Šī raksta mērķis nav aicināt balsot par kādu noteiktu kandidātu, bet gan sniegt vēlētājam kritērijus, pēc kuriem novērtēt partiju un deputātu kandidātu programmas, kā arī līdzšinējo darbību. Rakstā paustās idejas ir ne tikai autora, bet arī plašākas nacionāli noskaņotu jauniešu grupas domas, kas nepieder politisko partiju jaunatnes organizācijām, bet jau vairāk kā 15 gadus aktīvi darbojušies sabiedriskajā dzīvē.
Raksts iezīmē vīziju par Latvijas valsti un tās darbību dažādās jomās. Kaut gan liela daļa aprakstīto jautājumu latviešu lasītājam var šķist pašsaprotami, dzīvē pierādījies, ka politiķi ne vienmēr izprot pat mūsu valsts pastāvēšanas pamatus. Tuvojas priekšvēlēšanu sīkumaino cīņu laiks, tāpēc ir vērts vēlreiz atgādināt par būtisko – mūsu valsts dibināšanas mērķi un veicamajiem uzdevumiem:
Valsts būtība:
Latvijas valsts ir apvienība, kas izveidota latviešu tautas garīgai un saimnieciskai attīstībai tās apdzīvotajā zemē. Latvijas valsts īstenotās politikas pamats ir nacionālisms – dzīvesziņa, kas par svarīgāko jebkurā darbībā atzīst tautas intereses. Tautas intereses ir lietderīgi samērotu atsevišķu cilvēku interešu kopums.
Valsts pārvalde:
Latvijas valstī par augstāko varu atzīst Likumu – esamības dabiskās sakarības, kas pastāv neatkarīgi no cilvēku spējas vai gribas tās izprast un ievērot. Latvieši Likumu un tā izzināšanu uztver kā ceļu uz laimi un saskaņu, nevis kā ierobežojumu, no kura jāatbrīvojas. Latviešu valstī tiek atzīts, ka cilvēka un sabiedrības nelaimju cēlonis vienmēr ir Likuma nezināšana.
Latvijas valstī par galveno varas nesēju atzīst tautu, kas savā kultūrā gadsimtu gaitā uzkrājusi visaptverošas zināšanas par pasaules kārtību. Tauta varu īsteno ar savu pārstāvju starpniecību vai tautas nobalsošanās, tāpēc Latvijas valsts iekārta ir tautvaldība (demokrātija). Tomēr latvieši saprot, ka neviena valsts iekārta pati par sevi nenodrošina saprātīgu pārvaldi, tāpēc vienmēr cenšas izzināt patiesību, uzklausot un izvirzot valsts vadībā tautas attīstītāko un zinošāko daļu (inteliģenci). Inteliģence saprotamā veidā skaidro sabiedrībai valsts mērķus un to sasniegšanai veicamos uzdevumus, brīdina tautu par atsevišķu iekšēju vai ārēju spēku mēģinājumiem valsts varu izmantot pretēji tās mērķim, kā arī nebaidās nosodīt un atturēt tautas vairākumu, ja tas rīkojas acīmredzami nesaprātīgi. Līdz ar to Latvijas valstī tautvaldība nozīmē inteliģences noformulētu tautas interešu, nevis pūļa iegribu varu.
Latviešu valstī valsts vara tiek izmantota samērīgi, pārvaldot tikai tās dzīves jomas, kurās atsevišķi cilvēki vai to brīvprātīgas apvienības nespēj ieviest kārtību. Valsts varas īstenošanas mērķis ir brīva cilvēka radīšana, tomēr atsevišķu cilvēku brīvības palielināšana tiek samērota ar to spējām šo brīvību atbildīgi īstenot. Līdz ar to Latvijas valsts neatzīst pilnīgu valsts varas kontroli (svešvārdā – totalitārisms), bet audzina zinošus un atbildīgus pilsoņus, samērīgi palielinot arī to brīvību. Ja sabiedriskajā līmenī Latvijas valsts ideāls ir brīva latviešu tauta, tad individuālajā līmenī tās mērķis ir brīvs cilvēks – latvietis.
