Ga­du­mi­jas nak­tī ne­trūkst ne jaut­rī­bas, ne dar­ba

Ai­ze­jot ve­ca­jam un at­nā­kot Jaun­ajam ga­dam, jau tra­di­ci­onā­li ap­cie­mo­jām tās vie­tas pil­sē­tā, kur par spī­ti ga­du­mi­jas nakts jaut­rī­bai un svēt­ku no­ska­ņo­jums darbs ne­ap­stā­jas ne mir­kli. Tie­sa, tas ne­no­zī­mē, ka šīm vie­tām svēt­ki pai­et ga­rām, – jauns gads at­nāk ik­vie­nā mā­jā, dzī­vok­lī, dar­ba vie­tā un uz­ru­nā kat­ru, ti­kai veids, kā tas no­tiek ir daudz at­šķi­rīgs.

Ai­ze­jot ve­ca­jam un at­nā­kot Jaun­ajam ga­dam, jau tra­di­ci­onā­li ap­cie­mo­jām tās vie­tas pil­sē­tā, kur par spī­ti ga­du­mi­jas nakts jaut­rī­bai un svēt­ku no­ska­ņo­jums darbs ne­ap­stā­jas ne mir­kli. Tie­sa, tas ne­no­zī­mē, ka šīm vie­tām svēt­ki pai­et ga­rām, – jauns gads at­nāk ik­vie­nā mā­jā, dzī­vok­lī, dar­ba vie­tā un uz­ru­nā kat­ru, ti­kai veids, kā tas no­tiek ir daudz at­šķi­rīgs.

Ga­du­mi­jā bez zā­lēm neiz­tikt

­SIA «Ālante» cen­tra ap­tie­kā strā­dā­ja Ai­ja Zvirg­zdi­ņa. Ie­priek­šē­jā rei­ze, kad vi­ņai ie­trā­pī­jies strā­dāt Jaun­ga­da nak­tī, bi­ju­si pirms ga­diem se­šiem. Pār­is mi­nū­tes pēc pus­nakts ap­tie­kā bi­ja mie­rī­gi, bet līdz ko ļau­dis no sa­lū­ta nāk­šot mā­jas, tad ap­tie­ku jau nu ne­ap­iešot. Tur­klāt šī ap­tie­ka ir vie­nī­gā de­žu­rē­jo­šā Kul­dī­gas re­ģi­onā, – jau zva­nī­ju­ši no Kul­dī­gas un vai­cā­ju­ši, vai ap­tie­ka strā­dā. (Arī pie Lie­pā­jas ap­tie­ku dur­vīm rak­stīts, ka tu­vā­kā ap­tie­ka – Tu­ku­mā. – Red.)
A. Zvirg­zdi­ņa pa­stāstī­ja, ka cil­vē­ki šo­ziem sli­mo daudz, ļo­ti bie­ži nāk nak­tīs un pērk pre­tsa­auk­stē­ša­nās zā­les. Pa­ras­ti ap 3.00 vai 4.00 va­ja­dzī­gi arī pre­tsāp­ju lī­dzek­ļi, jo sāp zo­bi, vē­ders. Ar ne­ko īpa­šu gan svēt­ku die­nas ne­at­šķi­ro­ties – pro­blē­mas vie­nas un tās pa­šas, tur­klāt sli­mī­bas jau die­nu un lai­ku neiz­vē­las. Tie­sa, pats Vec­ga­da va­kars esot mie­rī­gāks, jo tad no­tie­kot tā lielā­kā ga­ta­vo­ša­nās, bet rī­ta cē­liens bi­jis ga­na no­slo­gots un nakts pa­ras­ti pai­et ak­tī­vā dar­bā.
A. Zvirg­zdi­ņa pa­stāstī­ja, ka cil­vē­ki ap­tie­kā pērk ne ti­kai zā­les, bet arī dā­va­nas Jaun­ajam ga­dam, pie­mē­ram, ve­cā­kie cil­vē­ki ie­gā­dā­jas vi­ta­mī­nus, Bit­ne­ra bal­za­mu, dā­va­nu kar­tes. Vi­siem Tu­ku­ma un ra­jo­na iedzī­vo­tā­jiem Ai­jas kun­dze vēl ve­se­lī­bu – ja būs tā, būs arī viss pā­rē­jais.

