ir pašmērķis? "Pēdējo divu gadu laikā «Latvenergo» ir nopelnījis 20 miljonus!" uzsver D. Zelmenis. "Kādēļ, ja uzņēmumam nepieciešama attīstība, netiek ņemts kredīts?"

«Latvenergo» peļņas nepieciešamību aizstāvēja A. Štokenbergs:

– Sāksim ar to, ka kredītspēju nosaka uzņēmuma maksātspēja, tādēļ, lai «Latvenergo» varētu aizņemties – ir jābūt noteiktam peļņas procentam. Cits jautājums – Godmaņa valdībai ieteicām ieviest kapitālnodokli, un daļēji šī prasība arī tika apmierināta, proti, papildu nodoklis būs jāmaksā valsts kapitālsabiedrībām «Valsts meži» un «Latvijas dzelzceļš». Runājot par atomelektrostaciju, kas Francijā saražo 70% elektroenerģijas, jāsaka, ka reaktora sākotnējās izmaksas ir ļoti augstas, tomēr vēlāk – maksa par katru kilovatstundu ir ievērojama zemāka. Vienīgi jājautā, vai pašlaik mūsu sabiedrība ir gatava akceptēt atomelektrostacijas būvniecību tepat, Latvijā?

Ierēdņa atbilde

Izteikt savu viedokli par diskusiju un arī atbildēt uz izteiktajiem pārmetumiem bija iespēja arī Sabiedrisko pakalpojumu regulatora vadītājai Valentīnai Andrējevai:

– Ja runājam par diskusijas galveno jautājumus: ir labi vai slikti, ka mēs esam Eiropā? Manuprāt, mēs viennozīmīgi esam ieguvēji, jo diez vai būtu dota tāda iespēja attīstīties, ja mēs nebūtu Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts. Diez vai mēs varētu, piemēram, attīstīt infrastruktūru, ceļus.

Ja runājam par enerģētiku, manuprāt, «Latvenergo» darbību nav iespējams tik viennozīmīgi vērtēt. Jau sen uzņēmums nepelna tos minētos 20 miljonus un, jāpiekrīt Štokenberga kungam, lai ņemtu kredītu, kas starp citu arī tiek darīts, ir nepieciešama peļņa. Par to, vai uzņēmumam jābūt valsts īpašumā? Manuprāt, ilgus gadus valsts bremzēja «Latvenergo» attīstību. Varam salīdzināt uzņēmuma attīstību kaut vai ar «Latvijas gāzi», kas pašlaik pelna vairākus desmitus miljonu. Un tikai šogad valsts «Latvenergo« atļāva pārvērtēt savus pamatlīdzekļus. Par tarifiem – nu nevar salīdzināt Latviju un Franciju, jo pie mums elektrības tarifi tāpat ir zemāki nekā vidēji Eiropā. Protams, ka arī «Latvenergo» bija spiests sekot direktīvām – tika sadalīts vairākos uzņēmumos, kas palielināja izmaksas un tātad – arī tarifus. ES jau ir ieinteresēta, lai mēs šos tarifis celtu un lai – galu galā – tiktu pirkta enerģija no viņiem. Tādēļ ir labi, ka mums vismaz ir alternatīva – Igaunija un pašu valsts uzņēmums. Starp citu, «Latvenergo» tieši cīnās ar valsti, lai viņiem nebūtu jāmaksā nodoklis par valsts kapitāla izmantošanu, taču kopumā tas ir apsveicami, ka nodokļus maksās pelnošie uzņēmumi.

D. Zelmenis:

Tad pasakiet, ja gadījumā «Latvenergo» peļņa būs tikai 5 miljoni – būs pilnīgs vakars, uzņēmums sabruks?

V. Andrejeva:

– Protams, ka sabrukt nesabruks, tomēr tad vairs nebūs iespējams investēt «Latvenergo» stacijās un uzņēmuma drošībā!

Vai Latvija izmanto visas iespējas?