Latvijas valstī vispirms apkaro nejēdzību cēloņus, tikai pēc tam pievēršoties to radīto seku novēršanai. Partiju cīņa, valsts pārvaldes korupcija, sabiedrības vienaldzība un citas nevēlamas sabiedriskas parādības Latvijas valstī liecina par kopēju ideālu un to īstenošanas līdzekļu izpratnes trūkumu sabiedrībā. Šī iemesla dēļ valsts pagrimuma laikā sevišķu atbildību uzņemas inteliģence, kas atjauno ticību kopējiem ideāliem, vienlaikus izskaidrojot arī šo ideālu sasniegšanas līdzekļus. Kad sakārtoti sabiedrības pastāvēšanas pamatjautājumi, kļūst skaidrs vadmotīvs sadzīvisku nebūšanu risināšanai.
Kultūra, izglītība un māksla:
Latviešu valstī par kultūru uzskata cilvēka un tautas iekšējo sakārtotību atbilstoši vides prasībām. Lai šādu sakārtotību panāktu, Latvijas valsts visiem iespējamiem līdzekļiem atbalsta izglītošanos – pasaules un tās likumsakarību izzināšanu. Tāpat Latvijas valsts atbalsta kultūras atgriezenisko norisi – mākslu – kurā cilvēks izpauž savu iekšējo esamību tēlainajās un lietišķajās dzīves jomās. Tā rezultātā tiek radīta tēlainā māksla un praktiskā māksla (rūpniecība), kuras nodrošina cilvēka garīgo un materiālo pastāvēšanu.
Latvijas valstī kultūra, izglītība un māksla ir latviskas – vietējiem apstākļiem atbilstošas. Tādējādi tiek nodrošināta katra latvieša saskaņa pašam ar sevi, sabiedrību un materiālo vidi. Latviešu kultūra nevairās arī no citās kultūrās atklātiem ētiskiem vai estētiskiem jauninājumiem, ja vien tie ir saskanīgi iekļaujami latviskajā kultūrvidē.
Izglītība Latvijā tiek iegūta latviešu valodā, tās gaitā pirmkārt tiek izmantoti vietējās vides piemēri, kas ir tuvi un saprotami šeit augušajiem cilvēkiem. Latvietis savas zināšanas dažādās jomās sāk apgūt ar Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju, tautsaimniecību un mākslu, pamazām attīstot spēju šādi apgūtās sakarības attiecināt arī uz plašāku vidi, tajā skaitā visu cilvēci.
Tieši tāpat kā izglītība, arī māksla Latvijā ir latviska, jo tā izpauž latvieša izpratni par skaisto un pareizo. Latviska ir literatūra, glezniecība, mūzika, deja un kino. Latviska ir arī arhitektūra, ainava, telpu izkārtojums, apģērbs un sadzīves priekšmeti. Cik vien tas noteiktos apstākļos ir saprātīgi iespējams, visa garīgā un materiālā vide ir latviska. Latviskā apzināšana un izkopšana savā darbības jomā ir katra latvieša pienākums un izpausmes prieks.
Latviešu valstī tiek apgūta vēsture un godināti tās varoņi, tādējādi saglabājot saikni ar pagātnes uzvarām un panākumiem un ieaudzinot noteiktu uzvedības modeli nākotnei. Saprātīgos apjomos tiek apskatītas un iztirzātas arī vēsturiskās neveiksmes un kļūdas, tādējādi izvairoties no to atkārtošanas nākotnē. Latvijas sabiedrība nav pagātnē vērsta, bet gan izmanto pagātnes mācības, lai pilnveidotu savu nākotni. Latviešu valstī tiek atzīts, ka mainās un attīstās tikai formas, bet būtība vienmēr paliek nemainīga, tāpēc savas tautas kultūras mantojuma apgūšana vienlaikus ir iespēja mūsdienīgiem jauninājumiem visās dzīves jomās.
