Šodien Aurēlija Šimkus kopā ar Varšavas Filharmonijas simfonisko orķestri Johannesa Brāmsa Pirmo klavierkoncertu atskaņos Nordernejā (Vācija), bet pagājušās piektdienas novakarē viņa to spēlēja Tukuma Mūzikas skolā ar savu skolotāju Sergeju Osokinu pie otrām klavierēm orķestra lomā.
Aurēlijai Šimkus ir savs skatījums un izpratne par Brāmsa mūziku. Jūtu izpausmē viņa ir atturīga. Spēcīgi, enerģiski, tehniski krāšņi un pārliecinoši jaunā pianiste veido skaņdarba malējās daļas (atbrīvojot rokas orķestra starpspēlēs) un kautrīgi pieklusinātu vidējo. Muzikālās gaismēnas, iespējams, pagaist orķestri tēlojošā otrā flīģeļa skaņu brāzmās, kurās, atzīšos, ļoti grūti iztēloties skanam vijoles, čellus, flautas, fagotus, mežragus, trombonus un sitaminstrumentus. Lai kā censtos Sergejs Osokins, orķestrālas instrumentācijas krāsainību klavieru tembrā nu nekādi neielikt. Tāpēc šādā divu flīģeļu savienībā skaņdarbs izklausās tāds kā melnbalts. Turklāt klausītājiem traucē skaļā nošu lapu pāršķiršana, savukārt atskaņotājmāksliniekiem – trokšņi publikas priekšējā rindā. Taču interese, kā sešpadsmitgadīgā Aurēlija izdzīvos dižā vācu komponista dvēseles drāmu saspēlē ar īstu orķestri Nordernejas festivālā, gan ir sakāpināta.
Zāle abus māksliniekus sumina ar aplausiem, dzirdami pat „bravo” izsaucieni, un piedevās Aurēlija piedāvā kādu no savām kompozīcijām – netveramu, gaistošu vasaras skaņu impresiju (pagaidām bez nosaukuma).
