Liena Trēde

Spītējot ledainajam vējam, kas pat pavasara saulītei neļāva sasildīt talcinieku salīkušās muguras, tukumnieki sestdien, 18. aprīlī, ar melniem (arī ar baltiem) maisiem rokās čakli sakopa pilsētas piegružotākās vietas. Cits par savu darba lauku izvēlējās piemājas zaļo zonu, cits – tuvējo mežiņu vai iecienītāko pastaigu vietu, bet visi kopā atkal jau pārliecinājās, ka cilvēki brīžam tomēr ir ļoti… ne jau nu cūcīgi (jo kādēļ, gan cūkas te iejaukt?), bet gan cilvēciski netīrīgi!

Noteikti neapgalvošu, ka cilvēka psiholoģijas izpētes jomā esmu zinoša, tomēr šādus tādus secinājumus, nododoties laiskam tuvāku un tālāku cilvēcisku būtņu vērojumam, reiz pa reizei – gandrīz vai nagi niez – kā gribas izdarīt. Ļaušos kārdinājumam!

Ka Lieldienās olas nes zaķis – tas katram bērnam skaidrs, tomēr zaķis pēc dabas ir tramīgs meža zvērs, tādēļ reizēm svētkos nākas izlīdzēties ar viņa tuvu radinieku – trusi. Šis dzīvnieciņš gan pie cilvēka, gan viņa mājokļa pieradis jau kopš laiku laikiem. Iesākumā truši gan audzēti vien apēšanai, bet laikam jau kādam reiz roka nepacēlās, lai pūkaino garausi nomušītu, un tā nu trusis nu ieņēmis arī mājas mīļdzīvnieka vietu un, šķiet, – uz palikšanu.

Kaut Pūpolsvētdienā pie debesīm staroja īsti pavasarīga saulīte, Tukuma kultūras namā uzlēca citi debesu spīdekļi – zvaigznes jeb jaunie izpildītāji, kurus jau astoto gadu pēc kārtas visā Latvijā meklē un atrod komponiste, dziedātājā, «Latvijas radio» cilvēks – Ilze Laila Purmaliete.

Kad kārtējo reizi un arvien biežāk jāiet garām tukšām telpām, kurās reiz bija tik ērti iekārtojušies veikaliņi, dažnedažādi uzņēmumi – kļūst mazliet neomulīgi. It kā jau negribas pakļauties vispārīgajam viedoklim, ka Latvijā krīze, kas nu te iekārtojusies uz palikšanu, bet pārliecināt sevi – ko tur liegties – reizēm ir ļoti grūti. Tādēļ jo dubults prieks, ja izdodas sastapt cilvēkus, kuru uzņēmībai un arī optimismam šķēršļu nav!

Kad saule sāk spīdēt tik intensīvi, ka šķiet tūlīt vai katrā ķermeņa šūnā iespiedīsies un dziļi jo dziļi sasildīs – miesiskās patikas ir tik daudz, ka pievēršanās aktīvai garīgai darbībai kļūst nu tāda…sarežģīta.

Mūžs ir garš un, dzīvē kā jau dzīvē – tajā bijuši gan gaišie brīži, gan sava rūgtā garoziņa. Bet, neskatoties uz pārbaudījumiem, ko liktenis licis priekšā, Harija Macarovksis nekad nav rokas nolaidis un pat tagad, kad godam pelnītie pensijas gadi sen jau kā sagaidīti, vēl arvien strādā vienā un tajā pašā darba vietā – mēbeļu rūpnīcā, kādreizējā «Vulkānā».
Jā, kā pats atzīst, varētu jau arī visu mest pie malas un pilnībā nodoties savam vaļaspriekam – kokgrebumam, kam vienmēr bijusi ierādīta otrā plāna loma, bet, ko darīt – tādi laiki – jāstrādā!

Sestdien Tukuma kultūras namā kopā sanāca dziedātāji no rajona malu malām, lai izlocītu savas skanīgās balsis, lai savu prasmi izrādītu klausīties gribētājiem un, protams, žūrijai. Kopā sanākšanas iemesls – rajona vokālo ansambļu skate, kas šoreiz notika īpaši nepiespiestā gaisotnē.

Tukumā bija iespējams izbaudīt Latvijas Zvērinātu notāru padomes (LZNP) iedibinātās tradīcijas labumus – bezmaksas notāra konsultāciju par sev būtiskiem jautājumiem.

"Tikko klausījos ziņās, ka 1999. gadā bezdarbnieku skaits Latvijā bija daudz lielāks nekā šobrīd, tolaik tas sniedzās krietni pāri 100 000, bet, jājautā – kādēļ tieši tagad visi ir tik satraukti un runā par krīzi? Atslēgas vārds ir… kredīti," secina Vita Jurševska. Viņa jau piekto gadu, sadarbojoties ar Nodarbinātības Valsts aģentūru (NVA), vada seminārus jeb, kā pati saka, psiholoģiskos treniņus cilvēkiem, kuri palikuši bez darba. Un šo gadu laikā ir bijusi lieliska iespēja novērot, kā mainījies "vidējais bezdarbnieks" un kādas problēmas, emocijas nodarbina viņa prātu. Par to arī mūsu saruna.

Mani tiešām visi padomiņi no sērijas "dari pats!", ar kuriem tagad tiek piepildītas neskaitāmas avīžu un žurnālu lapas – sajūsmina. Esmu tāds kārtīgs šī laika produkts, kas sava kūtruma vai kāda iztrūkstoša gēna dēļ spēj tikai pabrīnīties par cilvēkiem, kas pašu rociņām var gan smuku kleitu uzšūt, gan gardu kūku izcept un pat zina, kurā īpašajā dienā burkāni jāsēj! Mazliet jau ir tā kā neērti, jo nekāda iekārojamā mātes meita no manis sendienās noteikti nebūtu sanākusi, bet – ko tur liegties – nebija jau arī nekādas īpašās vajadzības visu to ķimmerēšanos apgūt. Daudz vienkāršāk un reizēm arī ekonomiskāk bija aiziet uz kādu tirgošanās vietu un visu vajadzīgo iegādāties, vienlaikus atbalstot tos, kuri roku darbus dara profesionāli.

Šodien pareizticīgajiem lieli svētki – masļeņica. Tradicionāli šajās dienās notiek dažādas jautras izrīcības, kārtīga izēšanās un izpriecāšanās, tā sagatavojot gan savu miesu, gan garu 7 nedēļu ilgam gavēnim.