Latvijas valstī tiek veicināti pašu radīti un aizgūti jauninājumi gan tautsaimniecībā, gan kultūrā. Šādu jauninājumu derīgumu nosaka samērojot tos ar Latvijas saimnieciskās un garīgās vides īpatnējām vajadzībām, un nepieciešamības gadījumā piemērojot tos vietējiem apstākļiem. Latviešu kultūra nav nemainīgs lielums, tāpēc tās atziņas un veidolus var pārskatīt, ja tam ir mūsdienīgs pamatojums. Gadsimtu gaitā pārbaudītās latviešu kultūras pamatatziņas un pamatformas paliek nemainīgas.
Latvijas valsts atbalsta tikumīgu dzīvesveidu. Par tikumu (no vārda "tikt") tiek atzītas tādas cilvēka īpašības un tām atbilstošā darbība, kas palīdz veikt uzdevumus ceļā uz visas sabiedrības kopējo mērķi – garīgo un materiālo labklājību. Netikumiska rīcība nevar cerēt uz valsts atbalstu, bet atsevišķos gadījumos, ja šāda rīcība ievērojami apdraud sabiedrības labklājību, valsts vēršas pret to ar nepieciešamo bardzību.
Latvijas valstī cilvēka personiskā labklājība ir tieši atkarīga no viņa sabiedrībai sniegtā labuma. Tieši tāpēc cieņa un gods tiek dāvāti cilvēkiem, kas ar savu personisko darbu veicinājuši sabiedrības attīstību, nevis spējuši sasniegt individuālu labklājību uz sabiedrības interešu rēķina.
Tautsaimniecība:
Latvijas valsts saimnieciskās politikas pamatā ir latviešu tautas ekonomisko interešu aizsardzība. Īstenojot ārējās tirdzniecības, ārvalstu ieguldījumu, nodokļu, naudas un nozaru saimniecisko politiku, Latviešu valsts katrreiz vērtē attiecīgo pasākumu ietekmi uz latviešu tautu, nevis atbilstību kādiem ekonomikas teorijas aizspriedumiem vai svešzemju uzņēmēju interesēm.
Latviešu valstī tiek atzīts godīgā veidā iegūts privātīpašums un cilvēku tiesības to pavairot saimnieciskās darbības gaitā. Tomēr arī valsts nenorobežojas no saimnieciskās darbības veikšanas gadījumos, kad privātie uzņēmēji nespēj pietiekami lietderīgi darboties. Sevišķi valsts loma uzņēmējdarbībā izpaužas īstenojot lielus saimnieciskus pasākumus, kurus atsevišķi uzņēmēji nav spējīgi ieviest līdzekļu trūkuma dēļ, kā arī gadījumos, kad jāveic sākotnējie ieguldījumi jaunu nozaru attīstīšanā. Valsts pati veic saimniecisko darbību nozarēs, kur sabiedrībai lietderīga privātā saimnieciskā darbība nav iespējama (monopolnozarēs).
Latvijas tautsaimniecībā īpaša loma atvēlēta nozarēm, kuras balstītas uz vietējām izejvielām un zināšanām – lauksaimniecībai, zvejniecībai, pārtikas, būvmateriālu un papīra rūpniecībai, kokapstrādei, farmācijai, informācijas tehnoloģijām un citām nozarēm, kuru vērtībā lielāko daļu veido vietējie resursi. Latvijas valstī tiek atzīts, ka nozares, kuru produkcijas gala cenā lielāko daļu veido ievesto izejvielu izmaksas, ilgtermiņā nebūs konkurētspējīgas, jo šo produkciju sadārdzina transporta izmaksas un muitas tarifi. Latvijas valsts pastiprināti attīsta kapitāla preču (sevišķi mūsdienīgu ražošanas iekārtu) izgatavošanu, tādējādi garantējot sev pieeju eksporta tirgiem (parasti tiek ierobežots patēriņa preču, nevis tehnoloģiju imports), kā arī novēršot atkarību no ievesto izejvielu cenu svārstībām (ražošanas iekārtu cenā lielāko daļu veido izgudrotāju garīgā darba, nevis ievestu materiālu izmaksas). Tranzīta, finanšu starpniecības un tūrisma nozarēm Latvijā ir papildinoša nozīme.