Turpinot diskusiju par to, vai Latvija ko zaudējusi, iestājoties ES, I. Šuvājevs piebilda, – pat ja infrastruktūrai, ceļiem piešķirti ievērojami līdzekļi, šo ceļu lietotājs to visticamāk nepamanīs. Jo – ko tur liegties, ceļu kvalitāte vietām ir katastrofāla, tāpat kā sabiedriskā transporta pieejamība ir zem katras kritikas. Iemeslus, kādēļ tā – centās rast R. Karnīte:

– Tā ir vispārpieņemta atziņa, ka visas jaunās dalībvalstis no integrācijas ES ir ieguvušas un arī mēs tā domājam. Taču ir otra puse – Rietumvalstu vērtējums šim procesam. Un tas ir tāds: jā, ieguvušas it kā ir abas puses, tomēr valstis, kas ES bija jau no sākuma – ieguvušas vairāk. Piemēram, Austrijā tika publicēts pētījums, kur paši austrieši vērtē savus ieguvumus un zaudējumus ES, un pie ieguvumiem tiek skaitīts tas, ka, paplašinoties dalībvalstu skaitam, paplašinās arī uzņēmēju, tirgus iespējas. Piemēram, jaunajās valstīs ir jābūvē infrastruktūra, jāmodernizē uzņēmumi, un tas jādara tā, kā to liek direktīvas, un šajos modernizēšanas darbos tad arī piedalās, piemēram, austrieši. Tādēļ veidojas situācija, ka mēs nevaram būvēt to ceļu, kuru vēlamies, bet gan to – kuru mums liek. Šajā pašā Austrijas pētījumā ES pretinieki uzsvēra, ka, neskatoties uz ieguvumiem, šie ieguvēji ir tikai daži. Un, manuprāt, līdzīgi ir arī Latvijā. Kaut mums šo ieguvēju it kā ir daudz vairāk nekā Austrijā un dzīves līmenis ir cēlies, un es ticu, ka turpinās celties, tai pašā laikā mums daudz kritiskāk jāizvērtē savi zaudējumi, iestājoties Savienībā. Un ne tikai kritiski jāvērtē, bet arī jācenšas tos samazināt, novērts! Domāju, ka morāles, izglītības kvalitātes, kultūras sfērā mēs kaut ko zaudējam, bet ar to nevajag samierināties un būt tik fatāliem. ES jau uz to balstās, ka valstis meklē kompromisu, un jebkurā integrācijā – jau pēc definīcijas – kaut kas ir jāzaudē. Čehija zaudēja rūpniecību, Austrija bija spiesta uzklausīt pārmetumus par savu «Brīvības partiju», un es nedomāju, ka Francijai bija viegli atteikties no sava franka… Atšķirībā no citām līdzīgām valstu savienībām, šajā tomēr valda zināma lojalitāte.

Darba spēku piesaista cilvēciska attieksme

Līdzīgu viedokli pauda arī A. Štokenbergs, uzsverot, ka tikai no mums pašiem ir atkarīgs, kā izmantotajam to, ko mums sniedz ES, piemēram, kā izmantojam struktūrfondu pieejamo naudu:

– Vai mēs attīstām visus ceļus, vai tikai "īstenojam ārkārtīgi dārgos Šlesera plānus"? Vai ieguldām naudu, kā tas it kā paredzēts attīstības plānā – vienmērīgi visā Latvijā, vai attīstām tikai galvaspilsētu? Latvijai bija pieejami 4 miljardi, kurus vēl joprojām neesam apguvuši, bet nākošā gada budžetā ir ievērojami samazināta Eiropas projektu līdzfinansējuma summa, un tas nozīmē, ka naudu, kas paredzēta valsts attīstībai, tā arī nesaņemsim.

A Štokenbergs vērsa uzmanību arī uz to, kā Latvija aizstāv vai – drīzāk – neaizstāv savas intereses:

– Vai Eiroparlamentā ir Latvijas deputāti, kas piedalās kādā no lauksaimniecības komisijām?

– Ja maldos, labojiet, bet manuprāt, mums ir savs loceklis Eiropas vīnkopības komisijā…, piebilda I. Šuvajevs.

Diskusijā piedalījās arī pārstāvji no Latvijā tik lolojamās – ražotāju sfēras. Proti, savu viedokli par situācija valstī pauda Arnolds Babris, a/s «Brīvais vilnis» valdes priekšsēdētājs:

– Ko es varu pateikt kā eksporta pārstāvis? Eksportā iespējams orientēties tikai lieliem uzņēmumiem. Un – Latvijā tādu būtu vairāk, ja valdība kaut nedaudz ražotāju atbalstītu – nu kaut vai, nosakot tās prioritārās ražošanas sfēras, ar kurām mēs varētu konkurēt pasaulē vai pieņemot lēmumus, kas aizsargātu iekšējo tirgu, ražotājus. Bet tas jau pašlaik netiek darīts un, manuprāt, atbildīgās personas vajadzētu beidzot saukt pie atbildības, izvērtējot viņu bezdarbību šajos jautājumos. Savā uzņēmumā, kas strādā ar peļņu, mēs esam pierādījuši, ka ražošana Latvijā ir iespējama, tomēr ir nepieciešams konkrēts valsts attīstības plāns, ne jau tās vispārīgās frāzes, kas reizēm tiek publicētas masu medijos…

D. Zelmenis:

Bet, ja drīkst jautāt, jūsu uzņēmums pastāv, pateicoties valsts politikai vai tomēr – par spīti tai?

