Intars Kleinhofs: «Viduma» dejotāji – tie ir manējie

Tomēr nebija noslēpums, ka Intaram bija daudzu gadu pieredze Latvijas Nacionālajā operā un baletā, kur viņš bija baleta solists.

Par par daudzajām dzīves lomām – ģimeni, darbu, «Vidumu» un teātri, kā viņš pats sauc baletu un kas tagad jau ir pagātne –, par dzīves skarbumu un veiksmēm – runājām trešdienas agrā rītā. Intars jau bija paguvis aizvest bērnus uz bērnudārzu un paguvis “izskriet” cauri kultūras namam, lai paskatītos, vai ar apkuri viss kārtībā…

– «Vidumam» tūliņ jubileja. Un arī jums – kā jūs kļuvāt par šī kolektīva vadītāju?

– Teikšu godīgi, trīs cilvēki no kultūras nama mani piespieda – Dace Lebeda, Rudīte Poča un Anita Korsīte. Mani gribēja piespiest vadīt arī TDA «Svīta», bet atteicos, jo, pirmkārt, tas bija Dziesmu un deju svētku gads un, otrkārt, mana pieredze kolektīva vadīšanā bija pielīdzināma nullei. Es nemācēju ne lasīt deju aprakstus, ne veidot dejas zīmējumus, neko, tāpēc piekritu strādāt tikai ar «Vidumu». Lai gan biju strādājis šajā kolektīvā par repetitoru, deju zīmējumiem nekad nepieķēros… Atceros, pirmajā mēģinājumā biju nobijies kā prusaks, jo nezināju, ar ko lai sāk. Bet man par laimi kolektīvs bija ļoti pretimnākošs, un  vēl palīdzēja mana skolotāja Ilze Mažāne, kas mani mācīja horeogrāfijas skolā.

– Pēc tam, kad pārņēmāt kolektīvu, īsā laikā izdevās sasniegt ļoti labus rezultātus? Kā?

– Jā, 2013. gadā deju kolektīvu skatē pirms XXV Vispārējiem latviešu Dziesmu un XV Deju svētkiem ieguvām I pakāpi ar 51,5 punktiem.

Vairāk lasiet piektdienas, 30. oktobra, numurā ŠEIT!