Latvijas valsts uzskata, ka Latvijas uzņēmumiem iespēju robežās ir jāpieder vietējiem iedzīvotājiem, tāpēc veido tādu ārvalstu ieguldījumu politiku, kas veicina nacionālā kapitāla rašanos un palielināšanos. Latvijas valsts atbalsta ārvalstu ieguldījumus tikai tad, ja attiecīgos uzņēmumus dažādu iemeslu dēļ (kapitāla vai zināšanu trūkums) nav spējīgi radīt un vadīt vietējie uzņēmēji. Šī iemesla dēļ Latvijas valsts nosaka ārvalstu kapitālam atvērtās un slēgtās nozares, atbalstot ārvalstnieku ieguldījumus ražošanas uzņēmumos, kas lielāko daļu savas produkcija eksportē, bet nepieļaujot ārvalstu kapitālam pārņemt pakalpojumu nozares, kas galvenokārt vērstas uz vietējā tirgus apkalpošanu.
Latviešu valstī ārējās tirdzniecības politika mainās atkarībā no vietējo uzņēmēju spējas un vēlmes saražot attiecīgās preces iekšējam un ārējam tirgum. Latvijas valsts ierobežo ārvalstu produkcijas ievešanu laikā, kad vietējiem uzņēmējiem nepieciešams nostiprināties, kā arī iestājas par brīvu tirdzniecību gadījumos, ja vietējie uzņēmēji ir pietiekami konkurētspējīgi vietējā un ārējā tirgū. Ārējās ekonomiskajās attiecībās Latviešu valsts vadās pēc savstarpējas papildinātības un abpusēja izdevīguma principiem, ļaujot sadarbības valstij ievest Latvijā preces, kuras vietējā tirgū nevar vai nav lietderīgi ražot, vienlaikus iegūstot iespēju pārdot sadarbības valstij tai nepieciešamo produkciju. Latvijas valsts neatbalsta vietējo uzņēmēju aizsardzību ar ievedmuitām un citiem līdzekļiem tikai tad, ja to ražotā produkcija ir nesamērīgi dārga (kaitējums patērētāju interesēm ir lielāks par tautsaimniecības kopējo ieguvumu).
Latviešu valstī ir sava nauda, kas ļauj īstenot attiecīgā brīža saimnieciskajam stāvoklim atbilstošu naudas politiku. Valsts banka maina apgrozībā esošās naudas daudzumu atbilstoši saimnieciskajai aktivitātei, izvairoties no pārmērīgi liela naudas daudzuma apgrozībā un tam sekojošā cenu pieaugumu, kā arī no naudas trūkuma, kas ierobežo saimniecisko darbību un norēķinus. Tautsaimniecības straujas attīstības laikā valsts banka ierobežo naudas pieejamību, lai novērstu t.s. "ekonomikas pārkaršanu", bet saimnieciskās darbības panīkuma laikā palielina apgrozībā esošās naudas daudzumu, lai veicinātu saimnieciskās rosības atsākšanos. Valsts banka uztur atbilstošu vietējās valūtas kursu attiecībā pret citām valūtām, nodrošinot vietējās produkcijas konkurētspēju, bet nekaitējot arī iespējām iepirkt nepieciešamās ārvalstu preces un izejvielas. Nosakot valūtas kursu, valsts banka vadās pēc pirktspējas līdzsvara principa, ar kursa palīdzību samērojot Latvijā ražotu preču cenas ar to cenām sadarbības valstīs.
