Latviešu strēlnieku piemiņas vēsturiskais paradokss

Janvāris ir laiks, kad pieminam latviešu strēlnieku varonību Pirmā pasaules kara gados. Īpaši atceramies Ziemassvētku kauju notikumus. Kas tad bija tie latviešu puikas un vīri, kuri, pateicoties savam kaujas garam, guva pasaules slavu?

Strēlnieku vairums, it īpaši pirmajā laikā, formējās no Rīgas strādniekiem, kuri pēc rūpnīcu un fabriku evakuācijas 1914. gadā jau gadu kā bija palikuši bez darba un jebkādiem iztikas līdzekļiem. Tā bija Rīgas rūpniecisko nomaļu strādnieku jaunatne, kura bija pieradusi pastāvēt par sevi un kaujās nebija skubināmi. Kā norāda vēsturnieks Ilmārs Andersons, tādā vidē jau tradicionālais Rīgas strādnieku revolucionārais noskaņojums iekvēlojas ar jaunu sparu un daudzi bijušie Rīgas strādnieki, kā inteliģentākie un politiski nobriedušākie, iet revolūcijas cīnītāju pirmajās rindās 1917. gadā.

Arī vēlākie notikumi apliecināja strēlnieku vairākuma uzticību kreisajām politiskajām idejām. Nozīmīga strēlnieku daļa Pirmā pasaules kara noslēgumā izšķīrās par palikšanu Krievijā, kļūstot par jaunās padomju valsts uzticamāko un kaujas spējīgāko karaspēku. Savukārt, strēlnieki, kuri atgriezās Latvijā un apliecināja savu uzticību mūsu dzimtenes neatkarībai, savu politisko izvēli demonstrēja Satversmes Sapulces vēlēšanās 1920. gadā. Proti, Latvijas armijas daļās, kuru kodolu veidoja strēlnieki, kad kaujas Latgalē vēl nebija beigušās, caurmērā 65% kareivju balsoja par sociāldemokrātu sarakstu. Zemgales divīzijā pat 90% kareivju balsoja par kreisajiem. Kā norāda Latvijas laika izcilais politiķis Bruno Kalniņš, tas skaidrojams ar to, ka tolaik armija savā vairumā sastāvēja no radikāli noskaņotiem bezzemniekiem un pilsētu strādniekiem.

Latviešu strēlnieku piemiņas vēsturiskais paradokss slēpjas faktā, ka vecos streļķus par saviem elkiem un paraugu izvēlējušies ne viens vien pašmāju labējais radikālis un nacionālists, kuri no kreisajām idejām izvairās kā velns no krusta. Vai no strēlniekiem mūsu paaudzei būtu ko mācīties? Būtu. Un ne tikai cīņas sparu, bet arī politisko ideālu izvēli. Par brīvību, vienlīdzību un solidaritāti.

Ivars Jakovels
sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa”
Jelgavas organizācijas priekšsēdētāja vietnieks

Komentāri

  1. Ar šo rakstu Jūs, (nezinu kā lai sauc kungs vai biedrs) cienītais, iebraucāt lielās auzās.
    Latviešu strēlnieki bija ļoti dažādi, ne tikai Rīgas puikas, arī daudzu pagastu zemnieki. Kaut vai 6. Tukuma pulks (kas no Rīgas, kas no laukiem, vidējais vecums ap 21 gadu), visrevolucionārākais, kas pēc boļševiku pavēles patrieca Krievijas satversmes sapulci, un sākās lielinieku diktatūra…
    Viena lieta, ko Jums ieteiktu, nevajag vēsturi izmantot sava politiskā kapitāla veidošanā. Tā pati vēsture rāda, ka tas slikti beidzas.
    Otra lieta, strēlnieki labēji vai kreisi…, atbildu-visādi. Tāpēc interesanti būtu zināt par kuriem strēlniekiem Jūs te rakstāt, vai par tiem, kas ar Dievs svētī Latviju, atgriezās dzimtenē, un cēla jauno valsti (nelietei vēsturei vēl labpatikās, ka daži no viņiem savstarpēji izkarojās vācu un krievu formās 2.pasaules karā), ieņemot svarīgus amatus kā armijā, tā pašpārvaldē.
    Vai Jūs domājat tos, kas uzticīgi kalpoja jaunās pausaules kārtības nodibināšanai,un kuru himna bija Internacionāle. Kādas lietas šie puiši pastrādāja (ne visi, protams), par laimi Krievijas arhīvi lielā mērā vēl klusē. Tāpēc arī sākumā teicu, vai Jūs uzrunāt, kā kungu, vai kā biedru, jo nezinu kādi ir Jūsu strēlnieki.
    Zinu tikai to, izmantot vēsturi, lai spodrinātu un izceltu savu politisko spēku, nav tas labākais veds. Parasti pie vēstures ķeras tie, kam par tagadni nav ko īpašu teikt.
    Laikam Saskaņa arī ir tāda – nu tāda, nekāda mūsdienu politika. Tāpēc labāk mēs par strēlniekiem. Nu tad par kuriem Jakoveļa … kungs vai biedrs!!!??

  2. Sveicināti, Lux.

    Kā balsoja Satversmes sapulces vēlēšanās Latvijas karaspēka daļas 1920.g., kuru kodolu veidoja strēlnieki, jūs variet redzēt no bloga ieraksta – caurmērā 65% nobalsoja par kreisajiem. Tie būtu tie strēlnieki, kuri nolēma atgriezties Latvijā. Galu galā Latvijas karogs liecina par patriotismu nevis par nacionālismu.

    Savukārt, runājot par 2. Pasaules karu, tik tiešām Sarkanās armijas rindās paguva iesaukt ne vienu vien bijušo strēlnieku. Savukārt, runājot par nacistu armijas rindās karojošo latviešu leģionu, kas tika dibināts 1943.g., jāatgādina, ka tajā vecākais gadagājums, ko iesauca, bija 1906.g. dzimušie. Respektīvi, vīri, kuriem 1916.g. – Ziemassvētku kauju laikā – bija vien 10 gadu. Tā kā lūdzu bez demagoģijas. Neticiet man, draudzējieties vismaz ar matemātiku.

  3. Paldies par atbildi!
    Ar matemātiku man viss kārtībā. Taču vēsturei svarīgāki ir fakti. Viens piemērs, bija tāds viens no pirmajiem brīvprātīgajiem latviešu strēlniekiem Rūdolfs Bangerskis, pirmā Daugavgrīvas strēlnieku pulka komandieris. Vēlāk leģiona ģenerālinspektors. Ko par to teiksiet?, kāds vēl 1906. gada iesaukums! Daudzi leģiona virsnieki, reiz bija strēlnieki. Padomājiet par to, kad rakstāt par šo jautājumu.
    Tā arī neatbildējāt par kuriem strēlniekiem runājat un sev pielīdzināt.
    Un vēl, toreiz balsoja par pa visam ko citu, nevar salīdzināt ar mūsdienām, un nepārmetiet man demagoģiju ar kuru tik ļoti jums pašam patīk nodarboties!

  4. Sveicināti, Lux.

    Redziet, atšķirība ir tā, ka Jūs runājiet par atsevišķiem indivīdiem, bet es par vairumu. Piekritīsiet taču, ka katrā graudu maisā var gadīties pa pelavai. Tā arī ir ar Jūsu pieminēto Bangerski. Komentārā taču nav minēts, ka absolūti visi strēlnieki bija kreisi domājoši.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.