Ie­rei­bu­šos – pēc dzī­ves­vie­tas

Tu­ku­ma ra­jo­na po­li­ci­jas pār­val­dē sa­stap­tie po­li­cis­ti vi­si kā viens at­zi­na, ka ga­da no­ga­les pē­dē­jās stun­das aiz­ri­tē­ju­šas mie­rī­gi. Vis­drī­zāk cil­vē­ki vai­rāk do­mā­jot, kā sa­tu­rī­gi pa­va­dīt Jaun­o ga­du un ma­zāk par li­kum­pār­kā­pu­miem. Arī ja kā­dam ga­dī­jies vēl pirms pus­nakts tā pa­vai­rāk ie­dzert, un tā­di bi­ju­ši trīs, tie jau no­gā­dā­ti mā­jās – tāds bi­jis no­rā­dī­jums svēt­ku die­nai. Tie­sa, pret šo­fe­riem, kas trans­por­ta lī­dzek­li va­dīs al­ko­ho­la rei­bu­mā, gan iecie­tī­bas ne­bū­šot. (bil­dē)De­žu­ran­ta pa­līgs Jā­nis Hel­ma­nis, de­žu­rants Sta­ņis­lavs Sol­ncevs, jau­nākais in­spek­tors Ed­gars Lej­­nieks, jau­nākais in­spek­tors Ul­dis Rī­dzi­­nieks, kār­tī­bas po­li­cists De­niss Hris­to­fo­ri­di.
Jaun­ā ga­da bi­lan­ce: Tu­ku­ma RPB priekš­nie­ka pa­lī­dze Ro­lan­da Be­be­re pa­stāstī­ja, ka svēt­ku die­nas pa­gā­ju­šas mie­rī­gi, 1. jan­vā­rī nav bi­jis ne­vie­na no­ti­ku­ma, arī al­ko­ho­la rei­bu­mā aiz­tu­rē­to bi­jis pa­vi­sam maz, kaut arī rei­di rī­ko­ti gan Tu­ku­mā, gan Kan­da­vā. Vi­ņa pau­da ce­rī­bu, ka, klu­si sā­cies, viss gads būs sa­lī­dzi­no­ši mie­rīgs.

Avā­ri­jas un mie­ra trau­cē­tā­ji

Valsts ugun­sdzē­sī­bas un glāb­ša­nas die­nes­tā to­nakt de­žu­rē­ja de­vi­ņi vī­ri, par vie­nu vai­rāk ne­kā pa­ras­ti. Jau bi­ju­ši vie­nā avā­ri­jas vie­tā uz Vents­pils šo­se­jas, pie Smār­des pa­grie­zie­na, kur va­ja­dzē­jis at­brī­vot cie­tu­šos au­to­ma­šī­nas avā­ri­jā, kas no­ti­ku­si, iespē­jams, sli­de­nā ce­ļa dēļ. Ka­mēr ru­nā­jā­mies, ap 0.40 die­nests sa­ņē­ma vēl vie­nu zva­nu – au­to­ma­šī­na ie­slī­dē­ju­si grā­vī Ķer­ster­cie­ma pa­grie­zie­nā. Bet vī­rus sa­trauc kas cits – ik­viens, kam nav slin­kums, var pie­zva­nīt ugun­sdzē­sē­jiem un – vien­kār­ši klu­sēt, la­mā­ties, ru­nāt muļ­ķī­bas utt., tur­klāt ne­skai­tā­mas rei­zes no vie­tas. Ugun­sdzē­sē­ji stās­tī­ja, ka cil­vē­ki, aiz­ņe­mot lī­ni­ju, ne­ap­zi­nās – šā­da rī­cī­ba ir ļo­ti bīs­ta­ma, jo sli­de­no ce­ļu dēļ kāds pa­lī­gā sau­ciens var tikt sa­ņemts no­vē­lo­ti. Ga­dās, tāds vil­tus zva­nī­tājs ir tik pa­ma­tī­gi iereibis, ka pat lā­gā ne­sa­prot – kā­dēļ zva­nī­jis un ar ko sa­vie­nots… Diez­gan bie­ži zva­nī­tā­ji ir bez uz­rau­dzī­bas at­stā­ti bēr­ni, tie­sa, ga­dās, ve­cā­ku bal­sis tur­pat bla­kus dzir­da­mas. Ja no vie­na nu­mu­ra zva­na vai­rāk­kārt, die­nes­ta dar­bi­nie­ki at­zva­na un in­te­re­sē­jas, kas īs­ti no­ti­cis, to­mēr ne­re­ti zva­na, iz­man­to­jot sa­ru­nu kar­ti. Lai vai­nī­go ne­at­ras­tu, kar­ti vien­kār­ši iz­nī­ci­na.
Vai­cā­ti, vai no Zie­mas­svēt­kiem dār­do­šo ra­ķe­šu dēļ ga­dī­ju­šās arī kā­das pro­blē­mas, vī­ri at­zi­na, ka šai zi­ņā lielu pro­blē­mu nav bi­jis. Ta­ču tas gan esot tie­sa, ka pil­sē­tā dārd ār­prā­tī­gi un šauj vai kat­ru die­nu bez kā­das jē­gas. Vec­ga­da va­ka­rā ak­tī­vā­kā ra­ķe­šu šau­ša­na sā­ku­sies jau no 22.00.
Par to, ka svēt­kos jā­strā­dā, die­nes­ta dar­bi­nie­ki ne­sū­dzas, – ja reiz mai­ņa tā ie­kri­tu­si, tad ne­ko ne­var da­rīt. Tu­vi­nie­kiem ne­kas cits ne­at­liek, kā nākt cie­mos, un vi­ņi to arī da­rī­ju­ši.
Va­kar VUGD Tu­ku­ma bri­gā­des ko­man­die­ris Dai­nis Bēr­ziņš pa­stāstī­ja, ka svēt­kos tik­pat kā nav bi­jis iz­sau­ku­mu, – ti­kai uz vie­nu avā­ri­ju 31. de­cem­brī. Ne­kā­du ci­tu no­ti­ku­mu nav bi­jis. Bet arī vi­ņu sa­trau­cot ār­kār­tī­gi in­ten­sī­vā ra­ķe­šu šau­ša­na: "Ce­ru, ka val­dī­ba pil­dīs so­lī­ju­mu un aiz­liegs ne­kon­tro­lē­ti tir­go­ties ar pi­ro­teh­ni­ku. Ne­bi­ja pro­blē­mu ar lielo sa­lū­tu, bet gan ar tām ra­ķe­tēm, ko šā­va vai kat­rā stū­rī." Ga­du­mi­jā viņš pats bi­jis lie­ci­­nieks, ka šā­da pi­ro­teh­ni­kas kas­te ap­gā­zu­sies, un vie­na ra­ķe­te iz­šā­vu­sies pū­lī. Ti­kai ne­jau­šī­ba pa­glā­bu­si svi­nē­tā­jus no lielā­kas ne­lai­mes. Ar ugu­ņo­ša­nu jā­būt ļo­ti uz­ma­nī­giem, īpa­ši, ja ap­kārt ir daudz cil­vē­ku.
Pie bil­des: Ugun­sdzē­sē­ji, glā­bē­ji un šo­fe­ri: An­dris Pei­piņš, An­dris Ša­ri­pa, Dai­nis Brū­ve­lis, An­dris Geks, Rai­monds Kļa­viņš un Ri­čards Da­ne­lis.