Latviešu valstī nodokļu kopējo apjomu nosaka samērā ar valsts un privātās jomas veiktajiem uzdevumiem. Samazinoties valsts varas sniegto pakalpojumu apjomam, attiecīgi tiek samazināts arī nodokļu slogs, un otrādi. Lielāks nodokļu slogs tiek uzlikts vērtību patēriņa jomā (pievienotās vērtības nodoklis, akcīzes nodoklis, nekustamā īpašuma nodoklis, nodokļi luksus precēm un uzņēmumu ienākuma nodoklis dividendēm), bet samazina nodokļu slogu vērtību radīšanas jomā (darbaspēka nodokļi un uzņēmuma ienākuma nodoklis reinvestētajai peļņai). Nodokļu kopējais apjoms tiek mainīts arī atkarībā no valsts saimnieciskās attīstības stāvokļa – straujas attīstības laikā nodokļi tiek palielināti, lai valsts veidotu uzkrājumus. Šos uzkrājumus valdība izmanto saimnieciskā panīkuma laikā, ar valsts pasūtījumiem un atbalsta programmām veicinot uzņēmējdarbību, kā arī aizvietojot iztrūkumu, kas rodas no pazeminātiem nodokļiem. Nodokļu slogs tiek samazināts tautsaimniecības jomās, kuru attīstībai nepieciešams īpašs valsts atbalsts. Nodokļi saprātīgās robežās tiek izmantoti arī kā sabiedrības saimnieciskās nevienlīdzības mazināšanas un reģionālās attīstības veicināšanas līdzeklis.
Latviešu valstī katra cilvēka saimnieciskā labklājība ir atkarīga no sabiedrībai sniegtā labuma. Pensionārus un bērnus bez apgādniekiem Latvijas valsts uzskata par cilvēkiem, kas sabiedrībai labumu jau devuši vai dos nākotnē, tāpēc arī tiem nodrošina tādas pašas tiesības uz saimniecisku labklājību, kā strādājošajiem. Latvijas valsts apgādā ar iztikas līdzekļiem arī invalīdus, kas nav spējīgi sniegt sabiedrisku labumu no sevis neatkarīgu apstākļu dēļ. Izņēmuma kārtā Latviešu valsts garantē pamatvajadzības (uzturs, apģērbs un mājoklis) minimālā apmērā arī tiem pilsoņiem, kas dažādu iemeslu dēļ negrib dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Uzturot un pāraudzinot sabiedrības nederīgo daļu, Latvijas valsts uzņemas atbildību par savu pilsoņu izglītošanas gaitā pieļautajām kļūdām, kā arī novērš sabiedriskus nemierus, iespēju robežās cenšoties šos cilvēkus pievērst normālai sabiedriskai dzīvei (tajā skaitā piespiedu kārtā tos izglītojot un nodarbinot).
Veidojot latvisko kultūrvidi un veicot saimniecisko darbību, valsts cenšas panākt dabas un civilizācijas saskaņu, nevienu no tām nepasludinot par pārāku. Latvijas valsts ideāls ir cilvēka mūsdienīgai dzīvei piemērota dabiska vide, nevis mežonīga daba bez cilvēkiem, vai civilizācijas atkritumos smokoša sabiedrība bez pieejas mežiem un ūdeņiem. Šajā sakarā Latvijas valstī tiek veicināta teritorijas vienmērīga apdzīvotība, nodrošinot civilizācijas ērtības laukos un dabiskas vides plašāku pieejamību pilsētās. Valsts ierobežo saimnieciskās darbības radītos izmešus apjomā, kas nerada paliekošu kaitējumu videi.
