Tā bija pierasts teikt mūsu ģimenē, kad šausminājāmies par kādu nepatīkamu notikumu. Mana Grošiņa atcerējās soda ekspedīciju Tukumā, stāstīja, kā Raudas ielas galā degušas mājas.

Atcerējos šos viņas nostāstus, kad mana bijusī skolniece, tagad - Nacionālā teātra producente Madara Aizgrāve- aicināja mani -'kā vēsturnieci" noskatīties izrādes "1906. Trakāk vēl kā piektā gadā" ģenerālmēģinājumu.

Pēdējos gados esmu bijusi stipri skeptiska pret daudzām izrādēm mūsu teātros. Vai nu tajās ir vulgaritāte un lētums, kas domāts pieticīgas teātra gaumes cienītājiem, vai arī - par visu varu -centieni radīt kaut ko oriģinālu, kas jau sen vairs nav nekas diži oriģināls.

Nacionālais teātris gan pēdējā laikā pārsteidz pozitīvi. Es galīgi neesmu nekādu, arī teātra žurku, cienītāja, bet  bez tām teātrī ir arī daudz interesantu, dziļu  izrāžu.