22. augustā, Durbes pilī līdz vēlam vakaram dega gaisma – gan iekšpusē, kur varēja skatīties izstādi par Tukuma puses muižām un klausīties muižu stāstus, gan ārpusē – kur, valsts svētkus gaidot, ļaudis aizdedza gaismu lukturīšos.
Muzejs gaida lietas un – kopā ar stāstu
Izstādes «Muižu stāsti» atklāšana notika telpā, kuras vidū nolikts liels galds, bet uz tā dažādas lietas, kas saglabātas, lietotas, redzētas vai katrā mājā – 70. gadu pulkstenis, čaiņiks, avīzes, bļodiņa ar konfektēm, un atvērta grāmata «Muižu stāsti». Un par visām šī lietām ir kāds stāsts. Piemēram, galds uz Durbi atvests no Rundāles pils muzeja un kādreiz piederējis Augustam Kirhenšteinam. Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola, atklājot izstādi teica, ka tā ne tik daudz stāsta par muižām (tomēr ir arī muižas – planšetēs tās apskatāmas senās un jaunās fotogrāfijās), bet par cilvēkiem, kas tajās dzīvojuši un dzīvo joprojām: "Ekspedīcijās staigājot, ne vienā vien mājā ievērojām lietas – mēbeles, priekšmetus, kas zaudējuši savu spožumu, bet kas stāsta par senākiem laikiem un joprojām tiek lietoti. Tāpat uzklausījām ļoti daudz stāstu – par dzīvi, darbu, notikumiem, jā, arī lietām, taču līdz šim vēl nekad tie nav tikuši izmantoti. Veidojot šo izstādi, sapratām, kādas vērtības esam sakrājuši, tai pat laikā noskaidrojām, ka mums pietrūkst daudz tādu lietu, kas sadzīvē bijušas tik ierastas gadus desmit, divdesmit atpakaļ, bet kas tagad jau ir vēsture – mums nav kārtīgas pannas, alumīnija katliņa, bleķa krūzītes, ar mokām atradām piena pudeli. Tā ka šīs lietas muzejā tiek gaidītas un noteikti kopā ar stāstu."
Muzeja kolektīva kopīgi veidotajā izstādē stāstīts par Apšuciemu, Durbi, Jaunpili, Jaunmokām, Cēri, Brizuli, Degoli, Dzirciemu, Enguri, Irlavu, Lesteni, Kaivi, Klapkalnciemu, Plieņiem, Pūri, Vecmokām un Vilksalu, – laikā no 1918. līdz 2008. gadam. Kādreiz un tagad. Un tieši stāsta atklāj, ko cilvēku jutuši, kā strādājuši, kā sadzīvojuši, kā uztvēruši politiskās iekārtas maiņas, kā pielāgojušies apstākļiem, kas iepriecinājis, apbēdinājis… Vaicāta, kāpēc lielākā daļa stāstu tik bēdīga, vai tiešām latvieši bēdīgi vien dzīvojuši, A. Ozola atzina, ka tieši to – skarbo, bēdīgo, skumjo – ļaudis biežāk atcerējušies, turklāt pat pēc daudziem gadiem, bet to labo un smieklīgo – daudz retāk.
Ar lukturīšiem uz lielo dziedāšanu
Kad muzeja izstāžu zāles bija apskatītas, Durbes pils otrā – lauvu pusē pulcējās ļaudis uz dziedāšanu Ojāra Vītoliņa vadībā. Iesākumā uz kāpnēm pie mikrofona dziedātāju bija pamaz, labi, ka drosmīgākajiem piedziedāja invalīdu dienas centra «Saime» darbinieces, bet, skanot dziesmai aiz dziesmas, sanāca skolu dziedātāji, koristi… Visbeidzot uz kāpnēm bija gandrīz tikpat daudz ļaužu, cik skatītājos un līdzi dziedātājos lejā. Turklāt – jo tumšāks kļuva, ja ļaužu palika vairāk. Un katrs šai brīdī varēja domāt savu domu, kāpēc uz šejieni nācis – lai izbaudītu jauku vakaru un būtu kopā ar ģimeni un draugiem; lai atcerētos pirms 19 gadiem notikušo Baltijas ceļu; lai pieminētu Gunāra Meirovica bojāeju šai pašā dienā 1925. gadā; lai izdomātu, kādas būs turpmākās 90 dienas līdz valsts svētkiem 18. novembrī; lai rādītu bērniem, kā svinami svētki…
Vaicāti, ar kādām domām ļaudis nākuši uz tiltiem iedegt lukturīti, uzrunātie atzina, ka gribējuši būt kopā ar citiem. Un piedomājuši arī par Latviju.