A. Babris:

– Viss noslēpums ir mārketingā. Tiek izvērtēs, ko, kā ražot, kā šo ražošanu optimizēt un, ja jautā manu viedokli, Latvijā nav vajadzības ievest darba spēku, jo ne jau vienmēr cilvēkus saista tikai augstāka alga. Daudz būtiskāka ir ražotāja attieksme pret saviem darbiniekiem.

A kas man par to būs?

Latvijas ražošanas īpatnības vēlējās izcelt arī D. Zelmenis:

– Vai mēs Latvijas koku pārdodam galapatērētājiem – Eiropas mēbeļu tirgotājiem? Nē – mēs tirgojam dēļus skandināviem, angļiem, kas vēlāk – jau par ievērojami augstāku cenu – savā valstī ražotās mēbeles pārdod citiem. Un vai jums nešķiet brēcoši nesaimnieciski tas, ka Latvijā vēl arvien iespējams tirgot apaļkoku, kura pašizmaksa ir vēl zemāka?

Vēl viens piemērs no dzīves – mēs protam ražot grilogles, bet vēl taču ir arī medicīniskā ogle, kas maksā daudz vairāk. Latvijā ir daudz alkšņu, no kuriem iespējams iegūt īpaši vērtīgu vielu – furfurolu. Bija pirms gadiem tāda ideja, un arī es strādāju šajā projekta, kura uzdevums – iegūt šo vielu tepat, Latvijā. Tolaik tas maksāja aptuveni 15 miljonus latu, un ES solīja projektu līdzfinansēt 60% apmērā. Nu nebija idejas autoriem šie atlikušie 40%, savukārt, vēršoties pie valdības, nesaukšu šos cilvēkus vārdā, saskārāmies ar attieksmi: "A kas man par to būs?" Palaidām garām šo lielisko iespējo, jo tikai dabiskais alkšņu ikgadējais pieaugums nodrošina piecu šādu furfurola rūpnīcu darbību. Valsts taču var vismaz iniciēt ražotājus, ja ne tieši palīdzēt.

R. Karnīte:

– Patiesība jau ir tā, ka mēs vienkārši pārāk maz zinām par reālekonomiku, tirgus likumiem, lai gan Latvijas ekonomika vismaz 95% darbojas tieši pēc šiem likumiem. Spilgts piemēram, kas notiek, ja ekonomiskos procesus nevada, ir cukura nozare. Vispirms šos cukura ražojošos uzņēmumus privatizēja, jo nevarēja taču neprivatizēt, ja citi tika nodoti privatizācijai. Tad tika norādīts, ka mūsu tirgus ir par mazu trim ražotājiem. Galu galā ražotājiem tika piedāvāta nauda, lai viņi savi biznesu pārtrauc, un tā ir tikai loģiska rīcība – pieņemt šo naudu. Īpašniekiem taču ir vienalga, kādā sfērā darboties! Un produktus ar augstu pievienoto vērtību iespējams ražot tikai tad, ja nepaļaujamies uz šiem ārvalstu investoriem, kas ir tiesīgi izlemt, kurā stadijā vēlas pārtraukt produkta ražošana, kā tas, piemēram, ir ar koku.

***

Savu viedokli par ekonomiskajiem procesiem valstī pauda gan pašvaldību darbinieki, gan cilvēki, kas rūpējas par tūrismu, gan vienkārši klausītāji jeb cilvēki "no tautas". Secinājums bija viens: lai kādi arī nebūtu iemesli – valstī ir krīze! Bet kā ar to cīnīties? Atbildes īsti netika sniegtas, ja nu vienīgi diezgan neslēpti tika kritizēta valdība – gan par bezdarbību, gan pārāk lielo pakļāvību dažādām Eiropas regulām. Tādēļ radās pamatots jautājums, kāds mērķis šādām diskusijām, ja cilvēks var vienīgi doties protestos vai stāties politiskā partijā, lai mainītu esošo situāciju? Atbildi sniedza I. Šuvajevs:

– Diskusijas mērķis ir informēt cilvēkus un likt padomāt, jo zinošs cilvēks ir aizsargātāks un spējīgs atrast izeju arī ekonomiskās krīzes apstākļos.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.