Ārējās attiecības:
Latvijas valsts ne tikai uzsver latviešu tiesības savā zemē, bet arī atzīst citu tautu tiesības to vēsturiski apdzīvotajās teritorijās. Sadarbība ar citām tautām un to izveidotajām valstīm veidojama uz savstarpēja izdevīguma un otras puses tiesību atzīšanas pamatiem.
Latviešu valsts atzīst, ka attiecības starp valstīm pamatos veidojas pēc tiem pašiem principiem, kā attiecības starp cilvēkiem, tieši tāpēc valsts brīvība starptautiskās attiecībās ir tikpat cienījama vērtība, kā atsevišķa cilvēka brīvība demokrātiskā valstī. Tomēr jebkura brīvības beidzas tur, kur sākas kāda cita brīvības robežas, tāpēc valstu neatkarība nenozīmē tiesības aizskart citas valstis to likumīgās varas robežās.
Vadoties no augstākminētajiem principiem, Latvijas valsts atbalsta tādu starptautisko attiecību kārtību, kur valstis pašas vienojoties izlemj savas savstarpējās attiecības ar starptautisku līgumu palīdzību (līdzīgi kā atsevišķi cilvēki savas attiecības kārto slēdzot civiltiesiskus līgumus). Vienlaicīgi Latvijas valsts iestājas par tādas pārnacionālas organizācijas veidošanu, kas uzraudzītu valstu brīvprātīgi noslēgto līgumu ievērošanu, kā arī apkarotu atsevišķu valstu rīcību, kas tiek veikta ārpus jebkādiem tiesiskiem ietvariem. Šādas organizācijas mērķis būtu valstu neatkarības aizstāvēšana, nevis tās ierobežošana, tāpēc minētā organizācija neizvirzītu nekādus nosacījumus valsts iekšējo lietu kārtošanā, kā arī neuzspiestu nekādus noteiktus starpvalstu līgumus, ļaujot par to vienoties pašām valstīm. Izpildoties noteiktiem priekšnosacījumiem (sevišķi attiecībā uz lēmumu pieņemšanas kārtību), augstākminēto uzdevumu varētu pildīt arī Apvienoto Nāciju Organizācija.
Latvijas valsts pilnībā noraida pašreizējo tendenci, kad t.s. "starptautisko organizāciju" aizsegā patiesībā tiek veidotas superlielvalstis, kas tiecas regulēt ne tikai valstu savstarpējās attiecības, bet pat sīki nosaka attiecības valstu iekšienē. Latviešu valsts uzskata, ka Eiropas Savienība jāpārveido par reģiona valstu politikas saskaņošanas un līgumu projektu izstrādes vietu, nevis jāpiešķir tai tiesības pieņemt lēmumus, kurus var pieņemt tikai noteiktā kārtībā pilnvaroti valstu vadītāji vai tauta referendumā. Savā koordinēšanas darbā Eiropas Savienībai jākoncentrējas uz Eiropas valstu savstarpējo attiecību saskaņošanu, nevis to iekšējām lietām.
Latvijas valstī atzīst, ka ārējo draudu raksturs mūsdienās ir mainījies un lielāko kaitniecisko darbu paveic labi organizēti svešzemju specdienesti, nevis atklāts militārs iebrukums. Šajā sakarā valsts aizsardzības jomā tiek stiprināti valsts slepenie dienesti, kas veic nepieciešamos pasākumus ārvalstu dienestu darbības ierobežošanai. Šie paši dienesti vāc informāciju par iespējamo agresorvalstu patiesajiem vadītājiem, nepieciešamības gadījumā veicot tiešu triecienu šīm personām vai to ekonomiskajām interesēm.
Atklāta kara gadījumā Latvijas valsts paļaujas uz savu pilsoņu gribu un spēju aizsargāt sevi. Latvijas aizsardzības politikas pamatā paliek atziņa, ka militāru konfliktu izraisītāji parasti ir nevis tautas, bet gan noteiktu interešu (galvenokārt ekonomisku) grupas, tāpēc galvenais aizsardzības trieciens ar speciāli apmācītu vienību palīdzību vēršams pret šādu lēmumu pieņēmējiem. Tomēr līdz problēmas atrisināšanai nepieciešams pasargāt no izrēķināšanās civiliedzīvotājus. Šajā sakarā valsts uztur gan nelielu profesionālu armiju, kas uztver pretinieka pirmo triecienu, gan plašu brīvprātīgu militāru organizāciju, kas spējīga ātri sakārtoties pretestībai visā Latvijas teritorijā.
Latvijas valsts iestājas par kolektīvas aizsardzības līguma noslēgšanu ar saviem dabiskajiem sabiedrotajiem Lietuvu, Igauniju, un iespējams arī Poliju un Somiju. Līdz pilnvērtīgas aizsardzības sistēmas izveidei Latvija paliek NATO dalībvalsts, šīs organizācijas ietvaros pamazām pilnveidojot savas individuālās aizsardzības spējas. Nav pieļaujama individuālo aizsardzības spēju pakārtošana kolektīvās aizsardzības doktrīnas nodrošināšanai, jo kolektīvā aizsardzība vēsturiski ir izrādījusies maz uzticama.
Latvijas valsts nevērtē nevienu cilvēku tikai pēc tā etniskās izcelsmes, bet gan pēc attieksmes pret augstāk aprakstītajiem principiem. Citu tautu pārstāvji, kas dzīvo savā zemē un kopj tās kultūru ir pelnījuši visdziļāko cieņu un ir Latvijas sabiedrotie, nevis ienaidnieki. Latvijas valsts neatbalsta starptautisku pārvietošanos, kuras mērķis ir apmešanās uz dzīvi svešā valstī, bet aicina katru cilvēku strādāt, lai attīstītu savu valsti un tās labklājību.
Latviešu valsts nemēģina izlikties, ka Latvijā nav problēmu ar okupācijas laikā iepludinātajiem cittautiešiem, tomēr risina šo problēmu samērīgi, iespēju robežās izvairoties no metodēm, kas bija raksturīgas pašiem kolonistiem. Cittautiešiem, kas respektē latviešu tautas īpašās tiesības Latvijas zemē un gatavi pieņemt latvisko kultūru, Latvijas valsts nodrošina visas tās pašas tiesības, kas latviešiem, izņemot tiesības uz savas kultūras autonomiju. Cittautiešu politikas mērķis ir novērst latviešiem nodarīto netaisnību – svešu kultūru varmācīgu uzspiešanu – palīdzot iekļauties latviešu tautā tiem cittautiešiem, kas to vēlas, vai palīdzot atgriezties savā dzimtenē tiem sveštautiešiem, kas izvēlas saglabāt piederību savai kultūrai. Latviešu valsts nemeklē nekādus kompromisus ar personām, kas atklāti paudušas vai pauž Latvijas valstiskumam naidīgas koloniālas idejas. Šādos gadījumos Latvijas valsts izmanto savas starptautiskajās konvencijās paredzētās tiesības, lai šādas personas izraidītu uz to etnisko dzimteni.
Kopsavilkumam:
Latviešu valsts ir mērķis, kas var apvienot visdažādāko nozaru latviešus kopējā darbā, novēršot partiju cīņas, valsts un privātā sektora korupciju, un sabiedrības garīgo un materiālo sašķeltību visplašākajā šī vārda nozīmē. Gaidāmajās vēlēšanās jābalso par kandidātiem, kas ar savu nostāju un līdzšinējo darbību ir sekojuši iepriekš aprakstītajiem principiem. Partiju piederībai nav izšķirošanas nozīmes, jo pārējos kandidātus sarakstā var izsvītrot.
Jānis Sils
Latviešu nacionālistu kluba vadītājs
Neatkarīgais deputāta kandidāts no VL/TB/LNNK saraksta