Cil­vē­ki sli­mo, me­di­ķi strā­dā

Dak­te­re Za­ne Jaun­muk­tā­ne pa­stāstī­ja, ka uz­ņem­ša­nas no­da­ļā ga­da pē­dē­jā die­na bi­ju­si dar­ba pār­pil­na – cil­vē­ki sū­dzē­ju­šies par vis­da­žā­dā­ka­jām sa­slim­ša­nām, da­ļa arī sta­ci­onē­ti trau­mu, nei­ro­lo­ģi­jas, te­ra­pi­jas un bēr­nu no­da­ļā.
Ne­at­lie­ka­mās pa­lī­dzī­bas me­di­ķiem līdz ga­du­mi­jai bi­ju­ši vai­rāk ne­kā 20 iz­sau­ku­mi, bet ap pus­nak­tī – di­vi; abi uz lau­kiem pie sa­sli­mu­šiem bēr­niem. Strā­dā­ja trīs bri­gā­des, di­vas Tu­ku­mā un vie­na Kan­da­vā. Dis­pe­če­re Da­ce Krū­mi­ņa, vai­cā­ta, vai nav no­sku­mis prāts, svēt­kos strā­dā­jot, at­zi­na, ka ne. Ja šā­du dar­bu iz­vē­las, jā­rē­ķi­nās, ka darbs būs gan nak­tīs, gan svēt­kos. Pa­tie­sī­bā tā ir ik­die­na, un ne­viens īpa­ši daudz par to ne­do­mā. Tā­pat kā mā­jās tie­ši pus­nak­tī me­di­ķi vē­lē­ju­ši viens ot­ram lai­mes un prie­cī­gu Jaun­o ga­du. Bi­ja jau pār­i vie­niem nak­tī, kad no iz­sau­ku­ma uz Jaun­pi­li at­grie­zās ot­ra bri­gā­de – In­ga Bau­er­meis­te­re, Le­on­tī­ne Štor­ha un šo­fe­ris Vla­di­mirs Lo­ba­novs. L. Štor­ha pa­stāstī­ja, ka ceļš bi­jis sli­dens, ta­ču tas ne­bai­dot, – pats gal­ve­nais lai­kā no­kļūt līdz sa­sli­mu­ša­jam pa­cien­tam. Šai lai­kā vis­bie­žāk cil­vē­ki sū­dzas par sa­auk­stē­ša­nos un augs­tu tem­pe­ra­tū­ru.
Svēt­ku die­nu bi­lan­ce: ve­cā­kā fel­dše­re Bai­ba Ie­sal­nie­ce pa­stāstī­ja, ka 31. de­cem­brī un 1. jan­vā­rī ātr­ajā pa­lī­dzī­bā bi­ju­ši 45 iz­sau­ku­mi. To­mēr sa­lī­dzi­no­ši viss pa­gā­jis mie­rī­gi un cil­vē­ki pra­tu­ši uz­ves­ties un se­vi pa­sar­gāt.
Pie bil­des: Dak­te­re Za­ne Jaun­muk­tā­ne, med­mā­sa Di­āna Vo­iko­va, sa­ni­tā­re Mā­rī­te Gri­gor­je­va, fel­dše­re Ma­ri­na Ti­ho­no­va, dis­pe­če­re Da­ce Krū­mi­ņa, fel­dše­re Na­dež­da Ti­ho­no­va un šo­fe­ris Ai­vars Da­ņi­ļe­vičs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *