Darba dienas pirms svētkiem nereti kolektīvā ienes pacilātu noskaņojumu – darbs tiek organizēts bez steigas, atliktie darbi tiek sadalīti pa vairākām darbinieku grupām, darba dienas ilgums samazinās par vienu stundu. Tikmēr darba devējiem saīsinātais darba laiks nes daļējus zaudējumus, jo ne vien mazinājies darba ražīgums, bet arī dzirdēts, ka saīsinātā darba stunda pirms svētkiem ir apmaksājama kā kompensācija.
Darba devējiem, vērtējot darba izpildes kārtību pirms svētku dienām, par darba laika saīsinājumu un stundu uzskaiti jautājumu nav. Darba likuma 135. pants nosaka: „Pirms svētku dienām darba dienas ilgums saīsināms par vienu stundu, ja darba koplīgumā, darba kārtības noteikumos vai darba līgumā nav noteikts īsāks darba laiks.”
No tiesu prakses šī Darba likuma norma attiecināma tikai uz tiem darbiniekiem, kuri darbu veic normālos darba laika apstākļos. Tā neparedz darba dienas ilguma samazinājumu darbiniekiem, kas nodarbināti nepilna darba laika un summētā darba laika ietvaros. Tas nozīmē, ka darbiniekiem, kuri darbu veic 8 stundas dienā un 40 stundas nedēļā neatkarīgi no darba samaksas veida, ir tiesības strādāt vienu stundu mazāk.
Darba devēju vidū neizprasts ir jautājums par saīsinātās darba stundas kompensēšanu vai apmaksu, jo 135. panta noteikumi uz to nenorāda. Meklējot sakarības starp samazināto darba dienas ilgumu un piemērojamo kompensāciju par nenostrādāto stundu, Darba likumā atrodama sasaiste ar 74. pantu – atlīdzību gadījumos, kad darbinieks neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ.
Arī Valsts darba inspekcijas (VDI) amatpersona materiālā „Pirmssvētku dienā jāstrādā vismaz par stundu mazāk” (publicēts 28.03.2013., www.lvportals.lv) norāda tieši uz šo pantu. VDI Darba tiesību juriskonsultants Edgars Timpa skaidro, ka „laika vai akorda algas gadījumā, nodrošinot taisnīgu darba samaksu visiem darbiniekiem, šī saīsinātā darba stunda darba devējam ir jākompensē, tātad – jāapmaksā, jo darbinieks šajā gadījumā neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ saskaņā ar Darba likuma 74.panta 1. un 3. daļas nosacījumiem”.
Vērtējot atsauci uz konkrētajiem Darba likuma noteikumiem, jāsecina, ka panta redakcija norāda uz paplašinātiem procesiem vai gadījumiem, bet ne atlīdzības gadījumu detaļām, piemēram, vienas vai divu stundu ietvarā. Tostarp šā panta ietvaros skaidri norādīts, ka darba devējam ir pienākums izmaksāt noteiktu atlīdzību, ja strādājošais „neveic darbu svētku dienā, kas iekrīt darbiniekam noteiktajā darba dienā”. Tādējādi izsecināms, ka minētā panta noteikumi pēc būtības attiecas konkrētiem atlīdzības gadījumiem.
Liekot uzsvaru uz darba izpildes kārtību pirmssvētku dienā un darba samaksas aprēķinu, Darba likuma 62.panta 2.punkts nosaka, ka „laika algu aprēķina atbilstoši faktiski nostrādātajam darba laikam neatkarīgi no paveiktā darba daudzuma”. Arī 74.panta 3.punkts sniedz norādi par atlīdzības piemērošanas kārtību attaisnojošos gadījumos, proti, „ja darbiniekam ir noteikta laika alga, šā panta pirmajā un otrajā daļā minētajos gadījumos viņam izmaksā noteikto darba samaksu”, savukārt akorda algas apstākļos jāizmaksā vidējā izpeļņa.
Līdz ar to visi apskatītie Darba likuma noteikumi norāda tikai uz gadījumiem, kad darbiniekam tiek izmaksāta atlīdzība, neveicot darbu svētku dienā, nevis kompensācija. Turpretim, ja darbinieks svētku dienās strādā, darba devējam jāievēro Darba likuma 68.panta noteikumi par virsstundu darbu vai darbu svētku dienās.
Nobeigumā vēlos norādīt, ka darba laika samazinājums par vienu stundu pirms svētkiem nav pielīdzināms atlīdzības gadījumam. Darba devējs kompensācijas vai atlīdzības izmaksu var piemērot jebkurā gadījumā, bet tās jau ir darba devēja tiesības nevis pienākums. Kompensāciju var piemērot, izvēloties kādu no darbinieku motivācijas instrumentiem, piemēram, piešķirot brīvu darba stundu parastā darba dienā vai piemērojot nelielu naudas balvu. Konkrētu gadījumu par kompensācijas piemērošanu vienai darba stundai atradis neesmu, turklāt arī Darba likumā uz to nav konkrētas atsauces.
Pieļauju, ka šī jautājuma padziļinātai risināšanai nepieciešama tiesvedības prakse. Tādēļ rekomendēju visus šī jautājuma ietvaros pieņemtos lēmumus balstīt uz Darba likuma noteikumiem, bet neskaidrību gadījumos tos risināt administratīvās tiesvedības ceļā.
Uzņēmējus, kuriem radušās neskaidrības vai jautājumi šajā vai citos darba aizsardzības vai darba tiesību jautājumos, aicinu bez maksas konsultēties Latvijas Darba devēju konfederācijas Kurzemes reģiona konsultāciju centrā Ventspilī, Lauku ielā 2, kā arī zvanot pa tālruņiem 63624949 un 28359178 vai sūtot savus jautājumus uz e-pastu agris@lddk.lv.
Latvijas Darba devēju konfederācijas reģionālo konsultatīvo centru darbība tiek nodrošināta Eiropas Savienības Sociālā fonda projekta „Darba attiecību un darba drošības normatīvo aktu praktiska piemērošana nozarēs un uzņēmumos” 1. aktivitātes „Darba devēju konsultatīvo centru izveide plānošanas reģionos un informācijas sniegšana darba devējiem par darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības normatīvo aktu praktisku piemērošanu” ietvaros.