Pirmdiena, 2018. gada 24. septembris
Agris, Agrita

Lai Praviņu pamatskola arī turpmāk skaita gadus

Twitter
FaceBook
print
2010. gada 31. maijs 19:10

Šāds vēlējums ne reizi vien izskanēja Praviņu pamatskolas 125. dzimšanas dienas oficiālajās un neoficiālajās runās 29. maijā. Vienīgi pēc gada noliktā skolas slēgšana pacilātajai noskaņai piedeva tādu kā rūgtuma piegaršu. Pat citkārt saldi smaržojošie ceriņu un bērzu zari novīstot smaržoja rūgtāk un smeldzīgāk.

Tumšie mākoņi nenobiedēja

Un tomēr – par spīti lietus mākoņiem padebešos sestdienas pievakarē no lielceļa ilgi nenozuda putekļu mākonis – absolventi brauca uz savu skolu. Klausījās Kristus Miera draudzes mācītāja Oskara Laugaļa vārdus par ticību, cerību un mīlestību un skolas direktores Maigas Vītolas pateicību par atbalstu skolai; sekoja līdzi izglītības vēsturiskajam ritējumam skolā un priecājās par skolotāju un skolēnu priekšnesumiem, jo īpaši par Anitas Geidānes «Himnu skolai». Kā mīļi vēlējumi un kā stiprinājums skanēja apsveikuma vārdi skolai, skolotājiem un absolventiem – sasparoties, sarosīties, būt uzņēmīgiem un nenokārt degunu, lai cik arī grūti nebūtu, jo vēl nekas nav beidzies…

Ar asaru acs kaktiņā

Pēc svinīgajām runām bija laiks satikšanās stāstiem, un tie vislabāk raisījās skolas pagalmā un vēstures izstādē vienā no kabinetiem. Tur absolventi varēja sevi sameklēt bildēs, goda rakstos un citos dokumentos. Dažam, tajos veroties, asara acs kaktiņā vai aizlūzusi balss… Jā, tāda ir šādu jubileju un salidojumu noskaņa – drusku žēl bezrūpības pilno skolas gadu, arī atskārsme, ka sirma galva ne vien skolotājam, bet arī skolēnam, neatstāj vienaldzīgu, tikai tiem pirmajiem tieši būšana bērnu un jauniešu vidū ļāvusi ilgāk saglabāt jaunības dzirksti sejā un garā. Un kā apliecinājums tam ir skolotāja Ārija Vertulaite – mūžam jauna, enerģijas un ideju pilna. Viņa šajā skolā nostrādājusi 47 darba gadus, taču kopā ar pašas skolas gadiem – būšot pulka vairāk: "Lai ko arī kāds neteiktu, esam strādājuši godprātīgi un tagad nav kauns skolēniem acīs skatīties. Mēs zinām savus bērnus un to, ko viņi spēj; un atbalstām viņus, jo bērni taču vēlas visur piedalīties. Mēs pieņemam savējos tādus, kādi ir, un virzām tālāk. Un esam centušies radīt māju sajūtu." Jā, tieši tas šādos salidojumos ir pats galvenais – piederības sajūta. Tikai savā skolā vari justies kā mājās pat pēc desmit, divdesmit vai septiņdesmit gadiem. Tieši tik un vēl vairāk gadu pagājuši no tālā 1936. gada, kad šajā skolā mācījās Mirdza Kupča: "Skolā mācījos no 1932. līdz 1936. gadam direktora Jēkaba Krasta laikā. Lai arī man ir tik liela dzīves pieredze – 86 gadi, itin visu labi atceros – kā labi mācījāmies, kā uz vietas nakšņojām, kā uz skolu nācām."

Izaudzināja par kārtīgiem cilvēkiem

Gan M. Kupčas, gan daudzu citu absolventu viedoklis līdzīgs – te, Praviņu skolā, gan jutušies, gan bijuši pamanīti un novērtēti. Ieraudzīti. To atzīst arī skolotāja Aiga Paegle. Viņa šo skolu beigusi 1985. gadā: "Man ir grūti par to runāt, jo šī patiešām ir īpaša vieta un te vienmēr bijusi īpaša attieksme. Rudeņos, kad nebija internāta, es dzīvoju skolas direktores M. Vītolas mājās – viņa mani izmitināja, paēdināja un aprūpēja par baltu velti. Mūs visus te apģērba un paēdināja. Jā, mācījāmies apvienotajās klasēs no mazām dienām, bet tas ne mirkli nav bijis šķērslis mācīties tālāk. Pēc pamatskolas iestājos Rīgas 20. vidusskolā ar fizikas un matemātikas novirzienu, turklāt ar mērķi sportot. Arī sportisko garu ieguvu skolā, pateicoties skolotājiem Aivaram Pīpenbergam un Beatrisei Ivanovai. Mūs izaudzināja par kārtīgiem cilvēkiem un labiem darba darītājiem. Tagad pati strādāju skolā – Tukuma Raiņa ģimnāzijā – un uz laiku arī šajā skolā. Bēdīgi paliek, ka tieši te paveikto nolīdzina līdz ar zemi. Jā, par to ir bēdīgi." Brašas sievas – Larisa Upmane, Selga Romānova, Irina Pumpure, Brigita Koltova un Guna Blanka – skolu beigušas 1966. gadā (klasē bijušas 11 meitenes un divi puikas) un pēdējos astoņus gadus kopā ar skolotāju Helvigu satiekas katru gadu. Viņas uzskata, ka skola bijusi īpaša ar to, ka par katru turēta rūpe, turklāt ne tikai par mācībām, bet arī par to, ko skolēns darīs pēc skolas beigšanas. Nereti skolotāja braukusi līdzi uz profesionālo skolu. Skolas gados daudz darba bijis arī ārpus stundām – skolotājam Eduardam Putniekam bijusi pilna klase ģitāru un mandolīnu, un visi spēlējuši instrumentus ka prieks. Absolventi atcerējās arī tos laikus, kad tagadējās sporta zāles vietā bijuši dārziņi un kūts ar lopiņiem. Vecais pagrabs kā atmiņa par pagājušajiem laikiem pagalma vidū stāv joprojām un savas funkcijas pilda lieliski.

Un tā – no vienas atmiņu drusciņas līdz nākamajai – veidojas skolas vēsture. Tajā katram – skolēnam, skolotājam, darbiniekam – sava vieta, katram savs prieks un varbūt savs kreņķis, bet gadi un to desmiti visu izlīdzina un saliek savās vietās. Paiet svētki, un skola atkal savējos sāk gaidīt…


Komentēt

Pasākumu kalendārs

2018.09.24 | 18:00

Vingrošana Kandavā 

2018.09.26 | 13:00

Seminārs par atkarībām Cērē 

2018.09.28 | 17:30

Lekcija par uzturu Kandavā 

2018.09.28 | 18:30

«Rats» sezonas atklāšana Jaunpilī 

2018.10.03 | 18:00

Seminārs smēķēšanas atmešanai Kandavā 

Visi pasākumi
Jaunākās galerijas
Mēness kalendārs
Septembris
Atvērt kalendāru
Horoskopi
Auns Vērsis Dvīņi Vēzis Lauva Jaunava Svari Skorpions Strēlnieks Mežāzis Ūdensvīrs Zivs Visi horoskopi
Facebook.com
Neatkarīgās Tukuma Ziņas iekš tā Facebook.com
Draugiem.lv
Eirokalkulators

coloring.cool