Agris Jansons

Tukuma dekānam Albertam Buliņam – 80!

Šodien savu īpašo – 80. – jubileju svin Tukuma Sv.Stefana draudzes katoļu baznīcas dekāns Alberts Buliņš. Vakar Buliņtēvu privātā vizītē apmeklēja Arhibīskaps Zbigņevs Stankēvičs un bīskaps Antons Justs, bet šodien viņu jubilejā sveica draudze.

Šodien savu īpašo – 80. – jubileju svin Tukuma Sv.Stefana draudzes katoļu baznīcas dekāns Alberts Buliņš. Jau 24 gadus viņš ir priesteris Tukumā. Viņa īpašais zīmols, vizītkarte allaž bijusi sirsnība, sapratne, labvēlība un īpaši platais smaids, kas tik silti staro pret ikvienu satikto labās gribas cilvēku. Un, protams, protams – arī skaistā – muzikālā balss, īpašā mīlestība pret klasiskās mūzikas vērtībām… Kā priesteris gan viņš ir pieredzējis ļoti dažādus laikus un arī dažādus režīmus. Par garīdznieku iesvētīts 1961. gada 13. aprīlī un par saviem pirmajiem garīgā darba gadiem dekāns liecina: ”Tie bija ļoti baigi gadi. Sabiedrībai valdīja uzspiestība, reliģiskās brīvības ierobežošana. Cilvēkus uzraudzīja, izsekoja, viņi baidījās brīvi nākt uz baznīcu, kristīt savus bērnus vai laulāties. Arī garīdzniekus tolaik ļoti izsekoja: kurp dodies, ar ko tiecies, kas pie tevis brauc ciemos? Mēs dzīvojām nedrošībā un bailēs.”

Vērtējot tagadējā laika sabiedrības attieksmi pret baznīcu un garīgās pasaules vērtībām, jubilārs saka: ”Ne viss ir gluži kārtībā, taču iezīmējas pozitīvas tendences. Sabiedrība kļuvusi jūtami labvēlīgāka. Viss notiek. Neuzskatu, ka varam par kaut ko žēloties – baznīca vairs nav ignorēta vai apspiesta. Garīgo tēvu galvenais ierocis jau ir vārds. Un es vienkārši daru savu darbu. Runāju un saku cilvēkiem to, kas man jāsaka. Cik daudz viņi ņem vērā un atceras, nezinu. Reizēm, protams, māc šaubas, vai teiktais ir saprasts. Sarunāties ar cilvēkiem dažkārt nepavisam nav viegli. Citreiz viņi nāk prasīt padomu, kādu palīdzību, ja gadījies ieslīdēt ‘dūksnājā’. Kādam tā ir atkarība, no kuras nevar atbrīvoties, kādam – samezglojusies ģimenes dzīve. Taču interesantākais ir tas, ka cilvēki bieži gaida, lai runātu to, ko paši grib dzirdēt, lai priesteris palīdzētu nostiprināt viņu pašu taisnības izjūtu. Bet man taču būtu jāsaka gluži kas cits, pat pilnīgi pretējais viņu uzskatiem. Un tas nav viegli…”

Savu garīgās dzīves ceļu dekāns Alberts Buliņš nekad nav nožēlojis:

”Tas ir mans liktenis, mans ceļš dzīvē, ko izvēlējos, un pareizi vien darīju.”

Lai jubilāram šodien un turpmāk – stipra veselība, možs garastāvoklis un kāds īpašs iepriecinājums mūzikā un līdzcilvēku suminājumā!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *