Ideja parunāties ar tukumnieci Zani Zorinu radās pēc tam, kad saņēmām viņas vēstuli, kuru tikpat labi varētu nosaukt par atgriešanās stātu – tajā viņa ar sirsnību un mīlestību runā par savu dzimto pilsētu.
Z. Zorina: “Katrs mēs redzam Tukumu savādāk. Lielākoties no pamatiedzīvotāju redzes punkta, bieži paskrienot garām skaistajai puķu dobei, bet pamanot nelaikā aizvērto pārtikas veikalu… Man ir bijis tas gods piedzimt un uzaugt Tukumā, vairāk nekā sešus gadus dzīvot Īrijā un atgriezties. Vasaras karstumā izlēmām, ka skumstam pēc zelta rudens, pēc nosalušām kājām un sniega šķūrēšanas, skumstam pēc pavasara atkušņiem un pēc vakara peldes Apšuciema pludmalē, noslēdzot darba dienu vasaras vidū. Un visvairāk trūkst tā, ka bērniem netiek dota iespēja iepazīt vecmāmiņas, brālēnus un māsīcas, citus radiņus…
Tagad, izejot Tukuma ielās, pārņem tāda nedaudz dīvaina sajūta, patīkama un silta nostaļģija, staigājot pa bērnības takām, stāstot bērniem par saviem bērnības piedzīvojumiem Tukumā, bet tomēr nedaudz jūtos vēl kā tūrists, jo tik daudz kas mainījies, tik daudz kas jauns nācis klāt, bet pilnīgi noteikti novērtēju Tukumu kā skaistāko pilsētu Latvijā.”
Vairāk lasiet laikraksta piektdienas, 23. oktobra, numurā ŠEIT!
Super, riktīgi forši! 🙂
ritīgi forši super!
Uz ilgu laiku?
Jā ritīgi labs gabals, cik skaisti un apburoši, kāds atbraucis atpakaļ. Kāpēc netiek veidoti stāsti par tiem cilvēkiem, kuri palikuši un rūpējušies, par tām skaistajām puķu dobēm un tīrajām ielām. Manu prāt lielāku apbrīnu ir vērti šie cilvēki , kuri nav mukuši prom kā žurkas no grimstoša kuģa.
Pilnīgi piekrītu!
Atbraucēji tiek sagaidīti ar uzslavām, kamēr palikušie turpina iet ikdienas ceļu.
Nevienam tie nav interesanti
es ar atgrezos 1g atpakal biju 12 gadus prom….
Malači.
Man tas pats, es atgriezos jau pec 2 gadiem…
ir jāpriecājas, ja Īrijā tik labi var nopelnīt, ka nu Durbē var dzīvot 2stāvu namiņā:)