Manas ciešanas nekad nebeigsies, tās ir mūžīgas – kā zvaigžņu ceļš… 

Šosvētdien, 14. jūnijā, visā Latvijā pieminēsim komunistiskā genocīda upurus, kuru dzīves traģiska pavērsiena punktā nolika 1941. gada represijas. Viņi bija spiesti samierināties ar to, ka vairumam cerību un sapņu tika pārvilkta trekna svītra, dažiem – uz mūžīgiem laikiem. Kopš šī – Latvijas iedzīvotājiem pirmā – izsūtījuma pagājuši 79 gadi, un maz ir to, kas tolaik piedzīvoto spētu vēl šodien  izstāstīt… Bet dzirdot šos stāstus, nav šaubu – ar bērna acīm pieredzētais ļaužu sirdīs, prātos un dvēselēs ir iegulis dziļi jo dziļi… 

 Pateicoties lesteniecei Gitai Bulahai, kas labi zina pagasta vēsturi,

mūsu ceļš veda uz Jaunmārupi, kur dzīvo Anita Bērtule  ar ģimeni. Viņa dzimusi Sibīrijā, uz kurieni no Lestenes pagasta «Lejniekiem» 1941. gadā tika izsūtīta visa Bērtuļu ģimene – Anitas vecāmamma Margarita, vecaistēvs Fricis, kā arī viņu bērni – meitas Ārija Velta (13) un Biruta (10), kā arī dēls Indulis (8).

Daudz kas palika nepateikts

Anita Bērtule savu stāstu sāk ar secinājumu, ka daudz kas no tā laika palicis nepateikts:

– Tagad neviena cita no manas ģimenes vairs nav, un līdz ar to viņu piedzīvotais un pārdzīvotais ir aizgājis līdz ar viņiem. Man būtu tik daudz jautājumu!… Bet ilgu laiku bija aizliegts par Sibīrijas gadiem runāt… Omīte un mamma neko nestāstīja, un, kad ko pavaicāju, bija mēms klusums. Man šķiet, ka vēl šodien daudzi baidās runāt par to, kas viņiem tika nodarīts, vēlas labāk to visu aizmirst, jo patiesībā… šos pārdzīvojumus nav iespējams aprakstīt…

Reiz omīte teica vārdus, kas palikuši prātā vēl šodien: “To nevar izteikt, ko nozīmē, ja tevi – vēl jaunu cilvēku – vienā mirklī izputina, ka tu paliec bez nekā; ka tavi sapņi tiek izlaupīti, ka tev tiek atņemtas mājas, dzimtene, ģimene…”

Mana omīte Margarita bija cēlusies no Remešu dzimtas, kas savukārt nākusi no Spirgus muižas – tur vēl tagad saglabājusies māja ar nosaukumu «Remeši».  Viņas vecākiem Ansim un Emīlijai Remesiem – Lestenes muižas kučierim un pavārei – bija pieci bērni: Antons, Paulis, Margarita, Marta un Irma. (Par viņu vairāk pastāstīšu.) Savukārt vecvectēva Anša māsa Grieta bija precējusies ar Jāni Zemgalu, un viņiem bija seši bērniem, no kuriem viens – Gustavs Zemgals, Latvijas otrais prezidents un manas omītes krusttēvs. Pirms izsūtījuma omīte bija nodarbojusies ar aušanu un pasniedza Lestenē aušanas un dziedāšanas stundas – viņai bija tik ļoti laba balss, ka Lestenes muižkungs bija piedāvājis iet dziedāt operā… Tāpēc arī viņas bērniem bija no Raiņa lugas dotie vārdi – Indulis un Ārija… Omīte arī rakstīja dzejoļus – 1952. gadā taigā viņa rakstīja: “Manas ciešanas nekad nebeigsies,/ Tās ir mūžīgas – kā zvaigžņu ceļš…” Zinu, ka arī uz bērza tāss bija kādas rindiņas rakstītas, tikai tagad ir labi noliktas…

– Vai jums tika stāstīts, kas un kā notika 1941. gada 14. jūnijā?

– Zinu, ka manu ģimeni naktī paņēma tādus, kādi bija, bez nekā. Zaldāti lika saģērbties un atstāt mājas. Togad bija izauguši prāvi rudzi, un kāds bija teicis vectēvam, lai mūk, bet viņš teicis, ka nemuks, lai ņem viņu, bet neaiztiek ģimeni, bet, kā zināms, paņēma visus. Aizveda uz Tukuma otro staciju, sadzina vagonos… Tas ”lielais nodarījums” jau laikam bija vectēva amats – viņš bija Lestenes kārtībnieks, stingrs un prasīgs vīrs, un, protams, jaunajai varai nevēlams. Vēlāk mums stāstīja, ka kāds vietējais viņu nodevis…

– Droši vien vectēvu nošķīra no citiem?

– Jā, vīriešus no sievietēm un bērniem nošķīra, un arī vectēvs tika aizvests no ģimenes, un neviens viņu vairs tā arī neredzēja… Sākumā gan tika teikts, ka ģimene drīz vien būs kopā, bet tā nenotika. Neilgi pēc izsūtījuma uz Kirovas apgabala Vjatlagu, kur bija nometne, vectēvs bija miris no bada. Lai gan, kad vecāmāte pieprasīja ziņas par vīru, viņai tika paziņots, ka viss ir kārtībā…

– Un kur nonāca jūsu ģimene?

– Pārējo ģimeni – omīti ar bērniem – aizveda uz Krasnojarskas novada Kazačinskas rajona Dudovku. Zinu, ka neviens mūsu ģimeni pie sevis neesot ņēmis, jo tajā bija bērni, tāpēc pirmais gads bijis ļoti smags. Sākumā gulējuši kūtī, kur tecējis virsū ūdens; bijusi milzīga netīrība un blaktis. Taču, tā kā Sibīrijā vajadzēja darba rokas, visiem, kas spēja, bija jāstrādā, un tā nu mammas māsa Biruta strādāja šūšanas ateljē, savukārt mana mamma un omīte taigā gāza kokus. Par laimi zeme tur bija ļoti auglīga un latvieši jau bija strādīgi – ātri vien iemācījās no kartupeļu mizām kartupeļus izaudzēt, un arī visu ko citu. Tikai tie vietējie cilvēki bija tādi neizdarīgi, neprata izmantot to, kas viņiem bija dots. Es kā bērns neko daudz no tā visa nesapratu, jo – kas tad ir bērnam svarīgi? – lai kāds ar tevi darbojas, lai esi paēdis, bet viss pārējais, piemēram, ka esi sodīts vai ka neesi savā zemē, neuztrauca. Vismaz sākumā ne. Skolas gados gan…

Iespēja atgriezties, lai izsūtītu vēlreiz

– Mana mamma ar māsu un brāli Latvijā pirmoreiz atgriezās 1946. gadā – ar tā saukto bērnu vilcienu. Viņiem bija oficiāla atļauja atgriezties, tikai vajadzēja kādu, kas Rīgā sagaida, un tad nu attāli radi arī sagaidīja. Viņas abas pieteicās darbā zooloģiskajā dārzā, bet brālis tika uz kuģa. Taču pēc kāda laika māsas tika uzmeklētas, lai paziņotu, ka jābrauc atpakaļ uz Sibīriju, jo, lūk, ģimenei esot jābūt kopā. Viņas gan bija iebildušas: lai tad ļauj mammai atgriezties pie bērniem Latvijā, bet nekādi iebildumi neesot uzklausīti… Brāli Induli izglāba kāds krievu virsnieks, kas pateicis, ka uz kuģa esot darba pietiekami, līdz ar to viņu nekur nelaidīs. Bet mamma un viņas māsa Biruta atgriezās Sibīrijā.

Cik nu mamma stāstīja, tas otrais Sibīrijas brauciens esot bijis briesmīgs – sievietēm bija jābrauc vienā vagonā ar kriminālajiem cietumniekiem, bija jāpārcieš viņu ņirgāšanās un pazemojumi… Mammai toreiz bija tikai 18, viņas māsai – vēl mazāk… Bet pēc kādiem gadiem, par ko gan man nav daudz informācijas, viņas abas atkal atbrauca uz Latviju. Cik zinu, tika kādam kaut kas samaksāts… Taču viņām nācās Sibīrijā atgriezties vēl arī trešo reizi…

– Un jūs tad piedzimāt jau Sibīrijā?

– Es piedzimu Krasnojarskā 1953. gadā – mamma Sibīrijā atgriezās, jau būdama stāvoklī. Mans tēvs bija krievs, kas palika Latvijā, – viņi ar manu mammu nebija sarakstījušies un te arī izšķīrās. Taču es savu tēvu satiku, zinu, kā viss notika… Tagad viņš jau ir miris… Par Sibīrijas laiku neko ļoti daudz neatceros, jo biju mazs bērns, taču to, kā taigā pie manis pienāca lācis, gan atceros. Kamēr citi strādāja, mani nosēdināja pie koka, un vienā brīdī pie manis bija pienācis lācis – tas mani apošņāja un aizgājis prom. Pēc tam mamma teica, ka tagad man būšot lāča spēks… Tas nedaudz raksturo tos nežēlīgos apstākļus, kādi tur bija, tāpēc daudzi aizgāja bojā, tai skaitā bērni, – no bada un slimībām, tāpat arī no zvēriem vai upē, jo Jeņisejas upe ir  mežonīga, lai arī zivju pārpilna. Par to, ka mātēm ir jāpieskata bērni, ka viņi slimoja, neviens neuztraucās, jo visiem bija jāstrādā – ja nestrādāji, varēji dabūt gadus klāt pie izsūtījuma. Mēs taču bijām izsūtīti pēc tā laika Kriminālkodeksa 58. panta kā valsts nodevēji, kam savs sods bija jāizcieš – viss viens, vai tu biji pieaugušais, vai bērns.

Stāsta turpinājumu lasiet piektdienas, 12. jūnija, laikrakstā ŠEIT=>

Komentāri

  1. Paldies par šo rakstu. Esmu Anitas meita un jau sen gribēju lai kāds uzraksta stāstu par ģimenes pagātni un tagadni. Diemžēl līdz šim manu lūgumu neviens nebija gatavs izpildīt kaut arī griezos pie žurnāla Santa un Lilita. Vēlējos lai intervē mammu un parāda cik viņa ir stipra sieviete. Bet neienāca prata rakstīt jums. Vēlreiz liels paldies.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.